Foto variācijas: Paula Lūse

Kur kino – tur cilvēki 0

Atskats uz piedzīvoto Viļņas Starptautiskajā filmu festivālā

Paula Lūse
02/05/2016

Foto variācijas: Paula Lūse

Šogad, 21. gadu pēc kārtas, no 31. marta līdz 14. aprīlim norisinājās Viļņas Starptautiskais filmu festivāls (Vilnius IFF) “Kino Pavasaris”, kas ir viens no gaidītākajiem kultūras pasākumiem Lietuvā. Festivāls ievērību guvis ar kvalitatīvas filmu programmas izrādīšanu un ar kino saistītiem pasākumiem – meistarklasēm un pasaulē zināmu profesionāļu vieslekcijām. Festivāls izveidojis sadarbību arī ar citiem starptautiskiem filmu festivāliem, dažādām kompānijām, izplatītājiem un neatkarīgajiem producentiem. Festivālu apmeklē vairāk nekā 100 000 skatītāju, kas ir iespaidīgs skaits, ņemot vērā, ka visā Lietuvā dzīvo mazāk nekā trīs miljoni cilvēku.

Katru gadu Viļņas Starptautiskajā filmu festivālā tiek izrādītas vairāk nekā 200 filmas, kas sadalītas vairākās kategorijās. Katru no kategorijām izvērtē vairāku profesionāļu un kino kritiķu grupa no visas pasaules. Šogad filmas tika sadalītas kategorijās – “Jauna Eiropa – jauni vārdi”, “Ar skatu uz Baltiju”, “Īsfilmu konkurss”, “Studentu filmu konkurss”, “Meistari”, “Kritiķu izvēle”, “Atklājumi”, “Festivāla favorīti”, “Dokumentālās filmas”, “Komēdijas”, “Esmu hibrīds”. Atsevišķas sadaļas veltītas arī kulinārijas tēmai, ģimenei, Šekspīram, lietuviešu režisora Raimonda Vabalas (Raimondas Vabalas) daiļradei, šajā gadā tapušajām lietuviešu režisoru īsfilmām un pilnmetrāžas filmām, kā arī uzmanība tika pievērsta to lietuviešu režisoru daiļradei, kuri dzīvo un savas filmas radījuši ārpus Lietuvas robežām.

Arterritory.com apmeklēja Viļņas Starptautiskā filmu festivāla pēdējās noslēguma dienas, lai gūtu priekšstatu par festivāla gaisotni, iepazītos ar vismaz dažām no izrādītajām filmām, dzirdētu profesionāļu viedokļus, kā arī uzzinātu filmu festivāla laureātus katrā no izvirzītajām kategorijām.

Viļņas filmu festivālu apmeklēju pirmo reizi (ceru un esmu pārliecināta, ka ne pēdējo), un tas mani ļoti patīkami pārsteidza, pat izraisot nelielu kultūršoku. Nekad neesmu apmeklējusi tik izcili organizētu pasākumu, kur pārdomāts ir katrs sīkums no A līdz Z, to pierādīja arī tas, ka festivāla noslēguma apbalvošanas ceremonijā visi laureāti bez izņēmuma uzteica organizatorisko darbu. Ņemot vērā blīvo pasākumu grafiku, ko bija iespējams apmeklēt pēdējās filmu festivāla dienās, to skaitā vairākas preses konferences, jaudīgus afterparty, kino grandu lasītās lekcijas un inspirējošās uzrunas, rezultātā tika apskatītas tikai dažas filmas.

Saruna ar Arielu Švaitceru

Pirmais pasākums, ko apmeklēju, kad ierados Viļņā, bija plaši atpazīstamā lietuviešu režisora Šarūna Barta (Sharunas Bartas) rīkotais ikgadējais afterparty. Personīgas simpātijas izraisīja fakts, ka, ieejot telpās un uzrādot preses karti, pirmais, kas tiek paziņots – šajās telpās visur var smēķēt. Tas ir pieminēšanas vērts apstāklis iluzoras atmosfēras radīšanai, ne tikai manas mīlestības pret smēķēšanu dēļ. Pasākumā uzstājās orķestris ar divu stundu garu muzikālo performanci, kurā viena no orķestra dalībniecēm bija aktrise un vijolniece Lora Kmieļauskaite (Lora Kmieliauskaite), kas arī spēlēja galveno lomu Šarūna Barta 2015. gada filmā Peace to Us in Our Dreams. Ļoti ekspresīva skaņdarba atskaņošanas laikā cigarešu dūmu mākonī un visapkārt esošas ņurdoņas ielenkta, iepazinos ar kino vēsturnieku, kritiķi un franču kino apskata žurnāla Cahiers du Cinema galveno redaktoru Arielu Švaitceru (Ariel Schweitzer), kurš ticis uzaicināts būt par vienu no filmu festivāla žūrijas locekļiem kategorijā “Ar skatu uz Baltiju”. Švaitcers uz to brīdi vēl nebija noskatījies visas nominētās filmas, bet uz jautājumu, kas viņam līdz šim visspēcīgāk palicis atmiņā, īpaši izcēla Vitālija Manska (Vitaly Mansky) vairākkārtīgi apbalvoto filmu “Saules staros”, īsi izklāstot filmas saturu un uzzinātās detaļas no aizkulisēm. Izrādās Manskis bijis uzaicināts uzņemt filmu un parādīt Ziemeļkorejas režīma gaišo pusi, bet viņš slepeni uzņēmis kadrus, kas nebija ierakstīti un atrunāti scenārijā. Vienā brīdī filmēšanu pārtrauca un Manskis devās atpakaļ uz Krieviju, jo Ziemeļkorejā strauji izplatījās Ebolas vīruss. Pēc tam Manskis vairs netika ielaists Korejā. Par laimi viņš jau bija nofilmējis pietiekoši daudz materiāla, no kura viņš uztaisīja pilnīgi citu filmu par to, kā strādā propaganda. Ariels Švaitcers piemetina, ka tā nav tikai filma par propagandu, bet arī par nevainīga naivuma zaudēšanu, jo galvenajā lomā ir astoņus gadus veca meitene, kura zaudē savu naivo skatījumu uz dzīvi, spontānumu un trauslumu, lai lēnām kļūtu par autoritatīvā režīma produktu. Švaitcers uzskata, ka tā ir lieliska filma par propagandas režīmu, mehānismu, kādā tas strādā, un to, kā tas ietekmē bērna skatījumu un pakļaušanos neizbēgamajam, saprotot, kā tālāk būs jādzīvo.

Ariels Švaitcers pieminēja arī Lailas Pakalniņas filmu “Ausma” par pionieriem, sakot, ka tā ir ļoti interesanta filma ar uzteicamu tēmas izvēli un potenciālu, bet, viņaprāt, pārāk daudz uzmanības ir pievērsis pārlieku lielais estētisms un filmas stils, kā rezultātā tēma pazudusi estētikā. Švaitcers Lailas Pakalniņas filmā saskatījis ungāru režisora Mikloša Janšo (Miklós Jancsó) un krievu režisora Elema Kļimova (Elem Klimov) ietekmes, uzsverot, ka viņš absolūti nav pret estētismu filmās, ja tas papildina, nevis novērš uzmanību no galvenā.


Foto variācija ar kadru no serbu režisora Nikola Ljuča filmas “Mitrums”

Filma “Mitrums”

Ariela Švaitcera ietekmēta un ieintriģēta, nākamajā dienā skrēju skatīties filmu “Saules staros” – zāle pilna, vietu nav. Atveru kino programmu un izvēlos aiziet uz serbu filmu “Vlaznost” (no serbu val. – mitrums), kas bija viena no filmām kategorijā “Jauna Eiropa – jauni vārdi”. Stāsts ir par veiksmīga biznesmeņa sievu, kas pēkšņi pazūd pēc ikdienišķi pavadīta rīta mājās. Visu filmas skatīšanās laiku pavada jautājums, kur viņa ir pazudusi. Šis jautājums, protams, radies arī filmas galvenajam varonim, tikai kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ vīrs nemēģina sievu atrast, noklusējot un melojot draugiem un ģimenei, domājot, ka viņa atgriezīsies. Pēc filmas tika uzdoti daži jautājumi filmas režisoram Nikolam Ljučam (Nikola Ljuca) par tēmas izvēli un atrisinājumu. Nikola īpaši uzsvēra teicamo aktieru darbu, kuri ļoti iejutušies lomās. Jautājot režisoram par to, kāpēc šāds nosaukums, viņš atbildēja, ka iemesli tam ir vairāki, pirmkārt, Belgradā vasarās ir ļoti karsts un visi svīst. Viņš domājis par to, kā cilvēki pielūdz ūdeni, bet tas var arī iznīcināt – tieši pirms filmēšanas sākuma Serbijā bija milzīgi plūdi. Pēc tam tā mitruma metafora arvien vairāk un vairāk filmā apaugusi ar dažādiem izpausmes veidiem un metaforām – svīšanu, lietu vai salūzušu ūdenskrānu – apstākļiem, kas mazliet apgrūtina dzīvi vēl papildus tam, ka ir pazudusi sieva. Režisors stāstīja, ka, sākot rakstīt scenāriju, galvenais akcents tika likts uz sievietes pazušanu, bet sapratis, ka interesantāk būs radīt filmu par to, kā šādā situācijā rīkosies vīrs. Viņi abi ir galvenie varoņi, pat, ja sieva filmā parādās tikai epizodiski. Filma nav par sievas pazušanas faktu, bet gan vairāk atklāj epizodes, kas parāda šķietami perfektās dzīves aizkulises – viņu attiecības ģimenē un potenciālos iemeslus, kāpēc sieva, iespējams, ir izvēlējusies aizbēgt. Filma kritizē dzīvesveidu un sabiedrības uzskatus par to, kādai jābūt “ideālajai” ģimenei un attiecībām, kā režisors pats sacīja – “Mūsdienās galvenās vērtības tikušas notrulinātas, grūti būt godīgam – tas ir liels retums.”


Apbalvošanas skats

Kas ieguva balvas?

Viļņā pavadīto dienu laikā tika apmeklēti arī vairāki gan oficiāli, gan neoficiāli pasākumi. Viens no vērienīgākajiem, protams, bija Viļņas Starptautiskā filmu festivāla noslēguma apbalvošanas ceremonija.

Kategorijā “Jauna Eiropa - jauni vārdi” tika piešķirtas divas galvenās balvas – viena čehu filmai “Es, Olga Hepnarova” (I, Olga Hepnarova), kurai ir divi režisori Petrs Kazda (Petr Kazda) un Tomašs Vainrebs (Tomáš Weinreb), otra piešķirta bulgāru režisores Svetlas Cocorkovas (Svetla Tsotsorkova) filmai “Slāpes” (Thirst). Balvu par labāko režiju ieguva Agņeška Smočinska (Agnieszka Smoczyńska) no Polijas par filmu “Vilinājums” (The Lure). Kā labākā aktrise balvu ieguva Monika Naidenova (Monika Naydenova) no Bulgārijas par aktierspēli filmā “Slāpes”, bet labākā aktiera balvu ieguva Ulikss Fehmiju (Uliks Fehmiu) no Serbijas par lomu filmā “Mūsu ikdiena” (Our Everyday Life).

Filmas, kas piedalījās “Jauna Eiropa – jauni vārdi” kategorijā, vērtēja arī CICAE (International Confederation of Art Cinemas) žūrija, kas piešķīra balvu serbu režisores Mirjanas Karanovičas (Mirjana Karanović) filmai “Laba sieva” (A Good Wife).


Foto variācija no preses konferences, kas norisinājās pēc noslēguma apbalvošanas ceremonijas. Centrā: filmas “Saules staros” režisors Vitālijs Manskis

Kategorijā “Ar skatu uz Baltiju” galveno balvu ieguva Vitālija Manska filma “Saules staros”. Kā labākais režisors balvu ieguva Mantas Kvedravičs (Mantas Kvedaravičius) par filmu “Mariupole” (Mariupolis). Trīne Dirholma (Trine Dyrholm) tika nosaukta kā labākā aktrise par lomu dāņu filmā “Komūna” (The Commune), bet kā labākais aktieris balvu ieguva Oļegs Maksimovspar lomu Irži Šladkovska (Jerzy Śladkowski) dokumentālajā filmā “Dons Huans” (Don Juan), kurā viņš tēloja pats sevi. Žūrija piešķīra arī īpašas atzinības balvu zviedru režisores Hannas Skoldas (Hanna Sköld)filmai “Vecmāmiņas dejošana uz galda“ (Granny’s Dancing on the Table).

Kategorijā “Īsfilmas” galveno balvu ieguva slovāku režisora Mihala Blaško (Michal Blaško)filma “Bailes” (Fear). Īpašas atzinības balvu ieguva ungāru režisores Fanijas Scilagi (Fanni Szilágyi)filma “Pubertātes beigas” (End of Puberty). Skatītāju balvu ieguva spāņu režisora Seska Gaija (Cesc Gay) filma Truman un flāmu režisoru grupa (Marieke Blaauw, Joris Oprins and Job Roggeveen) par īsfilmu “Otto”.

Kriss Ņūmens

Atskatoties uz filmu festivālā pavadītajām dienām, varu droši izcelt vienu no man vērtīgākajām pieredzēm un sajūsmas avotiem – tā bija Krisa Ņūmena (Chris Newman) uzstāšanās ar iedvesmojošo runu jeb Inspiring Talk. Kriss Ņūmens ir skaņu režisors filmām, no kurām zināmākās ir “Krusttēvs” (The Godfather), “Amadejs” (Amadeus), “Sātana izdzinējs” (The Exorcist), “Jēru klusēšana” (The Silence of the Lambs), “Angļu pacients” (The English Patient) un vēl citas. Ņūmens nominēts astoņas reizes, bet ieguvis trīs Amerikas Kinoakadēmijas balvas “Oskars” par labāko skaņu. Viņš pats gan sacīja, ka nevajag tik lielu uzmanību pievērst “Oskara” balvām: “Tajā industrijā strādā ap 6–7 tūkstoši cilvēku, skaņu izvērtē cilvēki, kuri neko nesaprot no skaņas, ka tikai skaļāk, vairāk, labāk! Man, piemēram, ļoti patika “Krusttēva” skaņa, bet uzvarēja “Kabarē”. Ziniet kāpēc? Jo “Krusttēvs” nav mūzikls. [Smejas.]”. Nu jau septiņus gadus Ņūmens vairs nestrādā par skaņu režisoru, bet pievērsies profesora amatam Ņujorkā, savas zināšanas nododot jaunākajai paaudzei.


Skaņu režisora Krisa Ņūmena uzstāšanās

Fragmenti no Krisa Ņūmena runas

Kādu iedvesmot ir ļoti personīga lieta. Es katru dienu runāju ar saviem studentiem, bet jūs jau neesat vairs studenti, jūs katrs esat savas jomas profesionālis – kam un kāpēc man jūs būtu jāiedvesmo? Jums jau būtu jābūt motivētiem atrasties tur, kur jūs esat. Ja jūs neapmierina vieta, kur esat, mainiet to, bet nekad, nekad neapstājieties. Es nezinu, kā lai jūs iedvesmo, varu tikai teikt – ejiet uz priekšu. Viss – ar to mana iedvesmojošā runa var arī noslēgties. [Visi smejas.]

Pirms daudziem gadiem, kad neviens no jums vēl nebija piedzimis, man bija otrais darbs mūžā, kurā darbojos skaņas lauciņā. Es biju jauns, slikti mācījos, tiku izmests no skolas, izdomāju, ka gribu būt skaņas cilvēks, Dievs vien zina, kādi psiholoģiski iemesli to noteica. Vienmēr esmu uzskatījis, ka ierakstīt skaņu ir maģiski – tu nospied pogu, nospied otru pogu un viss. Tas ir viss, kas tev ir jāzina. Ja jūs esat producents, nekas vairāk par to nav jāzina, ja esat režisors, visticamāk jums nav jāzina pat tas. Bet atgriežoties pie stāsta par manu otro darba pieredzi, man vajadzēja ierakstīt diskusiju par garīgo veselību. Cilvēku grupa un es – skaņas cilvēks. Neviens nezināja, ka tā ir tikai otrā reize, kad strādāju ar skaņu. Es, loģiski domājot, izliku mikrofonus visapkārt telpai. Tā kā neviens nebija mani apmācījis šajā lauciņā, es diskusijas laikā atstāju visus mikrofonus ieslēgtus. Kad tika atskaņots materiāls, producents vai režisors, neatceros, kas viņš skaitījās, man teica – Ņūmen, tas ir sliktākais ieraksts un skaņa, ko esmu dzirdējis savā mūžā. Un viņam bija pilnīga taisnība. Šobrīd nevaru jums to atskaņot, pat ja varētu, to nedarītu. Pēc visiem šiem nostrādātajiem gadiem un daudzajām filmām tā kļuvusi par !!!!! pieredzi. Un tagad es mācu, tagad man tā šķiet daudz vērtīgāka pieredze, varu iepazīties ar jauniem fantastiskiem un arī briesmīgiem cilvēkiem.”

Ņūmens parādīja dažus fragmentus no filmām, kurās viņš strādājis ar skaņu. Uzliekot filmas “Amadejs” fragmentu, kur Mocarts tekoši nospēlē tik tikko dzirdētu gabalu, Ņūmens smejas. Viņš smejoties katru reizi, redzot šo epizodi. Pēc ieraksta beigām publikai saka: “Un kā jums liekas? Man liekas, ka skaņa bija baigi laba, ne?”, un smejas kopā ar publiku.

Uz jautājumu, vai Ņūmens var skatīties filmu, visu uzmanību nevēršot uz skaņu, viņš atbildēja, ka viņam patīk izbaudīt filmas skatīšanos. Ja filma esot sūds, tad viņš, protams, to sāks ķidāt, bet citādi viņš vienkārši bauda kino skatīšanos.

Runas laikā Ņūmens uztur nemitīgu kontaktu ar publiku, jautājot klausītāju domas, uzdodot jautājumus, stāstot dažādus gadījumus no dzīves, izsakot asprātīgas piezīmes, tādā veidā izsaucot smieklu vilni auditorijā.

Jautājot, vai viņš lielākoties ir apmierināts ar savu darbu, viņš atbild: “Visbiežāk man nepatīk visa filma, pie kuras tajā brīdī strādāju, parasti tās ir atsevišķas daļas, bet, protams, ir izņēmumi, piemēram, “Krusttēvs” ir viena no labākajām filmām, pie kurām esmu strādājis, arī “Jēru klusēšana” un “Amadejs””.

Nākamo viņš parāda pakaļdzīšanās ainu no filmas “Franču sakarnieks” (French Connection), izstāstot, ka visi skaņu efekti tikuši radīti pēc tam: “Tas jādara ir tā – no sākuma ir jānoīrē mašīna, jāaizdzen tā uz tukšu autostāvvietu, kur draugs atkārtoti dreifē pa apļiem. Tad atdod mašīnu kompānijai, sakot, ka kaut kas nav kārtībā ar bremzēm.”

Uz jautājumu, cik liela loma ir naudai, kad viņš iesaistās kādā projektā, viņš atbild, ka viņš pirmo vienmēr izvērtē režisoru un scenāriju, ar kuru būs jāstrādā. “Es dievinu savu darbu, esmu traks tā dēļ. Ja esi tik ļoti iededzies par savu darbu kā es, nauda nekad nebūs pirmajā vietā. Vienmēr arī esmu piedomājis, pie kurām filmām strādāt un kurām nē – filmas titros taču parādīsies arī mans vārds. Pie tam es nemaz tik daudz neprasu. [Visi smejas.] Pēc tam, kad dabūju pirmo “Oskaru”, es ilgu laiku nestrādāju, jo cilvēki pilnīgi aplami uzskatīja, ka es prasīšu vairāk nekā iepriekš.”

Jautājot, vai režisori daudz iejaucas skaņu režisora darba procesā, viņš atbild noraidoši: “Nē, režisori grib redzēt rezultātu, viņiem nospļauties par procesu, kamēr tiek ievērots termiņš un netiek pārsniegts budžets. Vismaz Amerikā skaņu režisorus liek mierā. Bet man ir nākuši klāt cilvēki un teikuši, ka viņi dievina manu mūziku filmās. Tātad, lai visiem ir skaidrs – es nerežisēju filmas un neatbildu par mūzikas celiņu.”

Noslēdzot savu runu, Ņūmens saka: “Veidojot filmas, centieties sasniegt labāko skaņu, labāko attēlu, pēc iespējas labāku aktiertēlojumu. Visu dariet pēc iespējas labāk, cik vien var izspiest, lai varētu iet mājās bez vainas sajūtas. Bet tā kā šai bija jābūt iedvesmojošai runai, tad neatkarīgi no tā, vai jūs esat režisori, producenti, studenti, filmdari vai cilvēki, kuri netīšām šeit nonākuši, paklausieties īsu stāstu – esmu adoptējis divus bērnus no visnabadzīgākajām ģimenēm. Lai mēs viņus varētu uzņemt Amerikā, viņiem bija jāiziet īpaša terapija. Viens no uzdevumiem bija uzzīmēt sevi. Meita sevi bija pat diezgan labi uzzīmējusi, bet bez mutes. Viņai netika dota iespēja runāt par sevi. Jums visiem ir mutes, tāpēc neļaujiet citiem runāt jūsu vietā.”

kinopavasaris.lt