Foto: Agnese Spridzāne

Formu nevar izdomāt 2

Recenzija par Ginta Gabrāna personālizstādi Mutant selection

Inga Šteimane
11/02/2016

Gints Gabrāns. Mutant selection
Klaipēdas kultūras komunikācijas centrā,Lietuvā
15.01.–14.02.2016.
Kurators – Ignas Kazakevičs, KKKC direktors

Mākslas patiesības manifestu vēsture ir gara, bet Gints Gabrāns nāk klajā ar vēl vienu. Ir patiesība par mākslu kā mimēzi, ir patiesība par dziļāko, apslēpto mākslā, ir objekta patiesība, un ir publiska paziņojuma patiesība, ir patiesība, ka māksla manifestējas tiešajā pieredzējumā, bet ir patiesība, ka māksla pastāv kā atmiņas, kas izteiktas valodā – tas ir neliels ieskats patiesībās.

Gints Gabrāns apgalvo, ka māksla ir mutācija, kas veido izmaiņas kultūrā. Atbilstoši tam viņa jaunāko darbu personālizstādi sauc Mutantu izlase (Mutant selection). Kā saprotama šī patiesība, un ko tā saka par Gabrānu? Skaidri definētais mākslas pārākums piešķir Gabrāna profilam spēcīgu autonomijas garu un tas viņu vieno ar avangardu 20. gadsimta sākumā.[1] Tomēr uz īsu mirkli. Lai kas būtu māksla, ja tās jēga ir izmaiņu radīšana, tad māksla šādā apjēgumā ir instruments. Tas vairāk izklausās pēc Fuko un postmodernisma. Visbeidzot – mutācijas jēdziena gramatiskā forma var būt gan procesa, gan rezultāta apzīmējums, bet mutācija apjēdzama ne vien kā izmaiņas, bet arī kā iedarbība. Kaut kas tiek izraisīts un kaut kā izpaužas izraisītājs. Mutācijas jēdzienā ir arī fatālisma nianse un tā ieved Gabrāna patiesību postkonceptuālisma krēslas zonā. Gabrāna patiesības manifests ir laikmetīgi sintētisks un visnotaļ saistīts ar viņa mākslu.


Gints Gabrāns. Instalācija “Sešas galvas”. Foto: Agnese Spridzāne

Gints Gabrāns selekcionē plastmasas formas jau 6. paaudzē. Aukstā ūdenī uz labu laimi lietas polietilēna skulptūras viņš veido kopš 2009. gada. Mākslinieka subjektīvā iztēle un reizē ikvienam cilvēkam piemītošās uztveres īpatnības tiek izmantotas visai bezkaislīgi – šajā procesā iztēle ir ferments, kurš katalizē redzi. Iztēle tiek izlobīta no kultūras receptēm, lai atkristu runas par to, kāda tā ir – laba vai slikta. No iztēles tiekot ņemts tikai bāzes piedāvājums – seju atpazīšana. Tie esot signāli, kas ierakstīti mūsu neironu tīklā. Gints Gabrāns pielieto savu bioloģisko norišu kopumu jeb redzi, lai atlasītu tās gatavās formas, kas viņam patīk. No patīkamajām formām, tās pārojot un sakausējot, veidojas nākamās paaudzes, un tā tālāk. Blakus viņš eksponē zināšanaspar cilvēka uztveres antropomorfismu, tādējādi gan konceptualizējot, gan fatalizējot selekciju un pabrīdinot, kas būs. Un ka pēc katras atpazīšanas organisms apbalvos sevi ar dopamīna devu. Lieki bilst, ka skatītājam tiek pateikts tieši tik daudz, lai viņš rīkotos – vērotu formas un gaidītu laimes klikšķi. 


Gints Gabrāns. “Sešas galvas”

Pirms diviem gadiem (2014) Gints Gabrāns paplašināja selekcionēšanas interesi cilvēka virzienā. Viņš pievērsās bifidobaktērijām kā cilvēka vielmaiņas katalizatoram. Cilvēka materiāls, saprotams, ierobežo manipulāciju brīvību dabā un projektā Foood tās ne tuvu nav tik feijeriskas kā, selekcionējot plastmasu. Toties par cilvēka evolūciju pastāv teorijas zinātnē, vairākās zinātņu nozarēs. Tas redzami ietekmē mākslas darba formu. Atšķirībā no plastmasas tēlu evolūcijas, kas īstenota materiālā, darbā par vielmaiņas baktērijām viss grandiozais notiek galvā. Precīzāk, par svarīgāko mākslas vielu kļūst nevis terakotas stabi vai māla plāksne ar uzrakstiem, un pat ne baktērijas, bet savstarpēji korelējošu teoriju domāšana, uz kurām izstādes objekti norāda. No teorijām pieminēšu trīs: pirmā – pēc ANO aprēķiniem jau 2050. gadā planētu apdzīvos 9 miljardi cilvēku un nepieciešamās pārtikas daudzums (rēķinot kilokalorijās) būs jāsaražo par 70 procentiem vairāk; otrā – līdzīgi kā savulaik cilvēka vielmaiņa iemācījās šķelt govs pienu, iespējams, attiecīgu baktēriju mutācija nodrošinātu celulozes šķelšanu cilvēka organismā; un trešā – zaļo aktīvistu daudz protestētā gēnu pārstādīšanas jeb inženierijas metode, kas nodrošina šūnās vēlamās augu īpašības, esot kaitīguma vai nekaitīguma ziņā samērojama ar “gammas siltumnīcām” jeb radioaktīvo un ķīmisko apstrādi, par kuru “zaļie” klusē, bet kas jau kopš 20. gadsimta vidus radījusi daudzu megapatēriņa “ekopārtikas” šķirņu izejmateriālu. Iedomāsimies!


Gints Gabrāns. Instalācija Post Foood. Foto: Nerijus Jankausks

Personālizstāde Klaipēdas KKC ir visai plašs un daudzveidīgs ieskats Ginta Gabrāna jaunākajos darbos, kurus apvieno evolūcijas teorijas – gan zinātniskas, gan pilnīgi nezinātniskas. Izstādē samiksēti dažādu paaudžu plastmasas skulptūru darbi un to virtuālās postprodukcijas (septiņas instalācijas), kā arī projekta Foood divas instalācijas, vienā no kurām, ja var ticēt, māla plāksnē iespiestais caurspīdīgais kubs ir kapsula ar cilvēka evolūcijas aģentu – vielmaiņas transgēnu baktēriju, kura, nonākot atpakaļ organismā, šķeltu celulozi. Mutantu atlase ir veidota Ginta Gabrāna iemīļotajā autoržanrā – lai cilvēkiem būtu interesanti. Četrās lielās zālēs, kas atrodas divos stāvos, nav nekādu īpašu eksponēšanas palīgkonstrukciju. Šai ziņā valda vienkāršība – nekāda dizaina. Izstādes fascinējošo teatrālo gaisotni veido paši mākslas darbi, jo tiem visiem, gluži kā drāmas varoņiem, ir savs pagātnes notikums, atraktivitāte un saziņa citam ar citu. Izstādē savstarpēji magnetizējas utopijas un caurspīdīga prāta kritika, hedonisms, pašironija, askētiska meditācija un visbeidzot – bezgalības vīzija.


Gints Gabrāns. Instalācija Post Foood. Foto: Nerijus Jankausks
Grafiks pārtikas enerģētiskajai vērtībai ar ģenētiski modificētām gremošanas sistēmas baktērijām un bez tām.

Pakavēsimies pie bezgalības vīzijas, kas tā vai citādi izriet no izstādē izmantotajām evolūcijas teorijām – gan zinātniskajām, gan subjektīvi mākslinieciskajām. Funkcionālu ieguldījumu bezgalības vīzijas radīšanā izstādē ir devis tieši plastmasas skulptūru postprodukcijas segments – projekcijas, video, ēnu teātri un atvērtais kods jeb interaktivitāte vienā no ekspozīcijas telpām, kas tai dod arī atvērtu autoru sarakstu.

Plastmasas skulptūru virtuālie 3D modeļi ir veidoti ar rentgenstaru datortomogrāfijas palīdzību (ar tehniku, ko medicīna izmanto klīniskajā diagnosticēšanā), un parāda skulptūru formas arī no iekšpuses.[2] Faktiski ir runa par virtuālām 3D skulptūrām, kas ir kopijas no dabā redzamajām un optiski kļūst pat pamanāmākas nekā oriģināli, jo spēj efektīgi rotēt savā 3D realitātē, pakāpeniski izzust un atkal atgriezties. Reālā un virtuālā vienlaicīgums ir pilnībā nokomplektēts instalācijā 6 galvas – skulptūras materiālā, skulptūru ēnas, ko rada atsevišķi prožektori, virtuālie 3D modeļi un skaņa (Toms Auniņš). Viss jāaplūko ar divkrāsu 3D brillēm, kas apvieno telpu un objektus ne tikai briļļu lodziņu kadrējumā, bet piešķir šai ainai sarkanzaļu glezniecisku lazējumu. Ar 3D brillēm uztvere saņem faktiski neatšķiramus signālus par reālo un virtuālo, un tas ir viens no mākslinieka mērķiem – nojaukt šīs robežas.[3] Skatītāja maņas tiek pilnībā nodarbinātas un viņš nevis aplūko, bet drīzāk peld šajā darbā, jo 3D brilles sajūtu līmenī virtualizē arī pamatu zem kājām. Viss notiek bezgalīgā telpā un bezgalīgos atkārtojumos.


Izstāde Mutant selection. Ekspozīcijas skats. Foto: Agnese Spridzāne

Spēcīgs Mutantu atlases bezgalības moments ir telpa, kurā var zīmēt uz sienām. Šī bezgalība ir daudz taustāmāka un kolektīvāka. Telpā ir izliktas dažas 4. paaudzes skulptūras uz augstiem postamentiem, bet sienas noklātas ar biezu polietilēna audumu. Prožektori uzstādīti tā, lai uz sienām rodas ēnas. Izstādes apmeklētāji tiek aicināti zīmēt gan skulptūru ēnas, gan jebko citu un pārsvarā izvēlas pēdējo. Turklāt izstādes atklāšanā telpā zīmēja īpaši uzaicināts mākslinieks – Raids Kalniņš, kura melnais humors gan sižetos, gan attieksmē pret līniju piešķīra telpai bezbēdīga haosa atmosfēru. Bez tam ir paredzēts, ka jebkurš skatītājs, kurš apzīmējis sienas, drīkst ne tikai lieliem burtiem parakstīties izstādes līdzautoru izkārtnē, kas izlikta pirmā stāva skatlogā, bet pieminēt izstādi savā CV. Ieplānots arī mākslinieka atbildes solis interaktivitātei – attēlu selekcija, kas, kā par brīnumu interaktīvajos projektos tradicionāli nenotiek. Grūti spriest, kā ir ar īstenojumu dabā, bet konceptuāli Gints Gabrāns ir uzbūvējis perfektu sistēmu, kurā dialogs starp mākslinieku un jebkuru izstādes apmeklētāju var turpināties bezgalīgi. (Kad mākslinieks izmanto konceptuālu mākslas formu, tas nozīmē, ka vispirms notiek plānošana un izlemšana, bet īstenošana ir otršķirīga – Sols Levits Paragrāfi par konceptuālo mākslu, 1967). Un arī izstādes nosaukums, iekļūstot daudzajos apmeklētāju CV, iegūst faktiski nemirstīgu pieminējumu skaitu visnegaidītākajos kontekstos.

Skatoties plašāk, jāatzīst, ka novešana līdz bezgalībai ir Gabrāna vizionārā konceptuālisma svarīga iezīme kopš pirmajiem darbiem. Viņa pozīcija ir izrādījusies apbrīnojami noturīga. Vai tā būtu pirmā personālizstāde MG6 ar notecējumu gleznām, vai instalācija ar pelēšanai atstātām ēdienu porcijām Cilvēciskā faktora Māksla nav domāta ēšanai (abi 1994), vai mediju kritikas sāga Starix (2000) ar vienkāršā cilvēka bezgaldaudzajām inkarnācijām TV sižetos, vai arī neskaitāmās enerģijas orbītas Skaistuma spogulī 52. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljonā (2007), vai neticami skaistās un bezgalīgi turpināmās Fotonu gleznas” (2010) un Asinsgaisma (2011). Gabrāns meklē mākslas formas neatkarību no cilvēciskā faktora ierobežojumiem un estētiskas rutīnas. Viņa mākslas formai parasti ir kāds objektīvāks, nenovēršamāks izskaidrojums par autora gribu – tie var būt gravitācijas vai gaismas uzbūves likumi, bioķīmiski procesi, evolūcijas zinātne utt. Ja konceptuālisma rītausmā mākslinieki centās apiet arvien augošo mākslas komercializāciju, izceļot domāšanas vērtīgumu pār darinājuma vērtīgumu un netradicionālas tehnikas pār estētiku un subjektīvu naratīvu, tad Gabrāns, manuprāt, izvirza mērķi parādīt, ka formu nevar izdomāt, ka cilvēciska domāšana nevar radīt formu. Formu rada apstākļi. Bet cilvēciskā domāšana to var interpretēt vai nu kā labu vai sliktu. Turklāt, nevis vispārīgi, bet individuāli un katrā konkrētā gadījumā. Veicot (mutāciju) atlasi. Vispārinot, forma nevar būt laba vai slikta. Laba vai slikta var būt kāda mākslinieka māksla.

Mutantu atlasē spilgti redzams, kā apstākļi rada formu – vielas pašorganizācija rada plastmasas skulptūras, draudošais bads rada evolūcijas vīziju ilustrācijas, uzaicināts draugs un uzaicināti skatītāji rada zīmējumus utt. Principā nav atšķirības starp labu formu un sliktu formu, jo, ja vien forma ir radusies, tā var kļūt par mākslu, ja kāds to spēj sastatīt ar mākslu (izvēlēties, atlasīt). To arī uzskatu par spilgtāko šīs izstādes patiesību – mākslinieks izcīna formu ne tikai materiālā, bet arī kaujās ar rēgiem. Ar atkarībām, ar stereotipiem, ar tā dēvētajām tradīcijām utt. Tā nav pilnīga revolūcija mākslā, jo pēc formas objektīva novērtējuma tiecās jau klasiskie konceptuālisti. Tomēr Gabrāna konceptuālisms ir īpašs ar to, ka, noliedzot estētiku, tas rada neticami skaistu mākslu.

Nobeigumā retorisks jautājums ne tik daudz māksliniekam, cik Visumam: Gabrāna aktualizētā enzīmu problēma pēc savas ideoloģiskās intonācijas atbilst sociālajai platformai, kurā ir kolektīvas utopijas, nīčiski-rainiskas cilvēka transcendences ilgas un vīzijas par labāku kolektīvo nākotni, tolerējot gaidāmos 9 miljardus. Ja nu Velbekam taisnība un no tādas platformas nav palicis pāri nekas vairāk kā izsmejama kognitīvā darba pērkamība un transcendēšana baudās?

ARHĪVS: Fotoreportāža no Ginta Gabrāna izstādes Mutant selection atklāšanas
_________________

[1] Jānis Stradiņš apgalvo, ka visa latviešu māksla ir uzbūvēta uz tā dēvētās kreisās jeb avangarda mākslas patiesībām.

[2] Datortomogrāfiju kā tehniku, lai iegūtu sava ķermeņa attēlus, Latvijas mākslā vēl izmantojusi Solveiga Vasiļjeva.

[3] Instalāciju 6 galvas vienas nakts garumā bija iespēja redzēt Rīgā, LNMM izstāžu zāles Arsenāls hallē Baltās nakts” ietvaros pērn 5. septembrī.

Kristus Pestītājs - 15.02.2016 20:06
Noskenē šmeku un ar 3D printer izprintē.. būs tev Klaipēda. Izkāp no gūltas, Mākslas Mīļotāj!
Mīlu Mākslu - 11.02.2016 14:12
Netieku uz Klaipēdu. Gribu redzēt izstādi Rīgā.