(Fragments) Kristaps Ģelzis. “Pensiju akmens.” 2015

Rudens. Putni jau projām, ēnas neredzamas 14

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
27/11/2015

Kristaps Ģelzis tajās aprindās, kam tas šķiet svarīgi, ir atzīts gandrīz vai par klasiķi. Vizuālās mākslas klasiķi. Un kā nu ne: sasniegts pusmūžs, sapelnītas dažādas balvas, iznācis “pārstāvēt valsti”, pat gadījies iesaistīties jezgā, kas uzmutuļoja putnu dārzā ap Okupācijas muzeju. Tāpat kā vēl daži, viņš var pat tikt uzskatīts par tādu kā vietējās renesanses cilvēku (ja saprotiet, ko es ar to domāju, it īpaši mūsdienās, kas, dziedi vai raudi, tāds “pigmeju” un pusaudžu renesanses laikmets vien ir). Nu labi, ar renesanses cilvēku es saprotu ne to Vitrūvija aplī iezīmēto vingrotāju, bet gan vīru vai sievu, kam padodas viskautko darīt – tāds dzīvo tik nost, ja grib, glezno, ja grib – veido vai “instalē” vai “performē”, vai pat piedalās arhitektūras konkursos. Turklāt visās jomās pamanās darīt, ja ne vienmēr kvalitatīvas, tad noteikti prātā paliekošas lietas.

Kristapam Ģelzim kvalitatīvi sanāk gandrīz vienmēr, lai kāda arī nebūtu konkrētā darba vai acumirkļa domu saturiskā noslodze. Tā tas ir arī šobrīd galerijā “Māksla XO” skatāmajā personālizstādē “19112015”. Nosaukums, kas atrodams arī uz galerijas loga stikla, ir izstādes atklāšanas datuma (tagadnes, kas nu jau ir pagātne) konstatējums. Darbi darināti sarežģītā tehnoloģiski-amatnieciski-radošā tehnikā un procesā, izmantojot līmlentas, polietilēna vai kāda citādi saucama materiāla plēves, krāsas. Nolasāmos attēlus un uzrakstus, iespējams, varētu veidot arī bez ilgstošās un komplicētās ņemšanās. Vienkārši tā – uz datora ekrāna. Bet tie būtu tikai attēli. Jēgu Ģelža darbiem daudzkāršo tieši to materialitāte. Ja kādam tīk, var tur saskatīt trash kultūras elementus vai laikmetīgā dizaina tendenci uz atkārtoti izlietojamu materiālu likšanu lietā. Materialitātes ziņā Ģelža darbi vienmēr ir īsta zelta bedre “kritiskās teorijas” karsējiem un citiem ar bērnišķīgo kreisuma slimību sirgstošajiem. 


Kristaps Ģelzis. “Nacionālais troksnis.” 2015 


Kristaps Ģelzis. “Mākonis.” 2015

Tomēr saturiski Kristaps Ģelzis transcendē (atvainojos par šo svešvārdu, bet ne par citiem) “kreisumu” un pauž anarhismu pret jebko sazobē ar pusmūža apcerei piedienīgu rezignāciju. Vismaz man tā šķiet. Sastatot Latvijas himnu ar zāģi, viņš, protams, iekļaujas daudzu tā saukto viedokļu līderu postulētajā nihilistiski antinacionālajā “diskursā”, tomēr vienlaikus ļauj kontemplēt stāstu par to, kā zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Divos darbos un divās valodās rakstot lamuvārdu, ko nesen no dzejnieces Krivades daiļrades pūra izcēla un saulītē iecēla skolotāja Ratinīka, bet apzeltīja interneta žurnāls “Satori”, mākslinieks atkal, varbūt pats to negribot, iekļaujas kādā populārā “diskursā”, tomēr šim nolūkam izmantotais, paša radītais šrifts ir tik izaicinoši uzbāzīgs, ka, šķiet, saka gandrīz vai Raiņa vārdiem: “Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu” – tā vien liekas, ka Kristapa Ģelža darbu izstādei ir kāds virsuzdevums.* Un uz to norāda no otrreizējām izejvielām darinātajā darbā “Mēstule” redzamais papīrgrozs. Uz to lido vairums mūsu ieceru, centienu, vēlmju domāšanas, uz to lido slava un neslava, darbi un nedarbi, dienas un nedienas. Kaut kas jau paliek – augšupvērsts vektors vai strazda dziesmas ēna (neredzama!) uz būrīša sienas, kad pats putns jau projām.


Artūra Kondrāta personālizstāde “Momentum”. Ekspozīcijas skats. Foto: Tale Concept Store 

Nācija noteikti bija šokā, kad “portālā” kasjauns.lv atklāja, ka slavenību fotogrāfam Artūram Kondrātam atklāta pirmā personālizstāde “Momentum”. Šoks saprotams, jo no “portālā” redzamajām atklāšanas pasākuma fotogrāfijām noprotams, ka uz pasākumu bija ieradusies tikai pavisam maza nācijas daļa, pārsvarā tikai pašas Kondrāta bildētās slavenības. Jaunais fotogrāfs izteicies, ka slavenību, respektīvi, zināmās kafejnīcās, bāros un citās barotnēs sastopamu, piecpadsmit slavas minūtes alkstošu, dažādām pusaudžu paaudzēm piederīgu aktīva dzīvesveida piekritēju esot daudz, daudz vairāk. Bet fotogrāfijas ir glītas. Tās apskatāmas ielas otrā pusē gandrīz iepretī galerijai “Māksla XO” jaunā dzīvokļu namā, kur kvadrātmetra cena, šķiet, ir tāda, ka mūsu slavenībām tur nopirkt “apartamentus” varētu sanākt vien tad, ja velnam atdotu ne tikai mazo pirkstiņu, bet dvēseli.


Īrisa Erbse. „Fermentācija.“ 2015. Publicitātes attēls

“Momentum” ir gan inerce, gan impulss vai virzītājspēks (skat. kaut vai “Tildes biroja” tulkošanas rīkā). Tādējādi vismaz dēļ nosaukuma Kondrāta darbu skate iekļaujas faktiski jelkādā izstāžu darbības kontekstā. Bet vienmēr atrodas jauni cilvēki, kuriem šāds konteksts nešķiet kontekstuāli pievilcīgs. Tādi noteikti ir Kaspars Groševs un Ieva Kraule – abu izveidotā galerija “427” nu jau no Elijas ielas pārcēlusies uz Stabu ielu 70, kur konteksts ir, sacīsim tā, citādāks nekā “glamūrīgajā” centrā. Galerijā, kas publikai atvērta trešdienās un ceturtdienās no četriem līdz septiņiem pēcpusdienā, patlaban apskatāma Ķelnē dzīvojošas jaunas mākslinieces Īrisas Erbses gleznu izstāde. Paliela izmēra akvareļi, glīti, acij tīkami pludinājumi bez kādām realitāti reprezentējošām norādēm. Bet necilajā istabiņā uz “kamīna” dzegas salikta vesela kolekcija košu sadzīves ķīmijas līdzekļu plastmasas pudelēs. Un šī kolekcija ir izstādes atslēga, tātad, kā jau VKN mākslinieku kūrētā galerijā sagaidāms, runa ir par konceptuālu darbu. Māksliniece, izrādās, pludinājumu vizuālos efektus panāk, akvareli bagātinot ar visvisādu drogu veikalos nopērkamu trauku mazgāšanas, paklāju tīrīšanas, logu dzidrināšanas, metālkeramikas spodrināšanas utt., u. tjpr. līdzekļu piešpricēm – saindējot tradicionāli tik tīro, dzidro akvareļglezniecību ar vidi piesārņojošiem globālo laupītājkoncernu ražojumiem. To visu nosaucot atkal vienā elegantā svešvārdā – Fermentation. Jā, nu, fermentācija ir termins, ko sastopam plašā nodarbju spektrā. Un atliek novēlēt, lai Īrisai Erbsei nodomi fermentējas par plašāk pamanāmiem, jēgpilniem sasniegumiem. Un lai galerija “427” fermentējas par iespējami ilglaicīgu, no institūcijām relatīvi neatkarīgu vietu, kur meklējumiem vismaz kādu brīdi izdodas nekļūt par preci globālajā nosacītību tirgū. 


Kaspars Zariņš. „Nr. 10“ 2015. Publicitātes attēls

Galerijas “Daugava” Ausekļa ielas zālē vēl kādu nedēļu apskatāma Kaspara Zariņa gleznu izstāde “Tiešraide”. Par to jau daudzi ir rakstījuši un runājuši. Piebildīšu tikai, ka nezkāpēc atcerējos Raimonda Paula un Alfrēda Krūkļa dziesmu “Mirdzošais gliemežvāks” neaizmirstamajā Margaritas Vilcānes un Ojāra Grīnberga izpildījumā.

Ne jau tāpēc, ka:Gājputni iet un nepārnāk, / Paliek plaukstā mirdzošs gliemežvāks”. Nē, mani nemierīgu dara basa partija starpspēlē pēc piedziedājuma.

* Ko pats Kristaps Ģelzis domā par savu jaunāko darbu izstādi, var kaut cik saprast, ja noklausās viņa stāstīto Ievai Lejasmeijerei Latvijas radio “Klasika” 23. novembra raidījumā “Pasāžas”.

Kristus Pestītājs - 30.11.2015 19:07
Pēci - es ar tevi!

Ņemam mietus un sākam tos jaunos pseido-ārtistus sist, skaļā balsī kliedzot: "Slimīb ārā, veselīb iekšā!"
Lieldienas nav aiz kalniem, drīz es celšos no mirušajiem un tad viņi redzēs!

P.S. Zarelam, toč nau ko te jaukt gais, ar savām tukšajām gliemenēm. Tam Īrisam jau vajdzēj saprast, ka izlijs ūdens, uz ar tint apšmekot papīr, nav māksl. Par tiem selfijiem.. nau ko tur, puik ir tics pie fočik, tas arī viss. O,te pat Mr. Polietilēns ir iesprucs.

konrāds alksnis - 30.11.2015 16:08
Pēteris Bankovskis - 30.11.2015 16:02
God. "Alkšņa k-gs," par bailēm no cilvēka man labpatikās nodēvēt jūsu minēto "homofobiju", par kuras apoloģētu jums vien zināmu iemeslu dēļ uzskatāt mani. Vienkārši tā sanāk, ja šo latīņu/grieķu salikteni pārceļ latviešu valodā.
konrāds alksnis - 30.11.2015 15:27
un, lūk, arī kristīgā retorika par grēku, vienlaikus pamanoties aizstāt cilvēkmīlestību ar "bailēm no cilvēkiem".
Pēteris Bankovskis - 30.11.2015 13:46
Putnkopju un ornitologu iecienīto latviešu liroepiku, kā izrādās, drīkst citēt tikai tie, kuri ir pilnīgi nekritiski attiecībās ar semītu tautām un simtprocentīgi brīvi no "bailēm no cilvēkiem." Var jau būt, kas to lai zina. Bet tas, kurš domā, ka līdzcietību saprot labāk par citiem, gluži vienkārši ir augstprātīgs. Un augstprātība ir vislielākais no grēkiem.
Plūdonis Banga - 30.11.2015 12:11
apskata autoram tika piekabināts "rūgmpoda burkšēšanas apburtais loks" un izteikta vēlma pēc "kāda pozitīva pienesuma artava".

Šķiet, dažs labs komentāros nonāk pretrunā ar sevi : (

konrāds alksnis - 30.11.2015 10:44
oi, un kurš gan to citē? homofobs un antisemīts pēteris bankovskis?!!
Pēteris Bankovskis - 30.11.2015 10:35
Vai nav jauki, ka pievēršamies kontekstiem, kas iziet ārpus minētiem un neminētiem vizuālās pašizteiksmes piemēriem?
Re, Viļa Plūdoņa poēmas "Uz saulaino tāli" sestā dziedājuma beigas: Sirds palika mīksta pat cietajiem akmeņiem,- // Tik līdzcietības nebij pie cilvēkiem, // Jā, cilvēkiem! ... // Ak, tie paši nežēlīgi virsū krita, // Šāva, sita, // Ko vēl nebij aprijusi Mellā Jūra, // Bet, kas dzīvs tiem rokās tika, // Sprostā lika... // Ai, tur nabagiem nu dzīve smaga, sūra! // Un tie smok tā vēl šo baltu dien, // Ja nav nomiruši vien ...
Plūdonis Banga - 30.11.2015 02:19
Izskatās, ka konrāds ir izvēlējies nevis gulēt puķēs, bet ir uzlēcis uz ecēšām.
konrāds alksnis - 29.11.2015 18:37
Varam paturpināt ar Veidenbaumu par nīgrumu un puķu lejām...

Īsts filozofs nav pesimists,
Bet dzīvi jautri bauda
Un priecājas, cik jauda.
Vēl mieži laukos kupli briest,
Vēl netrūkst daiļas skuķes,
Kam patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.

Pēteris Bankovskis - 29.11.2015 17:03
Nezin kāpēc ienāca prātā hrestomātiskais Veidenbauma pntiņš:


Kas, staigājot pa košām puķu lejām,
Tik apskaita, cik siena viņas dos,
Lai mani nelasa. Pie manām dzejām
Tik piktu prātu viņš sev iemantos.
konrāds alksnis - 29.11.2015 15:38
plūdoni banga, man taču nav jābūt pārtikas tehnologam un visiem jācep savējie cepumi "selga", ja negaršo tie, kas "rimi" plauktos. man nav jākļūst par rīgas mēru, lai kritizētu korupciju ušakova stūrētajā pilsētas pārvaldē. gluži tāpat arī ar recenzijām... tad jau mēs varētu arī pēterim bankovskim paģērēt, lai viņš pats uzmālē kādu akvarareli vai parāda mums visiem "kas ir māksla ārpus kritiskā diskursa"...
Plūdonis Banga - 29.11.2015 14:47
Varbūt konrāds alksnis var pats uzrakstīt kādu recenziju un beidzot mums visiem sniegt "kāda pozitīva pienesuma artavu" ?!
konrāds alksnis - 28.11.2015 22:31
atkal un atkal varu tik pabīnēties, ka pēteris bankovskis turpina savu rūgmpoda burkšēšanas apburto loku. nav neviena recenzija, kurā viņš nepavīpsnātu par kreiso bērnišķību vai kritisko diskursu, nepaspīdētu ar savām zināšanām mākslas vēsturē (no vitrūvija un renesance līdz vorhola piecpadsmit minūtēm slavas), bet paši raksti ir sekli un stilistiski neizkopti... vēl vairāk, liekas, pat viņu pašu garlaiko tas, ko viņš dara. globālo nosacītību tirgus ir daudz maz aprobēts fona troksnis visam, ko mēs darām.atkal un atkal par to atgādinot, diez vai tas rimsies vai ies mazumā. kādas tad tieši ir alternatīvas vai opozīcijas stratēģija, kuru pārstāv bankovskis. kāpēc neļaut viņam rakstīt par to, kas viņu aizkustina un piešķir darītajam kāda pozitīva pienesuma artavu. mani besī arā viņa vīzdegunība pret jauno paaudzi, žults pret savējo un necieņa pret lasītāju. ko viņš gribējis pateikt ar nevajadzīgo piezīmi "skat. kaut vai "tildes biroja" tulkošanas rīkā". un kādēļ "pārstāvēt valsti" vai "performēt" par visām varītēm būtu jāliek pēdiņās. pēteri bankovski, ja reiz jums nekas nepatīk, nav tak spiesta lieta! atmetiet pagātnes važas un uzsāciet ko jaunu!