Foto

Tallina. Savējie sapratīs

Tallinas Mūzikas nedēļas piezīmes*

Jānis ‘Pikaso’ Lipšāns
12/04/2016

Provincē arī domā

Ar nogurdinošu pietāti kādā Rīgas viesnīcas konferenču telpā sanākuši tie daži Latvijas mūzikas izpildītāji un producenti, kam būs tas gods un pienākums pārstāvēt kvorumu LaIPAs (Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība) biedru kopsapulcē. Tas ir kā salidojums, kurā piedalās dažāda gada gājuma absolventi mūzikā. Tik vien no mūzikas tur ne skaņas. Skaitļi, statistika, rezultāti, secinājumi – ar vienu roku ņem, ar otru dod – nu, gluži kā atskaite akcionāru priekšā ar tādu Mārvina Geja There’s only three things for sure: taxes, death and trouble motīvu. Un tagad bridžs.

Plašāka diskusija izvēršas par tā saucamo “mūziķu atbalsta orgānu”, proti, Latvijas Mūzikas eksporta biedrību, ko stutē LaIPA. Praksē tā darbojas viena cilvēka personā un, vienvārdsakot, lobē Latvijas mūzikas vārdu pasaulē dažādos mūzikas festivālos. Uzmanīgi ar vārdu ‘industrija’ – tādas mums nav. Kontekstā ar pasauli viena cilvēka centieni, protams, izskatās niecīgi, tomēr klātesamība tāda mēroga pasākumos kā, piemēram, Tallinas Mūzikas nedēļa ļauj dibināt jaunus kontaktus menedžmenta līmenī, ieklausīties mūzikas industrijas darboņos, kas vaļsirdīgi izrunājas diskusiju paneļos, ieinteresēt ārzemju klausītāju Latvijā radītajā mūzikā, galu galā pašiem ieausīt neskaitāmas grupas un izpildītājus no citām valstīm, gūstot svaigas vēsmas visdažādākā žanra mūzikā, un nomērīt Latvijā radītās mūzikas īpatsvaru, apjaušot cik tomēr maz/daudz kas ir atkarīgs no naudas. Lai nu kā, bet tāda pārstāvniecība tomēr būtu saglabājama, piekrītošā ņurdoņā rezumē biedri.

Balsojam! (lasi – Don’t sing it – bring it!) Kurš par. Kurš pret. Atturas? Braucam!


Tallinas Mūzikas nedēļa. Publicitātes attēls

Visi ceļi ved uz Tallinu

Esam noformulējusies četru cilvēku kompānija – Anna ‘Moss’ Macko, kas no poētiskākas mūzikas menedžēšanas tagad sasējusies ar audiāli netīrāku darījumu, LaIPAs izpilddirektore Liena Grīna, “Komūna 7” videogrāfs Rihards Gēcis un es. Ne pirmā reize ap šo laiku ceļojot uz Tallinu, tāpēc droši varam cieņpilni saukt sevi par veterāniem. Tieši pagājušā gada Tallinas Mūzikas nedēļā mums gadījās iepazīties savstarpēji. Ceļā vēl labs brīdis jāpavada, stāstu: “Ar Gēci bijām tā paagrāk ieradušies Tallinā un lavierējām pa dažādām naktsmītnēm jau no trešdienas, te paliekot pie kāda mūsu drauga piepilsētā, te nokrešojot īrētajā dzīvoklī pie Annas, kura vel tikai gaidīja ierodamies savus leģitīmos dzīvokļa biedrus. Pienāk piektdiena un pilsētā ierodas arī mans pavadošais mūziķu sastāvs, uz to brīdi nobāzējoties šajā pašā dzīvoklī. Dienas otrā puse – un omulīgo mītni pēcpusdienas snaudam četru nepazīstamu vīriešu personā konfrontē ienākošais Lienas stāvs un loģiski – viņa, maigi izsakoties, ir šokā. Stādieties priekšā mazliet sasvīdušu, ceļa nogurdinātu un galvenais – Lienai nepazīstamu –vīriešu klātbūtni vienistabas dzīvoklī, kas bija paredzēts viņas ērtībām... Aliņš tur arī laikam bija. Katrā ziņā – pus pilns komplekts. Labi, ka Gēcis neapstulba un uzmanīgi familiārā manierē tomēr sadraudzējās, lai gan kas to lai zin’, ko tieši tas viņam prasīja, lai noregulētu briestošo konfliktu starp kolorītajiem raksturiem 30 kvadrātmetros. Jautri.”

Что нам делать в Греции?

Ieradāmies Tallinā piektdienas pēcpusdienā. Festivāls jau astoto gadu pulcē pilsētas viesus no visdažādākajām valstīm. Mūsu fokusā šoreiz latviešu izpildītāji. Savu interesi par tiem joprojām apstiprina arī Tallinā dzīvojošais mūzikas apskatnieks Artēmijs Troickis, iedodot savu mājas adresi un piekodinot, lai pie iespējas padalos ar ieraksta eksemplāriem no Latvijas, ko varētu iztirzāt savos radio raidījumos. Izpaliek redzēšanās klātienē, jo esot izbraucis. Mēs savukārt, kā allaž ejam uz to pašu viesnīcas vestibilu, kur jau kuro gadu izsniedz akreditācijas – lobija bārs pilns, visi galdiņi aizsisti un izskatās, ka visi zina, ko šeit dara. Vai arī māk atstāt pārliecinošu iespaidu par sevi. Festivālam ir vairākas sejas un viena no tām ir šī drudžainā foajē vizītkaršu aina ar interešu pārstāvniecībām un menedžēšanas kontaktu dibināšanu, kas kaut kur otrajā plānā nolikusi mūziķi. Viņiem te nav vietas. Sestdien te uz mazās skatuves sevi piesaka Alise Joste. Bieži vien šeit var manīt izmisīgus centienus būt skaļam, vulgāram, nekaunīgi pārliecinošam, bet Alise ir kaut kas tieši pretējs tam. Tāds nevainīgums izstarojas. Sava vīra – Kārļa Josta – un ILY Records pārstāvju – Daces Volfas un Bruno Rozes – iedrošināta, viņa kautrīgi spēlē un dzied savas dziesmas, un nemaz necenšas pārkliegt delegātus, kas tur bīda savas lietas, sasēduši mīkstajos krēslos un dīvānos. Ambience mainās un pamazām pieklust bizness – Alise ir panākusi, ka viņā ieklausās un domājams ne viens vien ārvalstu viesis vakarā dosies uz lielo koncertu, kur Alise ar diviem gara auguma vīriešiem, kā viņa pati pēcāk izsakās – Kārli un Jāni ‘Shipsea’ Šipkēvicu – sniegs performanci.


Shipsea
. Tallinas Mūzikas nedēļas Pilsētas skatuve. Foto: Joosep Kivimäe

Turpat pāri ielai ir vēl viena līdzīga auditorijas zvejošanas vieta – tādas ir izkaisītas pa visu pilsētu. Visai loģiska liekas arī šī, uz kuru mēs esam atnākuši atbalstīt un pavērot Shipsi – lielveikals. Zaķis pie skaņu pults, Šipsīts uz skatuves. Zaķis un Šipsīts. Cik saprotama ir dislokācijas izvēle no organizētāju viedokļa, tik disonējoša ir lielveikala aura ar Jāņa mūzikas vēstījumu. Pārmijam vārdu pēc uzstāšanās – distancējoties no acīmredzami atšķirīgā, vairāk par būtisko. Jānis salīdzina šo mūzikas nedēļu ar pirti – kā komunikācijas centru, kur sabraukuši tie, kurus tiešām tas interesē, un katrs ir ielicis darbu un pūles, lai šeit nokļūtu. Jo katram tas kaut ko prasa un Baltijas mērogā šis ir ļoti nozīmīgs notikums.

Paņemam pauzi mazliet atpūtināt kājas pirms vakara izgājiena. Aizdomājos par dažādajām festivāla sejām un piegājienu – kāds noteikti ir sastādījis sev plānu, skrupulozi iepazīstoties ar festivāla programmu un piefiksējis savā dienas grafikā visu, kas jāpaspēj. Esmu mēģinājis – bezjēdzīgi. Ja vien tavā plānotājā nav atzīmētas tikšanās ar cilvēkiem, lai runātu par lietu, pārplānota mūzikas nedēļa drīzāk sagruzīs, jo nekad nepaspēsi uz visu, ko kāro. Zinām, ka svarīgākais šoreiz ir atbalstīt savējos un pārējo pieķersim klāt. Šī ir tā mūsu festivāla seja – sakoncentrēta, bet brīžiem palaižam arī vaļīgāk, un te (Sergeja Jēgera balsī dziedot: “Kāda laimīga sagadīšanās...”) mūsu kompāniju papildina Didzis Bordo un Kristīne Pāže. Vispār jau Tallinā ap šo laiku nākas satikt visus tos, kurus varbūt tik bieži nemaz nesatiec Rīgā, un šāda vides maiņa vairākumā gadījumu nostrādā par labu, jo gan jau kāda zinātniski pamatota iemesla dēļ, savējie svešā zemē kaut kā vairāk pievelkas – un sajūta tāda drošāka. Tie, kas Rīgā nesveicinās, šeit Tallinā bučojas. Un pēc tam otrādi. Atzīstas!


Noa Kins. Tallinas Mūzikas nedēļas
Flow skatuve. Foto: Tanel Tero

Ar aizmuguri

Sadakterējušies tādi ejam ielās pēc rekreācijas, un, lūk, arī minētais “pieķersim klāt” gadījums – Noa Kins ir somu puisis, kurš repo angļu valodā. Iepazinām viņu jau pagājušajā gadā, kad bija iespēja aizbraukt uz Reeperbahn festivālu Hamburgā. Viņš no solo izpildītāja ar elektroniskajiem verķiem nu ir kļuvis par solo ar pavadošo sastāvu. Joprojām tumšs un sevī ievelkošs muzikālais pavadījums ar atraktīvu un ritmiski daudzveidīgu rečitatīvu. Iemājojis šis koncerts ir tur pat, kur pagājušajā gadā klasiskās mūzikas reivs, proti, vecajā Tallinas pilsētas centrālajā spēkstacijā. Piestāv. Pieminēšanas vērts ir arī kopējais valstu pārstāvniecību skaits – no Somijas šogad tās ir 26, kas ir otrs lielākais cipars aiz Igaunijas (123). Iezīmējas stratēģisks gājiens, kad pamani tam visam apakšā Helsinkos notiekošā festivāla Flow vārdu. Gluži vai kā mūsu pašu I Love You un Positivus: no vienas puses braukt atrādīt mūziķus no Latvijas, no otras – noskatīt kādus ārzemju aktus mājās notiekošajam festivālam. Palīdz arī ciešā draudzība ar igauņu mūzikas pārstāvniecību un grupām. Tāda abpusēji izdevīga sadarbība, kļūstot redzamākiem uz pārējo fona un iespēja pacelt to, ko vienam nav pa spēkam tīri kaut vai no praktiskā viedokļa. Kopīgie Positivus un I Love You centieni ir zināma platforma tajā virzienā, bet visus mūziķus vienā kulītē arī nesabāzīsi. Nav arī pamatojuma visu festivālu uzturēties vienā koncertvietā.

Ar prieku dodamies atbalstīt Liepājnieku Niklāvu, kurš nes Dirty Deal Audio izpildītāja godu elektroniskās mūzikas kontekstā un ir labi pazīstams šīs mūzikas cienītāju vidū Baltijas valstīs. Kā mākam, tā dejojam, un arī Niklāvam smaids uz sejas. Viena kliķe. Arī pēcāk – Niklāvs pievienosies Ozolam tāpat kā Rihards Fedotovs, piespēlējis “Triānas parkam” dienas promo sesijā, būs “Atpakaļ nākotnē” uz skatuves kopā ar vecmeistaru Ģirtu Rozentālu.


Tallinas Mūzikas nedēļas delegātu uzņemšana. Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess un
Teenage Wasteland. Foto: Kristjan Indus

Plančiks – Lubančiks?

Iespējam piesēst un aprunāties ar festivāla namamāti Helēnu Sildnu, kura tikko beigusi moderēt paneļdiskusiju par mūzikas industriju ilgtermiņā, uzdodot diskusijas dalībniekiem jautājumu 2030. gada locījumā. Uz atvadām leģendārās grupas Pink Floyd kādreizējais menedžeris Pīters Dženers vien pārliecinoša noteic: “Var jau teikt, ka jūs zināt, kā viss būs, bet es noteikti neko nezinu, kā būs 2030. gadā.”

Mēs runājam par astoņgadīgo festivālu un tā pirmsākumiem. Tie sakņojas vienkāršā nepieciešamībā sniegt kvalitatīvu ekspozīciju igauņu grupām un izpildītājiem. Pamazām festivāls uzņēmis apgriezienus un izaudzis, šķiet, nu jau līdz maksimālajai kapacitātei, un, kā vēsta organizētāji, šogad pulcējis 35 000 pilsētas viesu. Un kad ar mūziku vairs nepietiek, talkā tiek ņemti gastronomiskie labumi – viscaur pilsētai tiek likts uzsvars arī uz ēdienu un dzērienu baudīšanu. Pag, māksla arīdzan, bet šoreiz nevienā muzejā neiegriežamies. Helēna uzsver, ka festivāls sniedz iespēju radošiem cilvēkiem izpausties un nešķiro mūziķus pēc to gradācijas, jo dažādiem māksliniekiem ir dažādi posmi viņu karjerās. Un pat ļoti labi starptautiski atpazīstams izpildītājs (Helēna ātri nosauc viņa vārdu, es īsti nesaklausu, vēlāk meklējot neatrodu) var gribēt restartēt savu karjeru un no jauna vērsties pie show-case auditorijas, sev par apliecinājumu konkurējot ar jaunajiem izpildītājiem. Un tomēr, dzirdama skepse par mūzikas norietu attiecībā pret pārējo programmu, jo tagad īsti vairs nav skaidrs – kas tas tāds ir? Mūzikas festivāls? Pilsētas festivāls? Gudru ņēmi padomiņu, jāatbrauc būs pašam!


Very Cool People
. Tallinas Mūzikas nedēļa. Piedāvā Estonian Funk Embassy. Foto: Tõnu Tunnel

Funky business

Pa ceļam uz Tallinas radošo kvartālu iekāpjam tramvajā. Es ziņkārīgi mēģinu pārmīt kādu vārdu ar vietējiem un noskatu divas jaunas sievietes, kuras, iekrampējušās tramvaja salona dzelžos, tādējādi pārvarot brauciena turbulenci, blenž viena uz otru. Ar smaidu uz lūpām un skaidrā angļu mēlē, bet... ciešu neveiksmi. Esot busy. Mainu profilu un uzrunāju kādu kungu gados, ātri pārejam uz krievu valodu un tā lieta aiziet! Par festivālu viņš esot lietas kursā, bet īsti nav iespējas aiziet. Tomēr mūziku klausoties visādu un visnotaļ cieņā esot Baltijas estrāde. Viņš pabeidz ar komplimentējošu frāzi par visadvancētākajiem mūziķiem, kas nāk no Latvijas, un starp visām Baltijas valstīm tieši Latvija viņam esot pirmajā vietā. Nestrīdamies. Lecam ārā Tallinas radošajā Telliskivi rajonā, kur mājvietu raduši daudzi restūži, kafejnīcas, darbnīcas, dizaina veikali, ateljē, utt. Dodamies uz Very Cool People koncertu. Brangas miesasbūves iekšālaidējs apsargs norāda uz vajadzību mainīt garderobi. Lūk, tur esot čībiņas, un savi apavi būs jāatstāj te. Ok, tagad atceros, ka pagājušogad takš arī tā bija. Bet tad viņš turpina konsultēt par krāsu izvēli un izmēriem, līdz tas jau kļūst amizanti, bet, nu, tāds darbs. Jāsaka, ka, iešļūcot čībās, rodas tāda mājīga un viegla sajūta. Ar tādu aizskatuvē gatavojoties savam uznācienam sastopam arī Very Cool People. Andris Buiķis caur savām rokām laiž sitamo instrumentu partitūras, Kristīne Prauliņa – tur kaut kur telpas dibenā pie spoguļa pustumsā, sastāva līderis Elvijs Grafcovs runā par spiešanos uz Ziemeļiem. Jā, kaut kā spiedīgi kļūst, jo iepriekšējais sets ieildzis, bet aizskatuves telpa tāda pašaura – igauņiem māju priekšrocība un savējo priekšā viņiem neviens nepārmetīs, nākas uzgaidīt.


Triānas parks”. Tallinas Mūzikas nedēļa. Piedāvā Tuborg Green Club Raadio 2. Foto: Sarina Wennerqvist

Pīlītē

Savā laikā performēt daudz mazākā iestādījumā nācies arī “Triānas parkam”, par ko bez kompleksiem stāsta Agnese Rakovska. Izdziedājusi ciklu ar maestro Raimondu Paulu, viņa nu ir atpakaļ “Triānas parkā”, kas festivāla noslēgumā iemājojis Rock Cafe – milzīgā klubā ar lielu skatuvi un daudz cilvēkiem. No lūpām lasu, ka daudziem šeit sanākušajiem “Triānas parka” repertuārs ir labi iepazīts un ar vārdiem – Thank you, Tallinn! – no festivāla atvadamies arī mēs. Bet vel tač’ ir delegātu noslēguma pasākums, kas šogad gaida visus kādā klubā pie Neatkarības laukuma. Slājam iekšā, improvizējam ar izraēliešu mūziķiem, kuri sit ritmu, un es repoju par satikšanās vietu, kuru mainīt nedrīkst. Organiski. Pienāk laiks, paķeru Bacardi pudeli un dodamies ielās. Uz māju pusi jau un pāri krustojumiem – apturot satiksmi sekojam mūsu grupas priekšgalā esošā Gēča komandām šķērsot ielas. Kā pīlītes. Uz saredzēšanos, Tallina!

* Tallinas Mūzikas nedēļa šogad norisinājās no 28. marta līdz 3. aprīlim