Jana Briķe. Twinke Twinkle Little Star. 2011

Sikspārnīša siera kūka 0

Jana Kukaine
29/11/2011

Janas Briķes personālizstāde “Piens un asinis” galerijā “Māksla XO” apskatāma līdz 13. decembrim

Mākslinieks, kurš attēlo kaut ko nepatīkamu vai neglītu, riskē, ka viņa mākslu varētu saukt par “riebīgu”, lai gan riebumu izraisītu darbu objekti, un tas nav viens un tas pats. Iespējams, mākslas darba spēja uzrunāt skatītāju kaut vai šādā fizioloģiskā līmenī vien norāda uz mākslinieka veiksmi un izdošanos, lai gan, no otras puses, aizskart personiskos tabu neprasa lielu izveicību – pietiek vien uztaustīt kādu aizspriedumu un, ja tam ir vēl kāds sakars ar intimitāti, tad efekts, var teikt, ir garantēts.

Kā var redzēt, šī robeža ir gana slidena, un tā tikusi pārbaudīta ne reizi vien, pietiek atcerēties kaut vai bodiārtu, kas sešdesmitajos gados un vēlāk sistemātiski pārkāpa aizliegumus, kas saistās ar dzimumu, barību un ķermeņa izdalījumiem. Lai gan kādam tas varētu izraisīt neizpratni (“Nu kāda velna pēc vispār kaut kas tāds ir jādara?”), tomēr šādiem žestiem ir būtiska nozīme. Tā ir ne tikai savas personiskās uzdrīkstēšanās pārbaude, bet arī aktīvas nostājas paušana par dažādiem tobrīd aktuālajiem jautājumiem un problēmām (piemēram, Anas Mendjetas performance “Izvarošanas aina”, kur viņa, asiņu notriepa, sagaidīja uzaicinātos viesus savā studijā, bija domāta kā atsauce uz nesen notikušo izvarošanas un slepkavības gadījumu).  Visbeidzot, tas ir arī veids, kā distancēties no konvencijām un paust savu piederību kādai radikālāk noskaņotai mākslinieku grupai. Šādai mākslai ir gan savs skatītājs, gan mākslas kritiķis, kuram notikušais rosina pārdomas.


Māksliniece Jana Briķe pie darba “Skūpsts” (2011)
Foto: Renārs Derrings

Arī Janai Briķei (1980), lai arī viņas provokācija ir ietīta maigā metaforu plīvurā, ir savs skatītājs. Šis skatītājs zina, ka siera kūkas pareizā recepte ir: paņem sieru, paņem kūku, un tad saliek abus kopā. “Kas tur būs izstādīts?” man vaicāja kāds paziņa, ar kuru kopā mērojām ceļu pa Valdemāra ielu uz galeriju “Māksla XO”. “Gleznas “Piens un asinis”, nu, tur būs tādas dīvainas meitenes,” atbildēju, atsaucot atmiņā preses relīzi. Tā kā pie galerijas tieši tobrīd sagadīšanās pēc stāvēja ātro mašīna, paziņam radās iespēja pajokot: “Lūk, vienai jau atbrauca pakaļ”.

Šī piezīme izrādījās precīza – Janas Briķes “meitenes” patiešām būtu jāhospitalizē, jāaprūpē un jāsargā. Diemžēl, to izdarīt nav iespējams, un te arī slēpjas izstādes dramatisms un ciešanu avots – tā ir pamestība un bezpalīdzība, kas rodas, kad nevienam par tevi nav nekādas daļas. Tas, ka mākslinieces attēlotās būtnes ir tik bērnišķīgas un nevainīgas, protams, visu padara vēl sliktāku. Trauslie, gandrīz pilnīgi kailie augumi, nobrāztie ceļi, x–veida kājas, kas ietērptas aizkustinošās, baltās zeķītēs, atgādina izstīdzējušus bērnus, kas rotaļājas neviesmīlīgas un anonīmas pilsētas neesošajos rotaļu laukumos.


Ekspozīcijas skats no izstādes “Piens un asinis” galerijā “Māksla XO”
Foto: Renārs Derrings

Pirmais iespaids par izstādi bija “šķebīgi” – mēs abi izteicām šo vārdu vienlaicīgi. Tas likās zīmīgi. Ja siera kūkas recepte būtībā ir analītisks spriedums un pie tās var nonākt ikviens, kurš saprot, kā latviešu valodā tiek darināti salikteņi, tad, lai dažādi cilvēki izjustu vienu un to pašu par kādu izstādi, ar vārdu “piens” un “asinis” nozīmju zināšanu vien nepietiek. Acīmredzot Janas Briķes veikums patiešām atstāj gandrīz viennozīmīgu iespaidu (un, lai arī tas mākslai būtu sekundāri, bet šis gadījums parāda, ka sajust vienu un to pašu ir vieglāk nekā vienu un to pašu padomāt). Vārds “šķebīgi” likās ļoti piemērots, jo ietvēra gan salkanumu, gan nepatiku, kas rodas, publiski runājot par kaut ko intīmu. Tiesa, jo ilgāk es skatījos uz šiem darbiem, jo vairāk pieņēmās spēkā kaut kas līdzīgs izmisumam par tāda mēroga vientulību un neaizsargātību, kā arī nojausma par nenovēršamām briesmām, kas draud šīm mazajām pasaku būtnēm. >>