(Fragments.) Amandas Ziemeles glezna. Izstāde “Krokodila dilemma”. Foto: Līga Spunde

Galvaskausa dilemma 0

Izstāžu apskats – Ernestam Dinsbergam 200 un Dienu atspīdumi jeb pieci stāsti par Dzejnieka mākslas darbu kolekciju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā; Amandas Ziemeles izstāde “Krokodila dilemma”

Pēteris Bankovskis
21/03/2016

Vitas Zelčes monogrāfijā “Latviešu avīžniecība. Laikraksti savā laikmetā un sabiedrībā, 1822–1865” izlasīju šādas rindas: “Leitāna nopelni, darbojoties latviešu rakstniecībā un presē, vēstures literatūrā ir daudzkārt pieminēti, bet reti kad pienācīgi novērtēti. Latviešu kultūras tradīcijā attieksmē pret Leitānu (un viņa literātu paaudzi) dominē vīzdegunības diskurss [kursīva lietojums – P. B.].” Ceru, ka cienījamā vēsturniece nedusmosies, ja uz brīdi aizņemšos viņas radīto, brīnišķīgo terminu. Nav jau tā, ka Leitāna (1815–1874) divsimtgade pērn būtu pilnīgi aizmirsta – piemēram, par to tieši jubilejas dienā (28. aprīlī) agri no rīta tviterī atgādināja Dr. Alberts Prikulis. Tomēr jāteic, kā ir: nabaga kuprītis ar visu savu divsimtgadi tika vīzdegunīgi pastumts malā, un latvju kultūrtelpu dārdēdams aizpildīja Aspazijas un Raiņa diskurss.

Šogad, enerģiski ieskrienoties, tiek daudzināts glezniecības klasiķis Janis Rozentāls, kamēr divsimtgade 24. janvārī apritēja Leitāna laikabiedram Ernestam Dinsbergam (1816–1902). Arī patiesas apbrīnas vērtais Kubeles skolmeistars būs ne reizi vien piedzīvojis “vīzdegunības diskursa” vienaldzīgo pirkstu pieskārienu, tomēr viņa pēcnāves likteņgaitas ir mazdrusciņ veiksmīgākas. Kas zina, varbūt taisnība Jānim Porukam: “Kā teicu, spējas, sasniegt savos darbos tehnisku pilnību, apmierināt modernās formas un stila prasības, Dünsberģim trūkst, bet viņam ir griba, milzeņa griba, kuram garīgas rokas saistītas, un šī griba ir tā svētīgākā un cēlākā, kāda vien pie cilvēces un tautu darbiem sastopama” (Poruku Jāņa Kopoti raksti. IV sējums. – Rīga, 1914., sāk. 179. lpp.). Redz’, ir cilvēki, kuriem būtiska šķiet tieši svētīgā un cēlā griba. Un par to pārliecināmies, apskatot Dinsberga 200 gadu piemiņai veltīto izstādi Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5. stāvā, Alekseja Apīņa Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā (izstāde būs pieejama līdz pat aprīļa beigām). Ekspozīcija veidota tradicionāli: vitrīnās zem stikla novietotas grāmatas un manuskripti, pie sienas – “landkarte” un nedaudzas gravīras, kurās ieraugām i Dundagu 19. gadsimta sākumā, i pašu Dinsbergu. Saprotams, no apbrīnojamā censoņa vairāk nekā 100 oriģinālsacerējumiem un tulkojumiem apskatāma tikai daļa, piemēram, “Gaudu ziņģes”, “Lohpu draugs, jeb daschas derrigas siņņas par lohpu meesas un dwehseles dsihwibu un spehkeem”, “Maijas Roze”, “Vīriešu krietnums un sieviešu untums”, “Wezspuisis, wiņa gaudas un zitu atbildes, ka tik ilgi palizis neprezejees”, arī “Vērā liekami vārdi un notikumi no Lutera dzīves stāstiem, līdz ar to datumu, kad tie gadījušies / skolniekiem par izmācīšanos no galvas, tos tabeliskā vīzē kopā salicis, E. Dünsberg”.


Izstāde “
Ernestam Dinsbergam 200. Ekspozīcijas skats. Foto: Toms Taukulis

Var jautāt, kas gan var mudināt aplūkot vecu grāmatu vāciņus un atvērumus, sevišķi laikmetā, kad daļai sabiedrības jau par normu kļuvusi galēja nezināšana un neieinteresētība itin visā, kam kaut vai mazākais sakars ar literatūru un grāmatniecību. Tomēr nevajag pārsteidzīgi (vīzdegunīgi) iet garām. Starp iespieddarbiem, ja rūpīgi ieskatāmies, var atrast ne vienu vien ar paša Dinsberga roku rakstītu manuskriptu. Un tiem nu ir vērts pievērst uzmanību. Iespējams, ka pirmajā mirklī nemaz nespēsiet atšķirt, kura grāmata drukāta, kura – ne, jo Dinsbergs mācījās rakstīt, rokrakstā atdarinot iespiestos burtus, kādi nu pieejamajās grāmatās patrāpījās. Tad nu ieskatīsimies tuvāk, cik to atļauj zem stikla novietotie darbi, un uz brīdi aizmirsīsim ierasto datora tastatūras klabināšanas rutīnu. Padomāsim par Dinsbergu un viņa laikabiedriem, kam sadzīves apstākļos, kādos mēs, visticamāk, vispār neizdzīvotu, piemita Poruka minētā “milzeņa griba” darīt, cik vien ikkatra spēkos, nākamībai. Un, ja neprotam lasīt “veco druku”, tad papriecāsimies par uzcītību, pacietību un kaligrāfisko meistarību, kādu vairumam no mums ne mūžam nesasniegt.


Jānim Akurateram veltīta izstāde Dienu atspīdumi jeb pieci stāsti par Dzejnieka mākslas darbu kolekciju. Ekspozīcijas skats. Foto: Toms Taukulis

Turpat Bibliotēkas piektajā stāvā ir samērā neliela izstāžu zāle, kur līdz 30. aprīlim apskatāma vēl viena izstāde: “Dienu atspīdumi jeb pieci stāsti par Dzejnieka mākslas darbu kolekciju”. Tā veltīta Jāņa Akuratera (1876–1937) simt četrdesmitās dzimšanas dienas atcerei un ir LNB un Memoriālo muzeju apvienības J. Akuratera muzeja sadarbības projekts. Jubileja bija jau 13. janvārī, dienā, kad visbiežāk atceramies Akuratera sacerēto “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”. Kas vēl nāk prātā? Laikam gan stāsts “Kalpa zēna vasara”. Tas tad gandrīz viss, ja vien neesam šī romantiskā dzejnieka un politiskā aktīvista dzīves un darbu pētnieki. Taču arī Jānim Akurateram piemita “milzeņa griba”: ne velti viņu kā Nacionāldemokrātu partijas deleģētu pārstāvi 1918. gada 17. novembrī sastopam starp Latvijas Tautas padomes dibinātājiem, bet nākamās dienas pēcpusdienā – redzam uz Rīgas pilsētas 2. teātra skatuves (tajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā, kas vienīgā vizuāli dokumentē Latvijas valsts proklamēšanu). Bet izstāde nav par politiku, tā veltīta Akuratera savāktajai mākslas darbu kolekcijai. Ekspozīcija pārskatāmi iekārtota, informatīvi bagāta, tā ļauj padomāt par dzejnieka attiecībām ar laikabiedriem – dzīvesbiedri Mariju, draugiem, māksliniekiem, par viņa dziļo saikni ar Beitānu mājām u.c. Apskatāmi Oskara Kalēja, Jāņa Jaunsudrabiņa, Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna, Niklāva Strunkes un citu, teiksim tā, dažādas kvalitātes darbi. Goda vietā novietoti divi Akuratera – tobrīd latviešu strēlnieka – portreti, ko vienlaicīgi, bet no nedaudz atšķirīga skatpunkta gleznojuši Ubāns un Tone. Ja ir vēlēšanās un kaut kāda, protams, subjektīvi izfantazēta, nojausma par portretējamā dzejnieka un abu gleznotāju personu īpatnībām un trijotnes attiecībām citam ar citu un ar laikmetu, tad portreti var kalpot par tādu kā hipotētisku laika mašīnu. Šādas iespējas izstādēs negadās bieži.


Izstāde Dienu atspīdumi jeb pieci stāsti par Dzejnieka mākslas darbu kolekciju. Ekspozīcijas skats. Foto: Toms Taukulis 

Jāņa Akuratera dzīves un daiļrades pētnieks Edgars Lāms min, ka šis dzejnieks ir “kā kaislīgs senlietu restaurators, kurš cenšas atjaunot pagājušo laiku godību, un arī kā spontāns mirkļa iedvesmas vitrāžists, kurš kāri tver ātri plūstošā laika lauskas.” Lai ko arī literatūrvēsturnieks būtu domājis ar šo “mirkļa iedvesmas vitrāžistu”, šajā romantiskā (bet ne tikai) dzejnieka un – plašāk tverot – jebkura mākslinieka raksturojumā pateikts kaut kas būtisks. Kaut kas, ko sagaidām no ikviena mākslas notikuma. Proti, gribēšanu un prasmi kaut ko daudzmaz būtisku pateikt par tagadni, vienlaikus neaizmirstot, ka pirms mums ir dzīvojuši un darbojušies arī citi, kuriem ir bijusi sava, tieši tikpat nozīmīga tagadne.


Amandas Ziemeles glezna. Izstāde
“Krokodila dilemma”. Foto: Līga Spunde

Par to aizvien jādomā, iegriežoties tā dēvētās laikmetīgās mākslas izstādēs. Tiesa, tajās brīžiem grūti saprast, kur ir nenogludināta taustīšanās un stostīšanās ap sevi un savu sapratni par to, kas te vispār notiek, kur – vēlme izpatikt (kuratoriem, ārzemniekiem, konjunktūrai, cerībām uz atzinību un varbūt pat pārticību). Tāpēc man šķiet, ka kaut kādā ziņā interesantāk ir iegriezties marginālās vietās, nevis sabiedrisko attiecību, ilgstoši izstrādātu finansējuma projektu un visāda citāda hype pavadītās izstādēs. Paldies Dievam, pagaidām vēl gluži margināla ir necilā galerija “427” Stabu ielā netālu no tikpat necilās “Bolderājas”. Apkaimi vēl nav skārusi “džentrifikācija”, un Kaspara Groševa sarūpētās izstādes veiksmīgi izvairās no atrādīšanas LTV Kultūras ziņās. Pašlaik galerijā apskatāmas Amandas Ziemeles gleznas. Galvenajā telpā tās ir divas lielas (viena kārtīgi pie sienas, otra – ielocīta stūrī), dziļākajā istabiņā – divas maziņas, tādi kā vingrinājumi varbūt. Lielās gleznas ir aktīvas tādā nozīmē, ka platība ir pietiekama, lai tajā uzkrītoši uzrunājoši darbotos ne pārāk daudzie krāslaukumi un līnijas. It kā hieroglifiskas zīmes, it kā mājiens uz kādām formulām. Uzmanību piesaista, kaut kā personificē šo abstrakciju mazas, melnas bultiņas – virziena norādes uz kaut ko, kas, iespējams, atrodas ārpus gleznām, bet varbūt neatrodas nekur (pagaidām vai vienmēr?).

Izstādei ir “dziļdomīgs” nosaukums “Krokodila dilemma”. Amanda Ziemele teksta komentārā citē kopš antīkās Grieķijas laikiem pazīstamo, neatrisināmo loģikas problēmu par krokodilu, kurš nolaupījis mātei/tēvam bērnu un apsola to atdot, ja māte/tēvs pateiks patiesību par to, kā rīkosies krokodils. Ja kādam interesē, par šo dilemmu var palasīties kaut vai vācu filozofa Karla fon Prantla 1855. gada sacerējumā. Tiktāl būtu skaidrs, abās Ziemeles lielajās gleznās atrodam viļņotas, tumšzaļas līnijas fragmentus, kas varbūt pat norāda uz krokodila pavīdēšanu apziņā. Taču gleznotāja izsakās, ka apziņa kā dabas sastāvdaļa drīzāk līdzinās fotosintēzei, gremošanai vai arī dejošanai. Ko gan tas varētu nozīmēt? Daiļrunīgam izstāžu apskatniekam šāds izteikums varētu kalpot par atspēriena dēlīti kritiskajā teorijā balstītai esejai par neko un par visu.


Amandas Ziemeles izstāde “Krokodila dilemma”. Ekspozīcijas skats. Foto: Līga Spunde

Mani gan vairāk ieinteresēja izstādē atrastā nošu lapiņa. Tā bija dziesma “Orfejs un krokodīls”, ko māksliniece, izstādi atklājot bija dziedājusi kopā ar saviem viesiem. Dziesma, ko “korporeļa visai bezbēdīgo un līksmo gaitu”* laikā (20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā) kādam Lettonia buršam bija veltījis, sacerot gan vārdus, gan mūziku, vēlāk slavenais komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš. Šķiet, ka jaunā māksliniece pagaidām rosās bezbēdīgi un līksmi. Un tā arī vajag. Taču citā – mūsdienu dziesmā, kas veltīta tieši Amandai, jau ieskanas brīdinājums: “zelta galvaskauss muļķīgi smaidošs / no skolas pagalma jāizrok ārā.” Gan jau izraks, skolas arheoloģijas prakse ir normāla parādība. Bet jautājums, kā allaž, ir cits – ko ar to zelta galvaskausu iesākt. Vai sekot Demjena Hērsta paraugam un atradumu kapitalizēt un sākt skaitīt naudu? Vai, kā to izdarīja Indiana Džonss, palaist kosmosā? Vai varbūt izmantot kā uzskates līdzekli, mēģinot saprast, kas īsti ir apziņa un ko tā apzinās?

*Lita Silova. …rakstnieks Marģeris Zariņš. – Rīga: Zinātne, 2004. – 15. lpp.

Izstāde Ernestam Dinsbergam 200 skatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas Alekseja Apīņa Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā (5. stāvā) līdz 30. aprīlim.

Izstāde “Dienu atspīdumi jeb pieci stāsti par Dzejnieka mākslas darbu kolekciju aplūkojama Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5. stāva izstāžu zālē līdz 30. aprīlim.

Amandas Ziemeles izstāde Krokodila dilemma” galerijā “427” atvērta līdz 8. aprīlim.