Kadrs no Ezra Vubes videodarba izstādē „Palindroms“. Foto: Art in General

Nekā nav, bet nekas nepazūd 0

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
18/12/2015 

Var mēģināt tā – aiziet uz izstādi, paskatīties, kas tur ir, neko nepierakstīt, neņemt uz galdiņiem izliktās A4 papīra lapiņas ar paskaidrojumiem, neko nejautāt personai, kas dežūrē (ja tāda tur vispār ir), avīzēs un internetā neredzēt recenzijas (vai pārpublicētās “preses relīzes”), pa radio neklausīties Ievas Lejasmeijeres “Pasāžu”. Nogaidīt dažas dienas, un tad mēģināt atcerēties, kas tur vispār bija.

kim? biju, šķiet, pagājušo sestdien. Pirmajā stāvā redzēju skaisti ornamentāli dekorētas baltās sienas, uz tām vietumis bija uzķēpāti tādi kā hieroglifi, kā robustākās stilistikas grafiti “autogrāfi”. Zemē mētājās kaut kādi maisiņi vai kas tamlīdzīgs. Vēl tur bija maizes kukulis, nezkāpēc pievienots kaut kam elektriskam. Pie sienas monitorā rādīja video (liekas, kādu brīdi tur rāpoja muša).


Frenka Boida darbs izstādē “Izeja, stostīšanās & miglājs”. Foto: Rita K. Zumberga

Otrajā stāvā klīda divi ārzemnieki – jauni puiši (kim? visbiežāk var sastapt tieši tādus apmeklētājus). Vispirms bija istaba, kur mētājās daži apģērba vai zeķubikšu fragmenti, pie pavirši ar papīru aptītas kolonnas novietoti biezi, ar krāsām klāti zābaciņi, pie sienām “gleznas” – kaut kādu action painting darbību rezultāti. Tālākajās istabās kaut kas citādāks; fotogrāfiju sērijās varēja izsekot, kā autors ar vientiesīgi vienkāršu palīglīdzekļu pielietojumu panāk brīžiem pat asprātīgu redzētās realitātes un gribētās iejaukšanās sakļaušanos tēlā. Bija arī video darbi, kuros tika konfrontēti un izaicināti uz saspēlēm tīri gleznieciski žesti un reprezentējoši elementi. Redzētais uz brīdi spēja ieinteresēt, piesaistīt uzmanību. 

Kāpēc mēs ejam uz izstādēm? Varu saprast to mazo pulciņu, kas piedalās vernisāžās un atklāšanās. Tur var neapzināti imitēt mūsdienās tikpat kā vairs nesastopamo draudzību, vientulībai aizmālējot acis ar garāmskrejošu sarunu un skatienu driskām un aizlejot tās ar lēta vīna malku. Tur var sagādāt sev jaunu selfiju vai kāda cita fotografētu feisīša profilbildi. Protams, var paskatīties, ko izstādes “vaininieks” ir uztaisījis, sajust gandarījumu, ka vēl kāds darbojas tādā pašā garā, kāds dzen nezināmā virzienā tevi. Var, zināms, kaut ko derīgu sarunāt priekšdienām. Un dažreiz kādu ievēro un ievieto šādā vai tādā datubāzē. Turklāt tieši atklāšanas reizēs dažkārt mēdz parādīties kolekcionāri, bet “laimes rats” griežas mūsu visu galvās, vai tad ne?

Taču ne jau visi iet uz vernisāžām. Patiesībā iet tikai konkrētai grupiņai piederīgie un pa kādam dīvainim, kas cer uz bezmaksas cepumiem. Pārējie galerijās un pat muzejos iegriežas reti vai pat nekad (ir, protams, atsevišķi histēriski izņēmumi – megaizstādes pasaules lielajos muzejos, skandāli, jaunu ekspozīciju telpu nodošana ekspluatācijā u. tml., kas iracionālo pūli uz mirkli ierauj “mākslas pasaulē”). Un tomēr ir cilvēki, kas iet un iet, un skatās. Un redzamo, ieraugāmo – te lietosim svešvārdu – interiorizē. Redzes piesavināto pārdarina kaut kādā dziļi individuālā, vārdos neaprakstāmā sevis, savas patības ķieģelītī.


Izstāde “Izeja, stostīšanās & miglājs”. Ekspozīcijas skats. Foto: Kristīne Madjare

Vismaz senāk tā varēja domāt par izstāžu apmeklētāju. Tomēr laiki mainās, un mūsdienu izstādēs, sevišķi ja tās ir “konceptuālas”, šāds apmeklētājs negūst neko: pagrozās, aplaiž skatienu telpai, kuras stūrī novietots kāds krikums, parausta plecus un aiziet. Viss! Aizmirsts! Bet kurators taču ir centies. Kaspars Groševs kim? pirmajā stāvā izstādē “Izeja, stostīšanās & miglājs” sapulcinājis bariņu dažādu tautu mākslinieku: Ingu Ģibieti, Vivjenu Grifinu, Ouenu Raienu, Henningu Lindkvistu, Miko Kuorinki, Īrisu Erbsi un Frenku Boidu, lai ar viņu palīdzību parunātos ar sevi par to, kā izirst jelkāds audums, kā ēnas pārplūst miglājos, kā nenoteiktība, nekādība u. c. izpaužas “asemiskās” (laikam – bezzīmju) zīmēs. Vēl kuratoru ir nodarbinājis jautājums par nebulu – to skaisto starpzvaigžņu putekļu un visa kā cita mākoni, ko cilvēce pirmoreiz ieraudzīja, pateicoties Habla teleskopam. Atvēziens, kā saprotams, ir grandiozs. Tāpēc, ejot uz šo izstādi, ir jāaizmirst redzes impulsu “interiorizēšana”, toties jāliek lietā bezkrastu asociatīvas domu kruzuļošanas dāvana, ja Dievs tādu ir devis. 

ARHĪVS: Saruna ar Kasparu Groševu par izstādi “Izeja, stostīšanās & miglājs”


Donnas Huankas performance izstādes „Polijas Stairīnas zobu skavas“ atklāšanā kim?. Foto: Kristīne Madjare

Abas otrā stāva izstādes organizētas, sadarbojoties Ņujorkas mākslas telpai Art in General un kim? Laikmetīgās mākslas centram. Istabā, kur mētājas apģērba elementi, izvietota Donnas Huankas izstāde. Tai par moto izvēlēts septiņdesmito gadu Londonas panku grupas X-Ray Spex dziesmas The Day the World Turned Day-Glo teksts. Izstādes nosaukums stāsta par grupas solistes Polijas Stairīnas (Marianne Joan Elliott-Said, 1957–2011) zobu skavām. Uzmetot acis izstādītajam, man neradās skaidrība, ko un kāpēc 1980. gadā Čikāgā dzimusī māksliniece ir sevī izdzīvojusi no aizgājušā laikmeta Londonas panku “scēnas”. Saprašana vispār nav viegla lieta. Bet tieši tāpēc jau laikmetīgās universitātēs tagad ir ieviestas “Kultūras studiju” programmas, lai, piemēram, panku kustības vai zeķubikšu karsēji varētu iegūt attiecīgu maģistra grādu.


Ezra Vubes darbi izstādē „Palindroms“. Foto: Art in General

Ezra Vube arī ir dzimis 1980. gadā, tikai ne Čikāgā, bet Etiopijā un, kā šķiet, nav ieinteresēts nedz panku, nedz kādā citā sociāli radikālā kustībā, bet gan tajā, ko agrāk parasti sagaidījām no mākslas – vizuālu impulsu un iespaidu pārmontēšanā, izmantojot savas personas neatkārtojamo individualitāti. 


Leonarda Laganovska izstāde “Aizspogulija. Staburags”. Foto: Didzis Grodzs

Galerijā “Bastejs” bez skaļa trokšņa jau labu laiku apskatāma pazīstamā mākslinieka Leonarda Laganovska darbu izstāde “Aizspogulija. Staburags”. Izstāde pārsteidz. Laganovskis, ko parasti saistām ar socārta vai kādā citā stilistikā darinātiem sabiedriski provokatīviem žestiem, tagad izstādījis liela izmēra gleznas, kurās attēlots tieši nosaukumā redzamais – leģendām apvītais, nostalģiski atmiņās mītošais, Pļaviņu HES ezerā nogremdētais Staburags. Ar spoguļattēlā uzliktu gigantiska lieluma uzrakstu “STABURAGS”. Nekādu pārpratumu, nekādu kompromisu, nekādu viltīgu zemtekstu. Staburags, baismīgi zili violets, kā jau mūsu visu dzelmē nogrimis. Un vēl Laganovskis ir darinājis veselu sēriju smalku zīmējumu, kuros ap zem ūdens nīkstošo klints radzi peld Daugavā sastopamas dažādu sugu zivis. Ja lielās gleznas raupji kliedz, tad mazie zīmējumi klusē kā zivis. Tā sastopas balsis un atbalsis atmiņās, tā – attēli un spoguļattēli. Tā – tikai ar gadiem atskārstamais, ka nekā jau faktiski nav, bet nekas arī nekur nepazūd. Pat Staburags, ko man tā arī nekad nepaveicās ieraudzīt dabā. 


Leonarda Laganovska zīmējumi izstādē “Aizspogulija. Staburags”. Foto: Didzis Grodzs