Klusums un citi klusumi

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
26/04/2016

Iespaidi, ko sniedz māksla, līdzīgi daudzu cilvēkpasaules aspektu sniegtajiem iespaidiem lielākoties ir iespaidi par virsmu, par to, kas ir acīskrītošs
– Rodžers Kimbols

[1], Oļģerts Jaunarājs, Arturs Lapiņš, Herberts Līkums, Emīls Melderis, V. Plesis, Rūdolfs Pinnis, Augusts Pupa, Vilhelms Purvītis, Nikolajs Puzirevskis, Uga Skulme, Voldemārs Valdmanis un Boriss Vipers. Pirms nepilna gada, iebrūkot padomju karaspēkam, Latvija bija zaudējusi neatkarību un laikā, kad stājās spēkā minētais partijas lēmums, jau bija inkorporēta Padomju Savienībā. Tādējādi Mākslinieku savienības dibināšana iekļāvās vispārējā kultūrpolitikas virzībā, ko noteica Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas Politbiroja 1932. gada 23. aprīļa rīkojums “Par literāri-māksliniecisko organizāciju pārveidi”. Dokumenta, ko apstiprināšanai bija iesniedzis Centrālās Komitejas sekretārs un Politbiroja loceklis Lācars Kaganovičs, lemjošajā daļā bija noteikts:

likvidēt proletārisko rakstnieku asociāciju (RAPP);
apvienot visus tos rakstniekus, kuri atbalsta padomju varas platformu [iestājas par padomju varas politiku] un tiecas līdzdarboties sociālistiskajā celtniecībā, vienotā padomju rakstnieku savienībā ar tajā ietilpstošu komunistisko frakciju;
īstenot analoģiskas pārmaiņas pa citu mākslas veidu līniju [muzikantu, komponistu, mākslinieku, arhitektu u. tml. organizāciju apvienošanu];
uzdot Organizatoriskajam birojam izstrādāt praktiskus mērus šī rīkojuma īstenošanai.

Lasot šo īso dokumenta fragmentu, ir svarīgi pamanīt kursīvā saliktās frāzes – tās rīkojuma melnrakstā, aizstājot kvadrātiekavās ievietoto tekstu, pašrocīgi ierakstīja Tautu tēvs Staļins.

Tomēr 1941. gadā Latvijā “praktiskus mērus izstrādāt” neizdevās, jo nāca virsū Otrais pasaules karš. Tikai, kad tam beidzoties, mūsu zemi atkal okupēja PSRS, Kaganoviča iznēsātais, “rappiešu” Leopolda Averbaha un Fjodora Panfjorova auklētais homunkuls “jaunajās padomju republikās” atdzima kā tāds ideoloģiski organizatorisks Lācars un, vismaz Latvijā, izrādījās pamatīgi dzīvotspējīgs. Pat tik ļoti, ka šobrīd – 2016. gada aprīlī – Latvijas Mākslinieku savienība (LMS), kaut arī tikpat kā paralizēta, pieslēgta mākslīgajai asinsritei, demences skārta, tomēr cenšas atzīmēt dzimšanas dienu – 75 gadus kopš vēsturiskā LKP CK lēmuma pieņemšanas.

Izstāde “Mākslas dienas 2016. Pašportrets. Identitāte”. Ekspozīcijas skats

Svinības norisinās Mākslinieku namā 11. Novembra krastmalā 35, LMS galerijā un tai piegulošajos kambaros un izpaužas kā divas izstādes: “Mākslas dienas 2016. Pašportrets. Identitāte” un “Prezidenti”. Pirmā no tām mākslas interesentiem, kam pieņemams LMS ekspozīciju iekārtošanas stils, ļauj šo stilu izbaudīt visā pilnībā: gleznas sakārtas krustu šķērsu, apskatāmas gan no labās, gan kreisās puses, kādai mundrai “skarbā stila” figurālai kompozīcijai par padomju milicijas tēmu aizkārta priekšā (tā, lai gleznu nevarētu apskatīt) ierāmēta estampa lapa, cita glezna pakārta pie griestiem neizpakotā veidā, šur un tur pieslietas dienasgaismas spuldžu armatūras, kas ir tāda kā LMS galerijas firmas zīme. Saglabāta arī tradīcija visu parādīt juku jukām: blakus kādai no LMS muzeja krājuma paņemtai, visai piezemētai sociālistiskā reālisma rutīnas gleznai rēgojas pavisam svaigs kādas garīgumu meklējošas dāmas darinājums vai nevarīga amatiera sirsnīgās rokas tapināta dzimtenes ainaviņa. Mākslas pasaulei tuvu stāvošie, ko pastāvīgi redzam fotoreportāžās no vernisāžām galerijās un izstāžu zālēs, gaida 4. maiju, lai nofotografētos Nacionālā muzeja atklāšanas svinībās; uz LMS 75 gadu atceres svinībām tie droši vien nemaz neaizies, un tur pārstāvētie autori vairumā gadījumu viņiem būs sveši un nedzirdēti, vai arī nepamanīti un aizmirsti. Un tādi arī paliks. Taču tāda nu reiz – bezgala netaisnīga – ir reālā pasaule, kuras sīka parodija, kā izteicies Roberts Hjūzs, ir tā sauktā mākslas pasaule.

Izstāde “Prezidenti”. Ekspozīcijas skats

Citādāk ir ar izstādē “Prezidenti” pārstāvētajiem. Ja izdodas šo izstādi pietiekami ātri pamanīt tai atvēlētajā istabā un atšķirt no visa pārējā jucekļa (eksponēšanas principi pie “prezidentiem” daļēji iekļaujas augstāk ieskicētajā stilā), tad var brīdi nodoties kādu māksliniecisku vai sadzīvisku iespaidu atsvaidzināšanai par Rūdolfu Pinni, Herbertu Līkumu, Georgu Kruglovu, Leo Svempu, Oto Skulmi, Arturu Lapiņu, Eduardu Kalniņu, Edgaru Iltneru, Džemmu Skulmi, Juri Petraškeviču, Egilu Rozenbergu, Mārtiņu Heimrātu un Igoru Dobičinu. Visus nosauktos vieno fakts, ka tie kā vadītāji, priekšsēdētāji vai pat prezidenti ir vadījuši to, kas tapa 1941. gada 17. aprīļa lēmuma gaismā un kaut ko izstaro joprojām. Kas ir šis starojums? Vienkāršas un politizētas atbildes te nebūs vietā. Jo katrs no “prezidentiem” ir darbojies savu iespēju un izpratnes laukā, savu un attiecīgā laikmeta dēmonu raustīts un svaidīts. Dažs no Visaugstākā saņēmis (vietējiem mērogiem) bagātīgu talanta svadījumu, cits – tikai kādu kripatu.

Katram, kurš gadiem ilgi kaut ko lasa un raksta, starp tuvumā un tālu, tagadnē un sendienās mītošajiem atrodas “spalvasbrāļi”, kuriem, šķiet, gandrīz vai varētu uzticēties. Arī man tādi ir, piemēram, garāmejot jau pieminētais amerikāņu kritiķis un literāts, bet sirdī – austrālietis – Roberts Hjūzs (1938–2012), angļu rakstnieks un kritiķis, Bukera balvas laureāts Džons Bergers (1926), amerikāņu kultūrkritiķis Rodžers Kimbols (1953). Dažā ziņā viņi ir visai atšķirīgi: Bergers visu mūžu turas pie sociālā taisnīguma, brīžiem gandrīz vai komunistiska kreisuma politiskajiem uzskatiem, Kimbols ir radikāli labējs, bet Hjūzs cilvēcisko komēdiju vēro it kā no malas. Bet visus trīs vieno brīvība spriedumos, nepakļaušanās nekādām kritiskajām teorijām un modes tendencēm, “akadēmijas” konjunktūrai un politiskajam korektumam. Mēs, dzīvodami savā, ar plašu žestu par “posttotalitāru” vai “postkomunistisku” nodēvētajā provincē, mēdzam taisnoties par vairāku paaudžu ilgumā notikušu ideoloģisko indoktrināciju, un daudzi, pat šķietami gaiši prāti nepamana, kā tīksmi un līgani metas citā, bet ne mazāk riskantā ideoloģiskajā spēlē – safantazētā, uz blēņu mācībām un utopisku humānismu balstītā “liberālismā”. Tā tas notiek arī attiecībās ar Latvijas mākslas mantojumu, kas tapis laikā no 1945. līdz 1990. gadam. Un tad nu par varītēm mēģinām starp pagrabos un bēniņos nobāztām grabažām atrast kaut ko, kas pierādītu, ka tāds un tāds, pa dienu pildīdams komunistu pasūtījumus, naktīs īstā pretpadomju degsmē, “Amerikas Balsij” klusi šņācot un čerkstot pie auss, nodevies abstraktajam ekspresionismam vai dadaistiskām asamblāžām. Vai arī sakām: “Nu jā, gleznotājs/a N iestājās partijā, bet viņš/viņa cerēja, ka tādējādi varēs palīdzēt savai tautai, veidojot sociālismu ar cilvēcisku, pat latvisku seju.” Var jau būt, ka tā. Bet kāpēc negribam atzīt, ka padomju laiki (vismaz vēlīnie) nebija ne labāki, ne sliktāki par jebkuriem citiem? Ka mākslinieki, tā saucamie radošie cilvēki kā toreiz, tā tagad un vienmēr ir pārsvarā paštaisni, aroganti egoisti, kam vissvarīgākais ir “izteikt sevi”, lai ko tas katrreiz arī nenozīmētu un lai cik tas šad un tad nemaksātu. Piemēram, gleznojot saskaņā ar līgumu labi apmaksātu žanra ainu par kādu no Ļeņina dzīves epizodēm, bet vienlaikus risinot sev (un tikai sev!) svarīgas tonālo attiecību, kompozīcijas vai faktūru “problēmas”, kas vēlāku paaudžu skatītājiem, kam tāds Ļeņins un pat konkrētā darba autora vārds būs tikai tukša skaņa, frāze zemsvītras piezīmē, tomēr ļaus sajust gleznieciskās kvalitātes vārdos neizsakāmo klātbūtni..

Zigurds Kampars. “Kundziņsalas krasts.“ Ap 1955. Foto: daugava.lv

Tādas lietas kaut kā ienāca prātā, kad aizgāju paskatīties Zigurda Kampara (1927–1990) gleznu izstādi galerijā “Daugava” Ausekļa ielā 1. Mākslinieka mazmeitas veidotajā ekspozīcijā ir nedaudz ainavu, pārsvarā Pārdaugavas skati, kas darināti drošu roku, enerģiskiem otas raksta vilcieniem, prasmīgi sabalansējot kolorītu. Izvēlēto ainavisko motīvu pārvēršot divdimensiju attēlā, Kampars, šķiet, prata uz audekla “iekonservēt” un saglabāt vēlāka skatītāja lietošanai to, ko mazliet izpušķoti varētu nosaukt par dzīvas cilvēcības nospiedumu dabas esībā. Šī prasme piemita ne vienam vien 20. gadsimta latviešu ainavistam, un par to nav īpaši jābrīnās vai jāsajūsminās, jo Mākslas akadēmijā bija laba skola, un dvēselēs saglabājusies dzīva cauri paaudzēm uz izdzīvošanu vērsta dabas izjūta. Tāpēc ne jau dēļ ainavām šī izstāde ir apmeklējuma vērta. Ekspozīcijā centrālo vietu ieņem Kampara 1954. gadā darinātais diplomdarbs “Pionieru laukumā [Nahimovieši]” (diplomdarba vadītājs – profesors Eduards Kalniņš). Turpat blakus arī darba skicīte un divi portretiski uzmetumi. Lielajā gleznojumā redzam ziemas uniformās tērptu zēnu – nahimoviešu ierindu, kas nostādīta laukumā Rīgas pils priekšā. Viens, paspēris soli uz priekšu, ziņo komandierim. Gleznas labajā apakšējā stūrī grupa mazāku bērnu, kas ieinteresēti vēro militāri disciplinēto notikumu. Aiz ierindas vīd nedaudz izplūduši citu cilvēku stāvi. Tālā plānā kompozīciju vainago Rīgas Doma torņa siluets. Ir ziemas priekšpusdiena, gaisā jūtams aukstums un dzidrums. Tas apvienots ar tādu kā miklu dūmaku, kas tik raksturīga mūsu piejūras klimatam, sevišķi decembrī un janvārī. Jaunais mākslinieks ir pratis ievietot sižetisko stāstījumu vēsā, pablāvā koloristiskajā tīklojumā, redzīgi izmantojis ne tikai policentrisku lineāro, bet arī atmosfērisko perspektīvu, padarot gleznojumu par tādu kā nedaudz no tā dēvētā sociālistiskā reālisma pamatuzdevumiem atsvešinātu “lietu par sevi”. Interesanti ir pavērot, kā tiek pretstatīta faktiski anonīmā neidentificējamo nahimoviešu ierinda un labās puses bērnu grupiņa, kur katra seja ar pāris otas piesitieniem individualizēta, dažām piešķirot pat atšķirīgu psiholoģisko stāvokļu nianses.

Zigurds Kampars. Studija diplomdarbam “Pionieru laukumā“. 1954. Foto: daugava.lv

Atzīšos, šī nebija mana pirmā tikšanās ar Zigurda Kampara lielo gleznu. Jau dažus gadus pēc manas piedzimšanas vecāki sāka pirkt tolaik iznākošo “Bērnu kalendāru” – apjomīgu, bagātīgi ilustrētu gadagrāmatu cietos vākos. Kad drusciņ paaugos, ar milzīgu interesi aplūkoju kalendāros atrodamās bildes, sevišķi – krāsainās. Tur bija arī gleznu reprodukcijas. Tā, piemēram, 1954. gada kalendārā bija ievietotas Vruira Mosesova “J. V. Staļins jaunības gados”, Alekseja Ratņikova “Šefi”, Jāņa Oša “Latviešu zvejnieki” un, protams, Fjodora Rešetņikova “Atkal divnieks”. Reprodukcijas, no mūsdienu tehnisko iespēju augstumiem raugoties, bija sliktas, pat nožēlojamas, piemēram, Staļins un dzeltenīgā ainava tam apkārt saplūda sīkgraudainā ņirbā, Oša zvejnieki – bija bāli un “neasi”. Tiesa gan, tos, ejot tēvam līdzi uz Centrāltirgu, varēju apskatīt oriģinālā, Zivju paviljonā augstu virs tirdzinieku galvām. Taču pirmsskolas vecuma skatītāju reprodukciju kvalitātes problēma nenodarbināja. Daudzkārt aizrautīgi pētīju Rešetņikova peredvižņiku stilistikā darināto meistardarbu; atgādināšu, kas tur rādīts. Centrā ir izspūris zēns puskažociņā. Viņš tikko ienācis no āra, atgriezies no skolas, sunītis lēkājot sveicina. Ar asarām acīs zēns atzīstas, ka saņēmis nesekmīgu atzīmi. Māte, atgāzusies krēslā, pārdzīvo, mazais brālis sēž uz trīsriteņa un, puspagriezienā pavērsies pret “divnieku karali”, samērā nešpetni smej, bet lielā māsa, parādes pozā stāvot pie rakstāmgalda, raudošajā brālī noraugās didaktiski pamācoši. Vienīgais draugs puikam nu ir mazais, uz pakaļkājām paslējies sunītis. Vesela pedagoģiski psiholoģiska drāma. Turklāt varam iztēloties, kāpēc gleznā nav attēlots tēvs – viens pieļāvums ir, ka tas kritis nesenajā karā, un ģimene dzīvo cerībās, ka šobrīd divniekus pelnošais zēns paaugsies, saņemsies un uzņemsies gādību par pārējiem.

Gleznas “Pionieru laukumā” krāsu reprodukciju pirmo reizi ieraudzīju Bērnu kalendārā 1956. gadam (sastādītāja Mirdza Ābola, parakstīts iespiešanai 1955. gada 3. novembrī). Tā bija ievietota 21. lappusē, attēla kvalitāte – ierasti slikta. Zem attēla varēja lasīt, ka gleznas autors ir J. Kampars. Arī 33. lappusē, kur 8. martu ieskandināja košs akvarelis “Māmiņas svētku diena”, kā autors bija minēts Kampars ar “J” priekšā. Kalendārā 1957. gadam, kur 32. lappusē lasītājus priecēja akvarelis “Jauna grāmata”, kļūme bija novērsta. Turpmāk gan žurnālā “Bērnība” (vēlākos gados tas pārvērtās par “Draugu”), gan pie grāmatu ilustrācijām allaž bija Z.

Zigurdu Kamparu piemin galvenokārt tieši kā bērnu literatūras ilustrētāju. Un pamatoti, jo pat uz ātru roku darinātajos Bērnu kalendāra akvareļos precīzi nolasāmas attēloto personāžu emocionālās nostādnes citam pret citu, turklāt tas panākts nevis ar karikatūriskiem, bet eleganti gleznieciskiem štrihiem. Ne velti dzirdēts, ka studiju gados Kampars kursā uzskatīts par vienu no labākajiem, redzīgākajiem topošajiem gleznotājiem. Ļoti ticams, ka jau diplomdarbā skaidri saredzamā gleznieciskā atraisītība ar jauno mākslinieku izspēlēja nelāgu joku: sešdesmito gadu sākumā, kad Latvijā, sekojot Maskavas norādēm, izvērtās cīņa pret formālismu, varēja gadīties, ka Kampars ja ne gluži fiziski, tad psiholoģiski tika nostumts malā un tāpēc iekapsulējās bērnu žurnāla redakcijā. Varbūt tā, varbūt ne tā.

Zigurds Kampars. “Arumi pie Tukuma.” Ap 1950. Foto: daugava.lv

Galerijā “Daugava” apskatāmā Zigurda Kampara diplomdarba sākotnējais nosaukums bija “Nahimovieši”. Pie reprodukcijas Bērnu kalendārā šo daudziem, iespējams, nesaprotamo vārdu vairs neatrodam. Nav arī brīnums, jo, kamēr Kampars darināja savu gleznu, 1945. gadā nodibinātā Rīgas Nahimova vārdā nosauktā jūras kara skola beidza pastāvēt: 1953. gadā to pārcēla uz Tbilisi. Kamēr skola atradās Rīgā, tagadējā Kara muzeja telpās, tai bija divi priekšnieki. Līdz 1951. gadam nahimoviešus komandēja 1938. gada represijās cietušais 1. ranga kapteinis, vēlāk kontradmirālis Konstantīns Bezpaļčevs (1896–1973), viņu nomainīja 1. ranga kapteinis Anatolijs Cvetkovs. Pusmilitārā mācību iestāde tomēr bija arī savā ziņā parasta zēnu vidusskola; vecāko klašu puiši, kuri sevi dēvēja par “pitoniem”, mēdza iekulties pat pamatīgās ķezās, kā jau topošiem jūrniekiem ierasts. Piedzīvojumi Vecrīgas dzertuvēs varēja beigties ar atskaitīšanu. Iespējams, ka dažs latvietis, kuram nekādu siltu jūtu pret krievu militārisma klātbūtni Rīgā nebija un nevarēja būt, ar ļaunu prieku nosūdzēja dauzonīgos nahimoviešus skolas priekšniecībai. Tomēr Rīgas Nahimova skolu nevajadzētu novērtēt par zemu. Īsajā pastāvēšanas laikā to absolvēja trīs vēlākie PSRS atomzemūdeņu komandieri, starp tiem – arī viens Krievijas latvietis, Piemaskavā 1933. gadā dzimušais Alfrēds Bērziņš. Viņš, līdzīgi kā daudzi krievu kara jūrnieki, pēc atvaļināšanās pievērsās rakstniecībai. Tomēr visoriģinālākais Rīgas skolas beidzējs neapšaubāmi bija melnādainais amerikānis Džeimss Patersons, kuru kinomīļi pazīst kā nēģerēnu Džimu Grigorija Aleksandrova slavenajā filmā “Cirks”. Par to, kā nu jau 83 gadus vecajam padomju jūras virsniekam – veterānam – Patersonam tagad klājas ASV, uz kurieni viņš pārcēlās 1994. gadā, var palasīt, piemēram šeit.

[2] Bijušais audzēknis atceras, kā viņu izsaucis skolas priekšnieks Cvetkovs un pastāstījis, ka pie viņa vērsies kāds Rīgas Mākslas akadēmijas audzēknis un lūdzis piemeklēt nahimovieti modeļa lomai diplomdarbam par kara tēmu. Tomēr no sadarbības nekas nav iznācis vairāku iemeslu dēļ, cita starpā, topošais mākslinieks vēlējies attēlot, kā jauna atraitne ar dēlu sēro pie kaujā kritušā vīra kapa, turklāt gleznotāju neinteresējusi portretiskā līdzība, bet tikai vispārinātas figūras vienotā kompozīcijā. Verjužskis nemin Mākslas akadēmijas studenta uzvārdu, bet ir skaidrs, ka ne jau nu students pats sameklēja Nahimova skolas direktoru. Acīmredzot Mākslas akadēmijā strādāja mācībspēki, kuriem bija attiecīgās pazīšanās. Tolaik akadēmijā, ko vadīja profesors Oto Skulme, darbojās virkne krievu mākslinieku, starp kuriem varēja būt arī kāds Anatolija Cvetkova paziņa vai draugs. Iespējams, ka arī Zigurda Kampara diplomdarba tēmas izvēli noteica tieši šis apstāklis.

Vinetas Kaulačas izstāde “Virsmas atmiņa“. Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings

[3] Piekrītot Kimbolam un Bergeram, aplūkojot Vinetas Kaulačas “starptelpas, pauzes” gleznojumus, tieši klusums ir pirmais, kas nāk prātā. Visās četrās gleznās redzams nenozīmīgs publiskās telpas stūris: kāpnes, norādes, bulciņu vai avīžu pārdotuves izgaismots fragments, grīda gaismas atspulgos. Un nejauši garāmgājēji vai maliņā pastāvētāji. Anonīmi cilvēki anonīmā vietā, mums nekad neuzminamu motīvu ierosinātā kustībā no kaut kurienes uz kaut kurieni. Viss auksti zilzaļā tonalitātē ar mironīgiem dienasgaismas spuldžu iespeķojumiem. Ieskatoties uzmanīgāk, redzams, ka katra no četrām gleznām darināta, pavisam nedaudz mainot skatījuma rakursu, kā savā nodabā ejot, domājot savas, ar šķērsojamo telpu nekādi nesaistītas domas, neapzināti pagriežot galvu un automātiski nofiksējot materiālās pasaules vizuālo pieturpunktu tik tikko manāmu sašūpošanos. Vinetas Kaulačas “Virsmas atmiņa” neietver sevī skatītājam atpazīstamas atmiņas par konkrētību. Nav zināms, vai mākslinieci saglabāt radošo impulsu krātuvē šīs starptelpas kustības ir rosinājusi kāda lidosta, kāda (Viktorijas, Čeringkrosas, Vaterlo?) dzelzceļa vai metro (Kemdentaunas?) stacija. Mākslīgais dehumanizētās telpas apgaismojuma un izēnojuma režīms neļauj noteikt diennakts laiku. Faktiski nevar neko izsecināt arī par gleznotājas piedāvātā tēlojuma emocionālo komponenti, jo klišejiskais pieņēmums, ka staciju un lidostu necilvēcīgā, sterilā pasaule pauž mūsdienu atsvešinātā, vientuļā cilvēka eksistenciālās skumjas, – šis pieņēmums tik tiešām ir klišejisks.

Vineta Kaulača. “Virsmas atmiņa III” 2016. Foto: Didzis Grodzs

Lasām, ka daļa no izstādē eksponētajiem darbiem tapuši Kemdenas Mākslas centra un Sleida Mākslas skolas organizētajā mākslinieku rezidenču programmā The London Summer Intensive no 2015. gada 3. līdz 30. augustam. Kopā ar divdesmit citiem māksliniekiem “no visas pasaules” Vineta Kaulača veselu mēnesi uzturējās “stimulējošā un fleksiblā vidē”. Interneta iespējas ļauj ieskatīties “Intensīvās vasaras” Work in Progress izstādē un citās norisēs. Nebrīnītos, ja mākslinieces vēlme enerģiski uzsvērt pauzi kā vērojuma būtiskāko daļu būtu gluži dabiska reakcija uz rezidencēs un simpozijos valdošo, uzspēlēto, izmisīgi teatrālo “radošuma” un izteikšanās jezgu.

Kārļa Siliņa glezna. Publicitātes attēls

Vēl kādu nedēļu galerijā “Bastejs” var aplūkot Kārļa Siliņa gleznu izstādi. Šis mākslinieks nevienam ar varu acīs nebāžas, klusu strādā, šad un tad kaut ko izstāda, pārsvarā tādas nosacītas ainavas. Viņš ir tāds savveida vietējais Džordžo Morandi – tādā nozīmē, ka visu mūžu glezno vienus un tos pašus sižetus. Tur ir lauks ar pāris kokiem, lauks bez kokiem, bet ar sauli vai mākoni. Agrāk bija vēl daži mūzikas sižeti, tas apmēram arī viss.

Gleznas ir nosacītas, var redzēt, ka autors labi pārzin vecos, labos kubistus, mīl Borisu Bērziņu, bet, dabas elementus ģeometrizējot līdz pat tādai stadijai, ka saule pārvēršas par mazu taisnstūrīti (apmēram tādu kā standarta dzēšgumija profilā), zaļojošs koks atgriežas tajā stadijā, kādu to redz trīsgadīgs bērns utt., viņš pamanās nekļūt par epigoni. Kārlis Siliņš ir pietiekami dzīvelīgs, lai ar brīnišķīgām faktūrām, ievelkošiem krāsu salikumiem, jā, pat ar tādu kā savdabīgu ainavisku humoru spētu saglabāt un uzturēt savu, atpazīstamu vietu tagadnes latviešu glezniecībā. Un tas fona trokšņu un visa kaut kā cita pārpildītā pasaulē nav maz.

Kārļa Siliņa glezna. Publicitātes attēls

[1] Kas bija šis M. Dembo? Tatjana Suta rakstā par Aleksandras Beļcovas pasteļiem (Даугава, N^o 5, 1992 год) piemin kādu pirmskara Rīgas krāsu tirgotāju M. Dembo. Ar ko gan viņš varēja izpelnīties iekļaušanu starp Mākslinieku savienības dibinātājiem? Un kas bija tālāk minētais V. Plesis?

[2] «В морях мои дороги...»Верюжский Николай Александрович (Воспоминания нахимовца Рижского Нахимовского Военно-Морского училища в период с 1947 по 1953 годы).

[3] John Berger. The Shape of a Pocket. Vintage International, New York, 2003, p. 245.