Foto

“Starp to un kaut ko citu”

Recenzija par Hardijam Lediņam veltīto izstādi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Linda Teikmane
15/12/2015

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā šomēnes atklāta līdz šim vērienīgākā Hardija Lediņa (1955-2004) darbu un radošā mantojuma izstāde. Tā aizņem divas lielās izstāžu zāles Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāvā, un skatītāji var iepazīties ar Hardija Lediņa, viņa domubiedru un arī jauno mākslinieku darbiem. Jāatzīmē šīs izstādes paralēlās norises, eksponējot fotodokumentācijas Māra Bogustova fotoizstādē “Hardijs Lediņš NSRD 1987–1988” Mencendorfa namā, kā arī citu pasākumu kontekstā Hardija Lediņa gada ietvaros. Izstāde LNB ne tikai mēģina atklāt Hardija Lediņa daiļradi, bet arī sniegt vienotu skatījumu uz viņa sniegumu. Tas ir sarežģīti vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, izstādei “Starp to un kaut ko citu”, kā paredz izstādes rīkotājs Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, būtu jāorientējas uz laikmetīgo mākslu un tās norisēm. Tā vietā skatītāji patiesībā redz klasisku mākslas izstādi, kura ir orientēta uz laikmetīgās mākslas vēsturi un nesenajām norisēm.

Otrkārt, Hardijs Lediņš kā izstādes centrālā figūra, nenoliedzot viņa mantojuma nozīmi, rada dilemmu starp retrospektīvas mākslas izstādes formātu visā tās pilnībā un laikmetīgās mākslas izstādi ar mūsdienu mākslas darbiem, kur, pastāvot Hardija Lediņa mākslā izmantotajiem citātiem, vēsturiskums nav dominējošais.

Šīs dilemmas atrisinājums tomēr ir laikmetīgās mākslas izstāde, kurai dominējošā satura daļa ir vēsturiskas situācijas, mākslinieka biogrāfijas atspoguļojums, kā arī Lediņa mākslas darbi, paralēli reprezentējot mūsdienu mākslinieku sniegumu. Šāds uzstādījums jau no paša sākuma nav bijis ne vienkāršs, ne viegli atrisināms. 

Ja neņem vērā izstādes jau sākotnēji duālo iespaidu, kuru ekspozīcijas kuratore Līga Lindenbauma centusies organiski un diezgan veiksmīgi sapludināt, jāatzīmē, ka no Lediņa, Jura Boiko (1954-2002), “Bolderājas grupas” un viņu domubiedru paveiktā ir izveidota tiešām plaša ekspozīcija.

Izstāde nosacīti ir dalīta daļās: samizdatu daļa, videodarbs “Pavasara tecīla”, Lediņa arhitektūras skices un videodarbi, videomākslas sadaļa ar sešu paneļu panno, akciju mākslas fotodokumentācijas kā radošās platformas izpausmes, ar Bolderājas gājieniem saistītie mākslas darbi, kā arī mūsdienu autoru darbi atsevišķā zālē. Šādu izstādei atlasīto mākslas darbu dalījumu grupās noteikusi loģiska nepieciešamība plašo mantojumu strukturēt noteiktās auditorijai uztveramās grupās. Šīs grupas atspoguļo tikai formālu dalījumu daiļrades virzienos, kas var būt kā ievads Hardija Lediņa radošā mantojuma iepazīšanai, ja līdz tam nav bijusi konkrēta saskare ar viņa sniegumu.


Māris Bogustovs. “Pavasara tecīla.” 1987/2015. Gaismas kaste. Foto: Linda Teikmane

Izstādes nosaukums “Starp to un kaut ko citu” ļoti spilgti raksturo Hardija Lediņa 1987. gadā izveidoto “aptuvenās mākslas” jēdzienu.[1] Lediņa mākslas tapšanu raksturo tās vienlaicīgums (samizdati, mūzika, akcijas un performances radušās gandrīz vienā laikā) un starpdisciplinārisms, izmantojot tos medijus, kas mākslas darba ideju ļauj atklāt vislabāk. Lediņš savā darbībā tiek dēvēts par “multimediju patriarhu” Latvijas mākslā [2], ko lielā mērā apstiprina viņa pievēršanās plašam izmantojamo mediju klāstam. Tomēr visas darbības kontekstā ir jāizceļ Lediņa devums elektroniskās mūzikas un performances jomā, no kuriem “Bolderājas grupa” turpina gājienu tradīciju, savukārt jaunā māksliniece Gundega Evelone šogad turpināja pikniku tradīciju. 


Gundega Evelone. “Pēdējo pikniku retroskops.” Instalācija. 2015. Foto: Linda Teikmane

Vērtējot šīs Hardija Lediņa darbību saistībā ar globālās mākslas ainu Rietumeiropā, viņam un “NSRD” (“Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca”, 1982–2002) vēl Padomju laika beigu fāzē bija reta izdevība prezentēt savu mākslu ārzemēs. Šis fakts ir īpaši atzīmējams mūsdienu globalizācijas kontekstā, kad mākslinieku izstāžu norise ārzemēs ir neatņemama mākslinieciskās darbības sastāvdaļa. Piedalīšanās izstādē “Rīga – latviešu avangards” 1988. gadā Berlīnē vērtējama kā izņēmuma gadījums. Līdzīgi kā 1988. gada telefonkoncerts starp Rīgu, Katmandu, Damasku, Frankfurti pie Mainas, Sanfrancisko, Gambiju, Maskavu (vēl ilgi pirms mūsdienu Skype parādīšanās), kā arī Lediņa īsā, bet mākslas vēstures kontekstā nozīmīgā, viesošanās 2003. gadā Francijā, Berlīnē, Utrehtā un Parīzē apvienības “Mobilo sajūtu laboratorija” sastāvā [3]. Mākslas pieredzes apmaiņa atjaunotās Latvijas Republikas apstākļos bija daudz lielākā mērā iespējama, tomēr Lediņa starptautiskā mākslas darbība pēc 1992. gada pavadīšanas Berlīnē kā DAAD (Vācijas Akadēmiskais apmaiņas dienests) stipendiātam apsīka[4]. Pēc šīs īsās Latvijas mākslas invāzijas ārzemēs Lediņa un viņa domubiedru darbība atgriezās Latvijā uz visiem laikiem.


Videomākslas panelis izstādē “Starp to un kaut ko citu”. 2015. Foto: Kristīne Madjare

Jauno mediju attīstības kontekstā, kas bija vērojams 70., 80. gados Rietumeiropā, Lediņa māksla gāja vienā solī ar pārējiem. Konceptuālisma uzvaras gājienam sākoties pēc 60. gadu minimālisma mākslas paaudzes, kā arī video mākslas uzplaukuma laiks Rietumos bija viens no nozīmīgākajiem periodiem Rietumu mākslas vēsturē, kas joprojām tiek citēts un apspriests. Lediņu un viņa domubiedrus dēvē par Latvijas mākslas vides avangardistiem, lai arī laikā ap 80. gadu otro pusi viņi konceptuāli norobežojās no avangarda jēdziena, lielākās cerības liekot uz postmodernisma terminoloģiju un formveidi. Hardijs Lediņš paziņoja, ka “avangards vairs nav avangards” un “NSRD” savu darbību saistīja ar postmodernismu, kas, viņu vārdiem izsakoties, “cenšas mākslā ienest tikpat daudz dimensiju kā dzīvē”[5]. Postmodernisma pluralitāte vistiešākajā veidā iekļāva sevī starpdisciplināro pieeju, kas, darbojoties “aptuvenās mākslas” jomā un “Aptuvenās mākslas aģentūrā”, viņiem bija svarīga. Šos pašus uzskatus Lediņš pauda arī saistībā ar arhitektūru: “Karojošais postmodernisms, kas arhitektūrā ienāca pēdējo desmit gadu laikā, centās ar saknēm izravēt “modernisma nezāli”, kā vadošo stratēģisko līniju izvēloties opozīciju”[6]. Iešanu postmodernisma virzienā arī apliecināja vēlākas neliela apjoma pētnieciskas publikācijas izdošana 1989. gadā – tās nosaukums apliecināja jautājumu aktualitāti: “Ko tas nozīmē: postmodernisms?” Pētījumā bija iekļauti Čārlza Dženksa (Charles Jencks, 1939) un Aība Hasana (Ihab Hassan, 1925-2015) publikāciju tulkojumi saistībā ar postmodernisma terminoloģiju un attīstību. Tomēr jāatzīmē, ka postmodernisms mainījās ļoti strauji un teorētiskajā jomā evolucionēja dažādos virzienos. Brošūras uzdotie jautājumi jau izdošanas laikā tika uzdoti par citas dekādes Rietumu mākslas terminoloģijas jautājumiem, tomēr Lediņa publikācija mēģināja iepazīstināt mākslas publiku Latvijā ar postmodernismu. 


“Klīga.” “Koncentriņš.” Instalācija. 2015. Foto: Kristīne Madjare

Kopumā izstāde “Starp to un kaut ko citu” atstāj vērienīgu iespaidu par Lediņa un viņa domubiedru darbību 1980.-2000. gados, kā arī jauno mākslinieku pievēršanos Lediņa mākslai un citātiem no tās.

Lediņš bija viens no lielākajiem ideju iniciatoriem starpdisciplinārajā mākslā, performanču, videomākslas, kā arī elektroniskās mākslas jomā - 80. un 90. gados tika īstenoti daudzi un grandiozi projekti – , tāpēc mazliet skumji ir, ka pēc 2004. gada, kad Hardijs Lediņš aizgāja mūžībā, neviens, izņemot “Bolderājas grupu”, neapvienojās, lai turpinātu Lediņa iesākto darbu. Skatoties no mākslas mārketinga viedokļa, laikā, kad “NSRD” mākslinieki sāka iegūt lielāku starptautisku atpazīstamību, kā arī nostiprināt savu darbību un vārdu konkrētajā laikmetīgās mākslas nišā, nākošās darbības fāzes vietā iestājās beigas. 


“Bolderājas grupa.” “Nespēle.” Finieris, fotogrāfijas, video. 2015. Foto: Linda Teikmane 

Raksturojot jauno mākslinieku veikumu, kas ir pārstāvēts izstādē, jāsecina, ka mākslas darbi ir postmodernistiski plurāli. Tie turpina Lediņa iesākto “aptuveno mākslu” formveidē, apvienojot dažādas tehnikas, piemēram, mūziku un objektus, skaņu un video, performanci un krāsu (piemēram, Sabīnes Moores izpildījumā). Šie darbi organiski mijiedarbojas ar Lediņa mantojumu visās “Starp to un kaut ko citu” izstāžu zālēs. Daļa no eksponētajiem darbiem ar izstādīto priekšmetiskumu atklāj stāstu, daļa konceptuāli ļauj mākslai pašai “runāt” par sevi, attiecīgi izvēršot vai dzejiskā veidā ierobežojot mākslas darba aprakstu. Konsekventi “lediņisti” zinātu teikt, ka sākotnējā versijā Lediņa darbs rezultējās kā situācijas kritika. Izstādē ir pievērsta uzmanība vairākiem aspektiem. Apvienības “Klīga” mākslas darbs “Koncentriņš” aktualizē jautājumu par pašas mākslas vērtību, domājot par to, kā mūsdienās mākslas industrijas vārdā tiek “ražots” arvien vairāk darbu. Maijas Kurševas darbs “Es neesi, Tu esmu” pievēršas sabiedrības kritikai un individuālisma izpausmēm attiecībā pret sabiedrību. Aktīvisma jautājumi un institucionālisma kritika spilgti redzama “Bolderājas grupas” darbā “Nespēle” - mākslinieki izvērš piedalīšanos pilsētplānošanā un tiesvedībā no vienas puses kā aktīvisma veidu, no otras - kā institucionālu ierobežojošo faktoru. Pārējos gadījumos tiek veidoti improvizēti, meditatīvi skaņdarbi, kā arī izmantotas ģeometriskas figūras apziņas plūsmas stimulēšanai.

Postmodernisms tā globālajā un demokrātiskajā veidā ļauj izpausties katram, neatkarīgi no mākslas teorētiķu nespējas vienoties par to, vai postmodernisma beigas iestāsies šogad vai pēc 100 gadiem. Līdz ar to bez izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem - Sabīnes Moores, apvienības “Klīga”, Andra Indāna, Lauras Prikules un Evas Vēveres, Maijas Kurševas, Gundegas Evelones un “Bolderājas grupas”, kuri ilglaicīgāk vai īslaicīgāk pievēršas Lediņa starpdisciplinārajai darbībai, - ikkatram ir iespēja Lediņa iesākto turpināt mākslas robežu paplašināšanā un tematiskā refleksijā.

[1] Izstāde “Starp to un kaut ko citu.” [Radošās platformas apraksts] - Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs - 2015
[2] [4] “Hardijs Lediņš. Starp to un kaut ko citu.” [Izstādes katalogs.] - Latvijas Laikmetīgās Mākslas centrs - 2015 - 6. lpp.
[5] Lediņš H. “Avangards nav avangards” // Avots - 1987 - Nr. 5 - 44. lpp.
[6] Lediņš H. “Postmodernisma situācijas krustpunkti” // Māksla - 1987. gada 15. marts - 12. lpp.