Izstāde “Georgs Šēnbergs. Ārpus laika” Mūkusalas mākslas salonā. Ekspozīcijas skats. Foto: Kristīne Madjare

Visuma nemiers, sirdsmiers 0

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
30/12/2015

Ja spējat izrauties no kalendārā gada beigām raksturīgā, publiskā idiotisma, kad masu saziņas un “informācijas” ražotāji aizgūtnēm ņemas uzskaitīt “gada notikumus, sasniegumus, skandālus” u. tjpr., tad ir īstais laiks apmeklēt KUMU Tallinas Kadriorgā. Kaut vai tāpēc, lai, aplūkojot trīs tur šobrīd pieejamas izstādes, uz brīdi apstātos pārdomās par to, cik visi ambiciozie pasaulīgie centieni un pūliņi ir relatīvi, cik dažbrīd ģeķīgas ir talanta iespējas iepretī nezināmā bezgalībai.

Pirms doties uz izstāžu telpām, zināms, der piebremzēt latvisko garu un izskriet cauri igauņu mākslas klasikas zālēm, kur kā uz delnas atklājas secība un mehānisms, kā Livonijas guberņā un tai pēc Pirmā pasaules kara sekojušajās “brīvvalstīs” gandrīz sinhroni veidojās savi hūni un federi, purvīši un rozentāli, kā vāciskuma un krieviskuma atdarināšanas vietā stājās francisko vēsmu kopēšana, bet to nomainīja nacionālais reālisms.


Izstāde “Antss Laikmā. Vigala un Kapri” KUMU. Ekspozīcijas skats. Foto: kumu.ekm.ee

Kad atskārta par to, ka augstāk par savu d… (atvainojos, galvu) neuzlēksi, ir sev atgādināta, var paieties pa izstādēm. Līdz 17. februārim vēl skatāma 20. gadsimta sākuma klasiķa, Jaņa Rozentāla laikabiedra Antsa Laikmā (Ants Laikmaa, 1866–1942) retrospektīva. Ceļotājs, viens no Igaunijas Mākslas akadēmijas dibinātājiem, izcils reālistiska, niansēta portreta meistars, pasteļglezniecības virtuozs. Izstādē netrūkst nedz igauņu tautas tipu tēlojumu, nedz ceļojuma bloknotu acumirklīgo skiču, nedz brīžiem pat nesaudzīgu pašportretu. Zinātāji var rezignēti izsekot, kā noveco šis darbīgais, savādi spītīgais vecpuisis. Viņa lielā, nekad neaizmirstā mīla esot bijusi igauņu dzejas granddāma Marija Undere (viņas portretu vai pat divus izstādē var sameklēt). Bet Marija tobrīd bija precējusies ar grāmatvedi. Liekas, Laikmā, tāpat kā vairumam cilvēku, dzīve nebija nekāds allaž smaržīgs rožu dārzs.

Kad māksliniekam jau bija sešdesmit viens gads, viņš kādai modelei piedzemdināja bērnu (modeles Miku portrets arī atrodams izstādē). Varam tikai minēt, vai Laikmā mūža otrā pusē bija dvēseliski nelaimīgs introverts vai miesaskārīgs vecs āzis. Aplūkojamie pašportreti ļauj domāt kā vienu, tā otru. Taču izstāde jau nav par to. Tā ir rūpīga kuratores Līsas Pehlapū darba rezultāts, līdztekus gleznām un skicēm apskatāms liels skaits vēsturisku fotogrāfiju, darbi eksponēti koloristiski skaidri definētās, konkrētam dzīves un noskaņu periodam veltītās telpās, iegādājams kvalitatīvs katalogs.


Izstāde “Silence d’Or. Ilmārs Lābans un skaņu un valodas eksperimenti” KUMU. Ekspozīcijas skats. Foto: kumu.ekm.ee

Ja Antsa Laikmā retrospektīva uzskatāmi parāda, kā no tradicionāliem paņēmieniem mākslinieks veido savas subjektīvās pasaules atspoguļojumu nosacīti ilgtspējīgās, ikviena skatītāja interpretācijām pieejamās zīmēs, tad cita izstāde “Silence d’Or. Ilmārs Lābans un skaņu un valodas eksperimenti” noskaņota galīgi citādi un domāta pavisam citai publikai. Jāatzīmē, ka Silence d’Or vēl būs apskatāma tikai dažas dienas – līdz 3. janvārim. Ilmāra Lābana darbošanos latviešu interesentiem kaut cik ir tuvinājis Guntars Godiņš. Šauram kultūras procesu apcerētāju un pārdomātāju lokam sirreālistiskās automātiskās rakstības un ārpusvalodas skaņu “dzejiskošanas” eksperimenti un to rezultāti nav sveši; modernisma un vēlāku laiku literatūra, mūzika, teātris faktiski līdz pat mūsdienām ik pa laikam paķer kaut ko no šiem robežapgabaliem, kur cilvēka kā racionālas būtnes spriestprasme, vērojumi un vērtējumi izšķīst patvaļas, nekontrolētu izvirdumu un kādam, iespējams, par neprātu dēvējamu priekšnesumu nenoteiktībā.

Izstāde ir darbietilpīga: desmitiem skaņu celiņu, liels skaits ar acīm skatāmu spontānas vai apzināti uz spontanitāti stimulētas rakstības piemēru, ap trīsdesmit mākslinieku, sākot ar Tristanu Caru un beidzot ar Robertu Vilsonu. Tas viss veido kontekstu, kurā apmeklētājs aicināts ierakstīt Ilmāru Lābanu. Iespējams gan, ka kuratore Ragne Nuka neko īpašu no apmeklētāju spējas kaut ko kaut kur ierakstīt necer, jo ekspozīcijas telpas grīdu klāj biezs smilšu slānis. Tātad visi mūsu pieņēmumi par tā vai cita ārpusvalodas, ārpusmūzikas vai ārpuspriekšnesuma jēgu un vērtību var izrādīties uz smiltīm būvēti.


Izstāde “Georgs Šēnbergs. Ārpus laika” Mūkusalas mākslas salonā. Ekspozīcijas skats. Foto: Kristīne Madjare

Te nu ir īstā vieta, kur atgādināt, ka tepat Rīgā – Mūkusalas mākslas salonā – līdz 16. janvārim vēl var apmeklēt gleznotāja Georga Šēnberga (1915–1989) simtgadei veltīto izstādi. Ap šo lielisko gleznotāju jau desmitgadēm ir veidojusies un veidota noslēpumainības gaisotne. Kas vairs pateiks, cik daudz to vairoja pats mākslinieks, cik piepalīdzēja apkārtējie. Šēnberga gleznas (protams, ja nerunājam par pasūtījuma darbiem, tādiem kā altārgleznas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā) ir daudzslāņainas, tajās vizuālās reprezentācijas dziņu vada brīžiem haotiski, brīžiem impulsīvi, bet mērķtiecīgi tēlu “uzlikšanas” un konstruēšanas elementi. Veidojas gandrīz fiziski jūtams “stāstījuma” dziļums, kas skatītāju tā vien mudina arī piedzīvot vai vismaz iztēloties jutoņas un pārdomu dziļumu.

Bet Šēnberga izstādes veidotāja Sniedze Kāle ir līdztekus gleznām uzbūvējusi mākslinieka piezīmju istabiņu, kur daudzās lapiņas, izraibinātas ar gadījuma frāzēm, ķeburiem, skicējumiem, nesakarīgiem kricelējumiem, liecina par intensīvu ņemšanos, ko ja ir vēlme, var piepulcināt automātiskās, sirreālismam tuvās rakstības paraugiem. Tā var pārmest tiltiņu no Georga Šēnberga piemiņas izstādes uz KUMU aplūkojamo Silence d’Or.


Rjodzi Ikeda audio-vizuālā instalācija “Supersimetrija”. Foto: Ryuichi Maruo. Yamaguchi Center for Arts and Media īpašums

Galvenais iemesls, kādēļ vērts doties KUMU, tomēr nav nedz Ilmārs Lābans, nedz Antss Laikmā, pat ne (arī Latvijā) pazīstamā kuratora Norberta Vēbera sakomplektētā Islandes mūsdienu mākslas izstāde, bet gan Rjodzi Ikeda un viņa grandiozais projekts “Supersimetrija”. Ikeda zināms arī Rīgas publikai, vismaz tiem, kuri seko Rasas un Raita Šmitu proponētajiem mākslas virzieniem un Survival Kit norisēm. Taču slavenais Japānas elektroniskās mūzikas autors Tallinas KUMU rāda ko tādu, par ko ir saņēmis Prix Ars Electronica Collide@CERN 2014 pēc tam, kad ilgstoši kā rezidējošs mākslinieks uzturējās CERN (Conseil Européen pour la Recherche Nucléaire), ko aplūkojot (pareizāk būtu teikt – piedzīvojot) gandrīz fiziski aizraujas elpa. Rjodzi Ikeda ilgstoši uzturējies šajā zinātnes centrā un, tāpat kā tur strādājošie zinātnieki, mēģinājis saprast, kas notiek Lielā hadronu paātrinātāja kilometriem garajos daļiņu skrējienos un ko tas nozīmē.

Labi, zinātniekiem par to visu ir savs viedoklis, viņi atklāj vai vismaz iedomājas atklājam jaunas elementārdaļiņas, kas, tā viņiem šķiet, palīdzēs saprast, kā radies Visums. Ikeda visā tajā rod baismīgi skaistu estētiku. Viņa priekšstatu ir materializējuši programmētāji, inženieri Norimiči Hirakava, Tomonaga Tokujama un Jošito Oniši. Milzīgā, aptumšotā zālē desmitos kopā saslēgtu datoru monitoru un projekcijas ekrānu norisinās “daļiņu” tapšana koordinātu sistēmā, to transformācija bināros signālos, pārbūve grafisku trajektoriju zigzagos. To visu pavada skaniski impulsi. Notikumi  norisinās uz cilvēka redzes un dzirdes horizonta robežas. Gaismas uzliesmojumi, šķiet, domāti kā atsevišķu kvantu apliecinājumi, skaņu partitūra savā diapazonā norāda uz tādu frekvenču pastāvīgu klātbūtni “dabā”,  kas jau pašas par sevi ir cilvēkam nepieejamas, tātad necilvēciskas.

Liekas, Ikeda, uzbūvējot šo milzīgo audiovizuālo priekšnesumu, mēģina piedāvāt Visuma tapšanas intences supersimetrisko atslēgu, kas, kā lasām paskaidrojošajā tekstā, ļautu pabeigt Standarta modeli un radīt Teoriju par visu. Taču japāņu meistars, paldies Dievam, ir mākslinieks un viņa darbs, skaists, ievelkošs un vienlaikus baismīgs, ir tikai mākslinieciska versija, nevis galīgā atbilde. Šo versiju piedzīvot un pirmajā izstādes zālē azartiski pavērot, kā elementārdaļiņu attēli makropasaules lodīšu izskatā no haosa rada acumirklīgi gaistošas mikrosimetriskas struktūras, var vēl labu laiku. Nesen atklātā izstāde būs pieejama līdz pat februāra beigām.


Johans Gotlobs Groške. “Ideālainava ar pili.” 1780.–1790. gadi. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija 

Visums vilina, modina, sēj nemieru. Vēlme izteikt, izmocīt, izgārgt kaut ko kūda radīt, konstruēt, izgudrot. Arī noliegt, burzīt, saplēst. Pajūsmot, apcerēt, gremdēties sajūtās, bet tad spēji saslieties, pagriezt muguru, rupji lamāties, spļaudīties. Vienmēr ir ilgas un cerības, bet vienmēr turpat netālu – bezcerība un dusmas, kas vienā mirklī var pāraugt agresijā un destrukcijā. Tāds nu ir cilvēkstāvoklis. Kad galīgi viss šķiet agresīvs un bezjēdzīgs, der aizbraukt uz Jelgavu, kur Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā izstādītas lappuses no “Kurzemes albuma”. Tie ir 18. gadsimta beigās, bet galvenokārt 19. gadsimta pirmajā pusē tapuši zīmējumi, darināti Kurzemes muižās rimtā bīdermeijera gaisotnē. Tur ir gan anonīmi, gan parakstīti darbiņi, izceļas Sofija fon Hārena, vairākkārt minēta Groškes ģimene.

Redzam Diseldorfas Mākslas akadēmijas direktora Frīdriha Vilhelma fon Šadova uzzīmējumu. Kāds tur brīnums: šis mākslinieks 1820. gada 2. novembrī Jelgavā apprecējās ar Kurzemē pazīstama ārsta Johana Gotlība Groškes meitu Šarloti. Tie bija gadi pēc Francijas revolūcijas un Napoleona darbošanās. Pēc Vīnes kongresa Eiropā, Kurzemi ieskaitot, valdīja miers, mājas dzīves idille. Jānis Ruģēns dzejoja: “Kas grib precēt labu sievu, / Lai papriekš tad pielūdz Dievu; / Laba sieva, Dieva dota, / Vīra gods un mājas rota.” Un firsta Klementa fon Meterniha (bīdermeijera) laikmeta sievas rotāja savas mājas: izšuva uz rāmīša, baroja putniņus, saldi nopūšoties, lasīja romānus, paspēlēja klavieres un zīmēja albumos. Tā – līdz pat 1848. gadam, kad Visums atkal eiropiešu sirdīs iesēja nemieru, un cilvēki kā elementārdaļiņas daudzviet ļāvās Brauna kustībai un citām kustībām, kuru trajektorijas vēl tagad atstāj pēdas vēstures un mūsdienu fotoplatēs.


Jūlija fon Kleina. “Cik ātri plīst stikls un laime!” Ap 1830. gadu otrā puse. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija