Foto

Aplis noslēdzies

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
13/01/2016

Ja esat gadu desmitiem rakstījis, no vārdiem veidojis daždažādus ornamentus, pinumus un ko tik vēl ne, asociatīvu saikni iespējams rast visam ar visu. Man šoreiz iegribējās sastatīt dažus elementus, ko, šķiet, pamanīju divās patlaban Rīgā apskatāmās, visai apjomīgās izstādēs un radio “Klasika” 20 gadu jubilejas koncertā.

Koncerta pirmo daļu veidoja divi skaņdarbi. Vispirms dzirdējām holandiešu komponista Luija Andrīsena opusa “Bēthovena deviņas simfonijas” (De negen symfonieën van Beethoven:voor promenade-orkest en ijscobel, 1970) pirmatskaņojumu Latvijā, tam sekoja Jura Karlsona īpašais veltījums “Klasikas” dzimšanas dienai – Koncerts čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim. Varbūt rupji kļūdos, taču man liekas, ka abu šo skaņdarbu izvēle bija konceptuāli ļoti pārdomāts veids, kā atklātībai paust cilvēciski un saturiski gluži vai bezkrastu “Klasikas” kolektīvo viedokli par to, ko, kā un kāpēc tagadnes pārsātinājumā dara skaņu māksla. Visēdāja, daudzrakstītāja, brīžiem kreisi radikālā Andrīsena pārnopietni ironiskais mičumačs var tikt uztverts arī kā tāds atskats pār plecu uz Eiropas muzikālo civilizāciju, kuras visumā lineārajai “attīstībai” tāpat kā visam citam treknu punktu pielika Pirmais pasaules karš un Internacionāle.

Izstāde “Nevar nerakstīt” LNB izstāžu zālē. Ekspozīcijas skats. Foto: Anete Krūmiņa

Izstāde “Nevar nerakstīt” LNB izstāžu zālē. Ekspozīcijas skats. Foto: Anete Krūmiņa

Atskats uz ne mazāk bēthoveniski ekspresīvu un brīžiem visai dramatisku civilizācijas komponenti – rakstīšanu ar roku – meklējams Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādē “Nevar nerakstīt”, kas līdz pat marta beigām skatāma pirmā stāva ekspozīciju telpās. Izstādē aplūkotas trīs nopietnas tēmas: hernhūtiešu (brāļu draudzes) rokraksta literatūra, rokrakstu tapšana un izplatība Latgalē latīņu drukas aizlieguma laikā no 1865. līdz 1904. gadam, un no Sibīrijas izsūtījuma uz Latviju tuviniekiem sūtītās, uz bērza tāss rakstītās vēstules. Uzreiz jāteic, ka laikā, kad vienas paaudzes laikā vēstuļu un manuskriptu rakstīšana ar roku tikpat kā izzudusi, pārvērtusies par atsevišķu īpatņu “nišas” nodarbību, paralēli toties gluži vai katastrofāli pieaudzis tekstuālo materiālu daudzums un garīgās un materiālās telpas pārsātinājums ar to. Aizvien grūtāk atlasīt, izjust, saprast un izskaidrot pašam sev to lavīnu, kas gāžas pār galvu, fragmentē sabiedrību un atsvešina indivīdus. To redzam arī LNB izstādē. Trīs nosauktās tēmas ir Latvijas kultūrainavai būtiskas. Ieejot izstādes zālēs, redzams nopietns, vizuāli un emocionāli spēcīgs piedāvājums. Taču ir kāds “bet”, no kā grāmatniecībai veltītās izstādēs izvairīties grūti – grāmatas, rokraksti, uz bērza tāss rakstītās atklātnītes – viss saprotamu iemeslu dēļ ir aiz stikla, taču rokrakstu gribētos pārlapot, piebāzt degunu tuvāk, mierīgi palasīt. Var, protams, apsēsties pie galdiņa un lasīt, piemēram, Alekseja Apīņa monogrāfiju “Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18.–19. gadsimtā”, pēc tam paieties gar vitrīnām un uzmest skatu reālijām. Bet, kā sadaļā par brāļu draudžu literatūru, tā abās pārējās materiāla ir pārmērīgi daudz, un apmeklētājam, kurš nav paredzējis izstādē pavadīt visu dienu, sanāk tikai tādas “Bēthovena simfonijas dažās minūtēs”. Var jau būt, ka šāda pieeja ir pareiza, galu galā interesents patiešām var par rokrakstiem uz bērza tāss lasīt Agritas Ozolas un Ritvara Jansona grāmatu “Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Cilvēks padomju represiju sistēmā. 1941–1956”, par brāļu draudzēm, ja negribas lasīt, paklausīties 16. janvārī LNB pasākumā “Neprasot atļauju. Svētrīts, izstāde un akadēmiski lasījumi veltīti hernhūtiešu kustības vēsturei Latvijā” sagaidāmās lekcijas, bet par drukas aizliegumu Latgalē sameklēt Latvijas Radio arhīvā Andas Buševicas 2015. gada 12. decembra raidījumu. Visu ko var izdarīt, ja rodas vajadzība. Bet jautājums ir tāds – kā lai ar izstādes palīdzību pēc iespējas pārliecinošāk pastāsta, ka man tādai vajadzībai ir jābūt, ka man nepietiek ar Andrīsenu.

Pētera Sidara personālizstāde “Tveramā kustība” LNMM izstāžu zālē „Arsenāls“. 2016. Foto: Nataļja Sujunšalijeva

Jura Karlsona izvērsto un koncertā, cik nu varu saprast, visai aizrautīgi nospēlēto skaņdarbu gribas atsvarot ar tikko kā “Arsenālā” atklāto Pētera Sidara personālizstādi “Tveramā kustība”. Karlsons Koncertā liek lietā plašu laikmetīgās, nu, pārsvarā 20. gadsimta, mūzikas paņēmienu spektru žilbinošā daudzveidībā, un Pēteris Sidars rīkojas līdzīgi ar vizuālo materiālu. Te ir gan liela apjoma laminēti gleznieciskuma labirinti (pirmā zāle), gan visvisādi, atkal un atkal no jauna uzsvērti attieksmes izpaudumi otrajā. Glezniecība, grafika, dažādos rūpnieciskos materiālos darinātas atgādnes par to, ka viņš ir arī tekstil- vai, kā tagad saka, šķiedru mākslas meistars. Sidara enerģētika, žestu tiešums ir apbrīnojami. Lai gan dominē gleznieciskas, brīžiem meistarīgas, brīžiem amatnieciskākas norādes uz to, ka viss šajā pasaulē ir tikai vārnas kakas vērts, slīdošs un pārejošs, šī visnotaļ skumjā atziņa ietērpta krāšņi, tā dejo, žilbina, pat gandrīz vai apdullina – kā tāds orķestra tutti.

Pētera Sidara personālizstāde “Tveramā kustība” LNMM izstāžu zālē „Arsenāls“. 2016. Foto: Nataļja Sujunšalijeva

Bet Pēteris Sidars izstādei par godu ir izdevis žurnālu, ko nosaucis savā vārdā, un tur starp daudzām brīnišķīgām bildēm un tekstiem ir lappuse ar fotogrāfijām no cikla “Pamestās vietas”, kurās redzama jau gandrīz sagruvusi māja un tai blakus – pats Pēteris, gluži domīgs. Tā māja, šķiet, ir kaut kas ļoti personisks, atšķirīgs no visas tās varonīgās bravūras, kas caurstrāvo lielo izstādi.

Radio “Klasika” jubilejas koncerta otrajā daļā skanēja, kā dzirdējām, to komponistu mūzika, kuri savulaik strādājuši Latvijas Radio kā skaņu režisori, ansambļu un orķestru vadītāji un mūziķi – Ringolds Ore, Elga Īgenberga, Romualds Kalsons, Romualds Grīnblats, Ģederts Ramans, Edmunds Goldšteins, Jānis Ivanovs un Raimonds Pauls. Inga Šļubovska-Kancēviča dziedāja Īgenbergas dziesmu “Rīgas bulvāri”.

Un es atcerējos veco māju Pārdaugavā. Vēlāk tā nodega un līdzinājās graustam Pētera Sidara fotogrāfijās. Bet, kad biju pavisam mazs, pa logu iespīdēja saule, un slīpā starā zeltaini dancoja putekļi. Mums bija mazs, brīnišķīgs radioaparāts VEFAR 2MD/35, ko dažs dēvēja par „strādnieka uztvērēju”. Kad grozīja vienu no trim pogām, ieapaļā, brūna bakelīta dekora ietvertā lodziņā pārvietojās bultiņa. Es smējos, kad diktors teica: jūs tikko dzirdējāt Vissavienības Radio un Televīzijas operas un simfonisko orķestri Samuila Samosuda vadībā. Kā var būt tāds uzvārds, es nodomāju. Un tad pieteica Elgas Īgenbergas dziesmu “Rīgas bulvāri”. Dziedāja Valentīna Butāne. Aplis noslēdzies.