Ekspozīcijas skats LNMM Baltajā zālē. Foto: LNMM

Jānis Kalnačs pelnīti izceļ Vilhelma Purvīša un Jūlija Madenieka toleranto, labvēlīgo attieksmi pret mākslinieku, bet pārspīlēti iejūtīgi skaidro oponentu, pirmkārt jau Anšlava Eglīša neganto uzbrukumu motivāciju. Protams, ja par domstarpību pamatu pieņem atšķirīgu humora izjūtu, nepieļaujot cilvēcisko īpašību – riebīga rakstura, nenovīdības un skaudības vai, galu galā, – konkurences lomu konfrontācijā, var jau skaidrot Eglīša novēloto attieksmes maiņu pēc Padega nāves ar to, ka “acīmredzot Anšlavs Eglītis bija mainījies”. Ticamāk tomēr, ka mainījies arī bija abu mākslinieku statuss un no tā izrietošā konjunktūra.

Padega stila pārvērtības no tracinoša un kontraversāla uz apjūsmojamu un izgaršojamu ir interpretācijas tradīciju nosacīta. Iespējams, mūsu dienās ne tik viegli ir iztēloties situāciju, kad latviešu mākslā vēl nebija ne tikai Padega mākslas, bet arī kaut cik droši konstatējamu tās priekšteču, par ko liecina kritiķu ne visai sekmīgie analoģiju meklējumi. Starp citu, man kā 80. gados mākslas studijas sākušam, bija pārsteigums uzzināt, ka līdz pat 70. gadiem Padegs bijis tik ļoti neredzams un nepazīstams latviešu mākslas ainā. Pēc Padega pirmās pēcnāves personālizstādes 1981. gadā jaunā paaudze, var teikt, cēlās un gūlās ar viņa grafiku līnijām acu priekšā. Tomēr ne tikai elegantā izsmalcinātība bija vispārējas  sajūsmas objekts. Daudz vairāk aizrāva mākslinieciskas atļaušanās drosme. Redziet, viena lieta ir aiziet uz karnevālu “Padega stilā”, bet pavisam cita – izstādīt savi gluži kailu, tikai ar sarkanu šalli ap kaklu, pirmajā personālizstādē. Diemžēl ne par ko līdzīgu neliecina Padega “tēmas risinātāju” un formas atdarinātāju izstāde, kas sarīkota muzeja Hēges zālē. Taisnību sakot, bez šīs formālo epigoņu parādes gluži labi būtu varēts arī iztikt. Baltās un Hēges zāles ekspozīciju salikumā uzskatāmi redzamas stila kā adaptējamu formas elementu un kā nepārtraukti jaunradāmas personības izpausmes atšķirības. Padega “Trauslā izaicinājuma”, kas dots kā izstādes tēma, mantinieki mūsdienās, ticamāk būtu gluži citi mākslinieki. Arī grāmatā iezadzies zināms kuriozs – ilustrāciju vizuālajā rindā tikai viens no pirmajiem astoņpadsmit attēliem ir Padega samērā maznozīmīgs darbs, tādēļ pirmais, kas atklājas šķirstot, ir stila transformācija tukšā manierismā 

Atšķirīgas pieejas, kā laikmetīgi aktualizējams Padega mantojums, demonstrē izstādes iekārtojums un apgāda “Neputns” izdevums. Izstādē māksliniece Anna Heinrihsone izvēlējusies sākotnēji pārsteidzošu, paskarbu dizainu. Tas vizuāli neinterpretē Padega mākslu, nestilizē formālos un stilistiskos paņēmienus. Darbu sakārtoti nelielās grupās uz daudziem brīvi stāvošiem tumšpelēkiem stendiem. Tie visi novietoti slīpi attiecībā pret telpas asīm, veidojot dinamisku, ievelkošu kompozīciju un mainīgas skatu perspektīvas: tā, piemēram, ienākot zālē, labajā pusē izstādītie stendi paveras frontāli, bet kreisajā – no sāniem, līdzīgi žalūzijām, mudinot apmeklētāju ienirt to labirintos un veidot pašam savu pastaigas maršrutu. Par spīti haosa ilūzijai, izrādās, ka katram darbam tomēr nodrošināta pienācīga distance tā apskatei, bet eksponātu klāsta sadrumstalošana ir visai piemērota daudzu nelielu zīmējumu, kas turklāt katrs ir atšķirīgi ierāmēts, parādīšanai tā, lai tie neradītu monotona raibuma iespaidu. Visu ekspozīciju kopumā organizē oriģināli zemi stendi ar tekstiem un spilgtām krāsu joslām, kas norāda uz Padega daiļrades galvenajām tēmām. Sekojot krāsu norādēm, sazīmējamas pilsētas tēma (ar ciklu “Grāmata nabagiem”), kara tēma (ar “Sarkanajiem smiekliem”), literatūras tēli (ar Hamsuna ilustrācijām), eksotiskās fantāzijas, kā arī sieviešu tēlu un pašportretu kopas. Pārsteidz mūsdienīgi spilgto krāsu izmantojums tēmu marķēšanai, kas varētu konfliktēt ar Padega grafiku smalkumiem, bet tās izmantotas tikai stendu augšpusē, kas, pienākot tuvāk, paliek ārpus skatītāja redzes lauka. Muzeja otrajā stāvā iekārtotā miniizstāde ir vairāk informatīva rakstura.

Pavisam citu ceļu Padega mākslas aktualizācijā izvēlējies apgāds “Neputns”, sekojot pašu iedibinātajai tradīcijai izdot grāmatas, kas vienā sējumā tiecas apvienot monogrāfijas un reprodukciju albuma formātu. Rezultāts, kā parasti, ir efektīgs, lai gan milzīga izmēra, grūti lietojas, smags un dārgs. Tomēr šoreiz “Neputns” šķiet pārspējis pats sevi: it kā neuzticoties Padega mākslas pievilcībai, tā “uzlabota” pēc pašu gaumes (māksliniece Inta Sarkane, redaktore Kristiana Ābele): vāku rotā manierīgs cigaretes dūmu attēls, aiz kura varētu slēpties tikpat labi Kārlis Padegs, kā jebkura cita populāra “kafijas galda” tēma. Grāmatas maketā svinīgi uzsvērtas melnā un sarkanā krāsa. Turklāt izdevums uzstājīgi aicina “baudīt poligrāfiju”: iekārtojums nosaka, ka uz vienādi bieza un smaga papīra drukāti kā teksti, ieskaitot zemsvītras piezīmes un pielikumus, tā attēli, kas gan, jau oriģinālā būdami nelieli, reti aizpilda visu lappusi. Bet “īpašais piedāvājums” šoreiz ir grāmatas iesējums spodri baltā zīdā, kas visam izdevumam piešķir pompozi ekskluzīvu, glamūrīgu raksturu. Protams, ka tāds ir jātur tālāk no bērniem, to nevar atļauties studenti, tas kļūs atbaidošs bibliotēkās, to nevar lasīt lidmašīnā vai gultā un nav viegli, arī nolikt uz galda. Tomēr, lai gan izdevums signalizē, ka tas domāts nevis lietošanai, bet prestižam, man personīgi izdevās to “pieradināt” atbilstoši savai izjūtai par Padega stilu: proti, grāmatu aizņēmies (jā, cena varētu sagādāt problēmas arī mākslas kritiķiem), es to, protams, aši ietinu avīzē, lai gan nācās izmantot nevis kā senos laikos vienu, bet veselas divas lapas. Savādā kārtā šādā bezstila iepakojumā Padegs man atkal atklājās kā nepārejoši tuvs un aktuāls.