Ekspozīcijas skats LNMM Baltajā zālē. Foto: LNMM

Nemeklējiet stilu! 0

Vilnis Vējš
02/12/2011

Izstādes “Trauslais izaicinājums. Kārlim Padegam – 100” un “Padegs un pilsoniskā madāma” (LNMM), kas apskatāmas līdz 12. februārim, un Jāņa Kalnača grāmata “Rīgas dendijs un autsaiders Kārlis Padegs” (izdevniecība “Neputns”)

Ja interneta portāli rīkotu aptaujas par latviešu mākslu (kāda utopija!), tajās Padegam pat droši varētu prognozēt “visstilīgākā” laurus – ja lietojam masu saziņas līdzekļu kultivēto izpratni par stilu, kas to piedāvā kā plašai lietošanai nodotu rīku komplektu, no kura izvēloties pareizos, katrs var “ierakstīt” sevi sabiedriskajās attiecībās (diezgan atbilstoši vārda grieķiskajai izcelsmei, kas apzīmēja instrumentu rakstīšanai vaskā). Piemēram, sarunās pieminēt Kārli Padegu noteikti ir stilīgi, bet viņa izstādes apskate jau gandrīz pielīdzināma “Vīna studijas” – latviešu mākslas bomonda neoficiālā kluba – apmeklējumam. Savukārt apgāda “Neputns” izdotajā Jāņa Kalnača grāmatā “Rīgas dendijs un autsaiders Kārlis Padegs” stils skatīts mākslas vēstures izpratnē – gan kā mākslinieka individuālais rokraksts, gan pārpersonisks formālu pazīmju kopums, kas raksturīgs veselām mākslinieku kopām un mākslas procesa attīstība virzieniem. Izstāde tam ir sagādājusi plašu materiālu, savukārt grāmatā apkopots milzums interpretāciju. Amplitūda ir no laikabiedru izteiktajām līdz visjaunākajām, no biežāk minētā ekspresionisma, Art Deco, mazliet sirreālisma līdz ekstravagantiem, piemēram, prepostmodernismam (15. lpp.). Tomēr secinājumi šajā aspektā ir piesardzīgi korekti: “Ekspresīvās izpausmes droši vien vairāk iemiesoja paša izjūtas, nevis vācu ekspresionistu paraugos aizgūtas” (15. lpp.); “Padega jaunrade 30. gadu vidū atkārtoti mudina domāt par viņa attiecībām ar savu laiku un modernisma mākslas parādībām” (310. lpp); “Sāpju joprojām pietiek, un romantiski sapņot arī reizēm gribas”. (374. lpp).

Bet: “Es nerakstīšu skaisti, nemeklējiet šeit stilu, nemeklējiet literārisku vērtību, tik daudz ir rakstīts ar stilu un tik daudz ir bijis skaistā, bet panākumi izpalikuši” – atzīmējis mākslinieks pats kādas skices otrā pusē (154. lpp). Šis teksts citēts arī izstādē. Tādējādi mākslinieks it kā dod atļauju interpretēt savu mākslu kā pret-stila izpausmi, ne-estētisku parādību. Šķiet, ka Padega simtgades jūsmīgajās jubilejas noskaņās aizēnojušas iespēju aktualizēt viņa darbos izteikto protesta enerģiju, ētisko vēsti, kas, protams, izpaužas caur ārkārtēju iztēli un dieva dotu zīmētāja talantu. 

Respektējot izstādes kuratora un grāmatas autora skatījumu, Padega tēlainību un darbu formālos risinājumus tomēr pilnīgi iespējams skatīt arī kā situatīvus, reaģējošus uz sava laika sociālām un pat politiskām, kā arī estētiskām aktualitātēm. Argumentu par labu Padega mākslas tieši dumpiniecisko kvalitāšu uzsvērumam it kā būtu gana: Sižetu meklējumos viņš vēršas pie šķiru sabiedrības un “plaukstošās” autoritārās Latvijas izstumtajām un noklusētajām grupām – kara veterāniem, nabagiem, prostitūtām, Hamsuna varoņiem, kas nekādi neatbilst “sviesta un bekona” ideoloģijas veselīgo protagonistu lomām, bet ar kuriem mākslinieks nepārprotami solidarizējas. Padega estētika ir cieši saistīta ar mākslas “zemajiem” žanriem un sliktas gaumes manifestācijām – kino, šlāgeriem, kabarē. Viņa izslavēto dendija tēlu, kas vēl 80. gados, pēc Silvijas Radzobes domām, “pārāk atgādina zināmas patoloģiskas nošķiras būtņu izdarības” (43. lpp.), var tulkot plašāk nekā tikai “mārketinga paņēmienu” (18. lpp.) kaut vai tādēļ, ka citi paņēmieni deva daudz lielāku atdevi peļņas un privilēģiju jomā. Vai gan veiksmīgas pašreklāmas gadījumā mākslinieks tā arī ne reizes nebūtu izbraucis ārpus Latvijas robežām un turpinājis gleznot kāpņu laukumiņā? >>