Izstāde “Melnās gleznas”. Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings

Melnais fails 0

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
02/03/2016

Kāds samērā tuvs radinieks – jauns puisis – man ievaicājās par laikmetīgo mākslu. Puisis visnotaļ izglītots: inženieris, sekmīgi darbojas auto nozarē, bet jūt, ka kaut kā trūkst. Un tagad paralēli darbam uzsācis vēstures studijas universitātē. Kā pats man teica – lai ar viņu neviens nevarētu manipulēt. Bet atgriezīsimies pie mākslas. Mans sarunu biedrs ieminējās, ka kopā ar sievu, ceļojot pa Eiropu, nejauši ietrāpījies kādā laikmetīgās mākslas izstādē. Nejautāju, kas tā par izstādi, taču stāstītāja sejas izteiksme un tonis izteica visu. Nekādas ironijas, īgnuma vai piesardzīgas viltības, tikai izbailēm tuva neizpratne – vai patiešām iespējams, ka tā ir māksla. Parunājām par kontekstiem, par to, ka laiki mainās, bet Rafaēls vai, sacīsim, Leonardo da Vinči paliek. Apmēram tā. Radinieks pastāvīgi dzīvo Maskavā, labi pārzin Tretjakova galeriju un Puškina Tēlotājmākslas muzeju, bet nav pat dzirdējis, ka eksistē tāds Winzavod. Un tā soli pa solim nonācām pie “Melnā kvadrāta”.


Izstāde Melnās gleznas. Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings

Parunājām par neseno atklājumu. Pērnā gada beigās pasauli apskrēja ziņa, ka zem vienas no “Kvadrāta” versijām zinātnieki konstatējuši citu – agrīnāku – gleznojumu un ar Maļēviča roku rakstītu tekstu: “Nēģeri alā cīnās”. Mans radinieks “Melno kvadrātu” uzskata par, labākajā gadījumā, ne pārāk izdevušos joku, jaunatklātais uzraksts šādu versiju, šķiet, apstiprina. Te vietā atcerēties par Maļēviča priekšgājējiem. No vēstures zinām, ka jau 1882. gadā Parīzes izstādē Exposition des Arts Incohérents dzejnieks Pols Bijo (Paul Bilhaud) izstādīja pilnīgi melnu gleznu, nosaucot to Combat de nègres dans un tunnel (Nēģeru cīņa tunelī). Tas bija pamatīgs amizieris, un 1887. gadā humorists Alfonss Alē (Alphonse Allais) šo pašu “mākslas darbu” atveidoja krājumā Album primo-avrilesque (Pirmā aprīļa [blēņu] albums), tikai nedaudz pamainot nosaukumu – Combat de Nègres dans une cave, pendant la nuit (Nēģeru cīņa alā naktī). Nu, ko te lai piebilst. Joks paliek joks, pat ja tas ir gauži muļķīgs. Iespējams, ka arī Maļēvičs sākotnēji vienkārši pārdomāja vecu anekdoti un tikai vēlāk iedomājās sludināt “mākslas beigas.”

Bet lai jau paliek. Vienmēr būs cilvēki, kam mākslas augstākais sasniegums būs prerafaelītu daiļrade, un citi, kas mākslas pirmsākumus un vainagojumu meklēs pisuārā, melnā kvadrātā vai galerijā “427.” Tāpat kā būs visdažādāko nokrāsu “kino gardēži” un viņiem līdzās – zēni, kas uz kino iet, lai varētu kārtīgi “ierēkt”.


Laris Strunke. Tuvu zemei”. 1960. Publicitātes attēls

Galerijā “Māksla XO” šobrīd aplūkojamās izstādes nepavisam nav “ierēkšanas” rezultāts, taču tās katra citādākā veidā var tikt apdomātas saistībā ar melno kvadrātu, respektīvi, ar cīnītājiem alas tumsā. Izcilā franču vēsturnieka medievista, “Annāļu” skolas iedibinātāja Marka Bloka grāmatā “Vēstures apoloģija jeb Vēsturnieka amats” lasām: ““Melnā mēra” vīruss bija galvenais iemesls tam, ka Eiropas iedzīvotāju skaits samazinājās. Bet epidēmija izplatījās tik strauji noteiktu sociālo apstākļu dēļ – kas savā dziļākajā būtībā bija psiholoģiski apstākļi – un tās morālās sekas var tikt skaidrotas tikai ar kolektīvās sensibilitātes īpašo predispozīciju.” Bloks, protams, runā par fizisku saslimšanu. Es, sastatot citēto ar melnā kvadrāta problemātiku, galvenokārt akcentēju viņa minēto “kolektīvās sensibilitātes īpašo predispozīciju”, kas, plašāk saprasta, divdesmitā gadsimta laikā novedusi pie tā, ka Eiropas [pamat]iedzīvotāju skaits strauji samazinās. Mākslas ziņā šī predispozīcija radījusi bezmērķīgu klaiņošanu, epatējošu, kaut arī bieži izmisīgu mētāšanos, mīcīšanos pa dubļiem un bezgalīgu skaitu visdažādāko mirāžu.


Kristapa Zariņa personālizstāde Dārzs. Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings

Postindustriālais, zinātniskais informācijas pārbagātības laikmets ne par matu nav mūs tuvinājis izejai no alas. Te pieminēšu kādu no neskaitāmajām atsaucēm uz Platona “Valsts” 7. nodaļā rodamo alas alegoriju. Varu tikai piekrist cilvēkam, kurš raksta, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā tas, ko varam izpētīt, ir tikai realitātes ēnas. Tā nu zinātnes – fizika, ķīmija, bioloģija – mēģina izskaidrot pasauli, un mūsu teorijas darbojas tik labi, ka sākam noticēt, ka realitātes ēnu skaidrojumi paši jau ir realitāte.

Tieši realitātes ēnu skaidrojumi un nekas cits ir māksla, pat ja retu reizi gadās, ka mākslinieka iekšējā redze piedzīvo pašas realitātes atskārtas uzplaiksnījumu un roka tiecas to atveidot uz plaknes vai apjomā. Visbiežāk tomēr dvēseles tumsā tikai mirkli pazib nojausma par kādu cīņu, bet roka seko iemācītai rutīnai vai kolektīvās sensibilitātes prasījumiem. To varam pārdomāt, gan Kristapa Zariņa jaunākos darbus aplūkojot, gan iedziļinoties Ilzes Žeivaites apkopotajā melno gleznu klāstā. Abas izstādes ir acij tīkamas. Zariņa postimpresionistiskā “franču skola” pārliecina ar vieglu, atraisītu dzīvesprieku. Melnās gleznas ļauj padomāt par katra darba autora vēlmi ielūkoties savas apziņas vai atziņu tumsā konkrētā darba tapšanas brīdī. Ja uz mirkli aizmirstam, ka šīs gleznas, to autori, izstāžu skatītāji, garāmgājēji, kas pat nenojauš, ka iet gar mākslas galeriju, un pati iela, pilsēta un viss ir tikai zibšņi nebeidzamā plūdumā. No melna uz melnu. Un kvadrāts ir tikai racionāla prāta konstrukcija.


Kristapa Zariņa personālizstāde Dārzs. Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings 


Kristaps Zariņš. Dārzs”. Foto: Renārs Derrings