Tatjana Krivenkova pie darbiem no sērijas “Apokalipse”. Foto: Renārs Derrings

Uz to pusi 1

Recenzija par Tatjanas Krivenkovas izstādi “– vāji –

Ieva Lejasmeijere
05/02/2016

Foto: Renārs Derrings

Šoreiz, lai varētu sākt domāt par kaut ko noteiktu, proti, Tatjanas Krivenkovas personālizstādi, bija jāsagaida saundtreks. Tā ir Edītes Baušķenieces balss: tu esi tik vājš, tevi aizpūtīs vējš, līgani nesīs prom/ tu esi tik vājš tevi aizpūtīs vējš/ līgani nesīs prom/ uz to pusi, uz citu pusi/ uz turieni, no kurienes pūš vējš/ skatos, kā tu tur liiiido/ paralēli māju jumtiem... un tā tālāk. Izstādes nosaukums ir “– vāji –”, droši vien vienkārši tāpēc arī dziesma uznira.


Tatjana Krivenkova. “Dvēsele II. Runkovskis.” 2015

Galerijas pirmajā, gaišajā telpā ir eļļas gleznas, portreti. Gaiši, bāli, ņirboši abstrahēti laukumi jeb kaut kāda viela, kurā pirmās kļūst redzamas acis, no dažādiem skatupunktiem parādās vēl šis tas no seju aprisēm, bet ne pārāk daudz. Gunai Zariņai un Vladislavam Nastavševam ir arī roku aprises, pārējiem – Ivaram Runkovskim, Intai Rukai, Guntaram Sietiņam, Anitai Vanagai un Kirilam Panteļejevam – tikai kaut kas no sejas. Ekspresīvākā ir Anita Vanaga – viņa ir profilā, atmestu galvu, augstu, bālu pieri un koši rozā lokām. Pārējie ir maigi, maigi, viegli, viegli un vāji, vāji, protams. Tomēr viņi ir tais gleznās tāpēc, ka ir stipri un labi cilvēki, tā sauktā zemes sāls. Taņa viņus pazīst, mīl un ciena un dalās viņos ar mums. Kā tādā baznīcā, kur esam par maizi cits citam. Tomēr šie portreti nosaukti par dvēselēm nevis tāpēc, ka māksliniece iedomātos gleznot kaut kādus ezotērus šo cilvēku garīgās pasaules vai kaut kā tāda atveidus, bet gan kā atsauce uz senāk lietotu sinonīmu vārdam cilvēki. Labi, lai būtu tāds lingvistisks gājiens, kaut gan man nebūtu nekas pretī un pat adekvātāk liktos nevairīties no nolietotā un diskreditētā “garīguma” un “dvēseliskuma”, jo šīs gleznas ir gana stipras, lai pārstāvētu un aizstāvētu arī tādus tiešām novājinātus jēdzienus. Arī pavadošajā tekstā Ivars Runkovskis raksta, ka tie ir “konkrēto personu “dvēseļu portreti”, kuri nebūt necenšas stāstīt par fizisku līdzību un atpazīstamību, bet drīzāk par to garīgo substanci, emocionālo pirmvielu vai starojumu, kurā šie personāži pastāv.” Lūk, kā. Lai arī nesaprotu ne pusi no Runkovska rakstītā, tas tomēr šķiet adekvāts gleznām. Apmēram tā, ka tajās uzgleznota atbilde uz jautājumu, kas tā emocionālā pirmviela vai starojums ir.


Tatjana Krivenkova. Darbi no sērijas “Apokalipse”

Otrā telpā uzzīmētas visādas apokalipses – krāsainu zīmuļu spirāļu centriska virzība, tādi mutuļi. Kaut arī māksliniekiem patīk prātot, ka nekas viņu abstraktajos darbos nav abstrakts, ka tur viss ir reāls, un arī Taņa Krivenkova sevi saucot par reālisti, tomēr man tāda koķetēšana jauc galvu. Manuprāt, ja pazīstu to, kas tur ir attēlots, – piekrītu, ka ir reāls, bet, ja nepazīstu neko, tikai kaut kādas strīpas, laukumi un rimbuļi, – abstrakts. Mutuļi nevainojami tonāli kārtojas pie tumšajām sienām telpā, kuras stikla kupols griestos jau tāpat vedina uz pilnmēness satrauktajām noskaņām. Tomēr, ja nebūtu uzrakstīts, ka tās ir apokalipses, nemūžam neko tādu neiedomātos. Vienkārši būtu laimīga par iespēju bezgalīgi sekot ar acīm tām spirālēm un baudīt slāpētās pelēki rozīgi lillā krāsas.

Par apokalipsēm zem kupola esmu sajūsmā, jo tādas meditatīvas abstrakcijas man ļoti noder, tajās nav nekā didaktiska, pilnīga brīvība. Ar portretiem ir citādi – ir skaidrs, ka to saudzīgajā, smalkajā nefokusā ieraugu nevis Gunu Zariņu, Guntaru Sietiņu un pārējos, bet ieraugu Taņas Krivenkovas attieksmi pret viņiem, viņu pašu kaut kādā ziņā visvairāk.


Tatjana Krivenkova. “Dvēsele. Sietiņš.” 2015

Šīs izstādes sakarā atcerējos kādu sarunu ar gleznotāju Rasu Jansoni. Runājām par abstraktām gleznām, laikam pieminot arī kādu no iepriekšējām Taņas Krivenkovas izstādēm. Rasa teica, ka ļoti ciena tās gleznas, ka tās esot tiešām labas gleznas, bet ka viņa nesaprot, kā mūsdienās var gleznot jebko citu, kā tikai cilvēkus, konkrētus, vairāk vai mazāk dzīvus cilvēkus. Izrādās, tās mūsdienas ir pienākušas, vismaz šī izstāde par to liecina.

Beigās par sākumu. Svarīgs tai dziesmā tomēr ir ne tik daudz vājums, kas tur pieminēts, bet grīļīgā, vājā estētika, kas balansē uz profesionālisma un naivisma, traģisma un komisma un tamlīdzīgām interesantām robežām. Labi, vēl jau Edīte Baušķeniece dziedāja arī par salauzto kafejnīcu, kur uzskaitīja visu, kas tur bija izdemolēts – tāda glīta zaudējumu reģistrācija. Tā mūzika it kā nav nekas īpašs, bet, ieskanējusies galvā, maina mani, dara uzmanīgu. Ar Taņas Krivenkovas gleznām ir līdzīgi.

Kristus Pestītājs - 09.02.2016 09:27
Visas dvēselītes tik baltas un "tīras". Nevar būt, ka pa šiem gadiem neviena melnumiņa nav sakrājies. Kā tur ir, Vladislav?