(Fragments) Līga Purmale. “Robeža.” 2012–2015 Foto: galerija “Daugava”

Rudens gaismas uzmirdzējumi 0

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
30/10/2015

Stāsta, ka flāmu mistiķis Jans van Ruisbruks (1293–1381), iedvesmai uznākot, mēdzis iziet no savas vientuļnieka mītnes Grūnendālē, iegājis tuvīnajā mežā un tur ilgi jo ilgi sēdējis zem kāda iemīļota koka, un rakstījis, īpašas gaismas apmirdzēts. Cilvēka un dabas mijattiecības mūsu mēreni ziemeļnieciskā klimata zemēs aizvien ir bijušas dziļas, vārdos grūti izsakāmas un noturīgas. Vienalga, vai mēdzam šīs attiecības dievišķot, racionalizēt vai pat ignorēt – tik un tā tās pastāv. Un mākslinieki (dzejnieki, komponisti, gleznotāji), iemesti laika plūdumā, ķepurojoties stilu un modes virpuļos, tiecas piekļūt šo attiecību kodolam. Līdzīgi kā mistiķim, kurš tiecas savienoties ar Dievišķo, bet tik un tā ir un paliek tikai ceļinieks, tā arī māksliniekam vienmēr jāpaliek meklētāja un vaicātāja situācijā.


Līga Purmale. “Ceļš.” 2012–2015 Foto: galerija “Daugava”

Protams, ir mākslinieki, kuru meklējumi ir tik dedzīgi un vienlaikus pazemīgi, ka tajos uzmirdz tā īpašā gaisma, ko drīkstam saprast kā kaut ko līdzīgu bākai, ceļazīmei mūsu ikdienas sastrēgumos. Līga Purmale ir tāda māksliniece, un par to varēja pārliecināties visi, kam gadījās iegriezties galerijā “Daugava” Ausekļa ielā. Starp citu, izstāde – astoņas paliela formāta ainavas – apskatāma vēl šodien un rīt. “Ceļš”, “Mežmala”, “Kalns”, “Robeža”, “Robeža II”, “Lauks”, “Aleja”, “Ezers” – tādi ir darbi, tā tie nosaukti, un tas tur arī redzams. Bet ko garāmskrejošs skatītājs redz? Vieglā dūmakā ņirbošus dabas izgriezumu attēlus? Apstiprinājumu kaut kādiem saviem pieņēmumiem vai priekšstatiem par “Purmales glezniecisko rokrakstu”? Nokrāsotus, uz ķīļrāmja uzvilktus audekla četrstūrus? Varbūt – skatītājs redz pats sevi, aizkustinātu un gandarītu, iecentrētu kaut kur viducī starp dabu, kuras sastāvdaļa, bet vienlaikus arī vērotājs viņš ir, un gleznotājas piedāvāto špikeri par to, kā daba ir jāierauga? 


Līga Purmale. “Mežmala.” 2012–2015 Foto: galerija “Daugava” 

Purmale glezno lēni, otas pieskārieni ir kā adatu terapijas dūrieni topošās gleznas miesā. No adatu terapijas mēs nereti baidāmies, jo tai neticam, bet zinām vai nojaušam, ka sāpēs. Tam, ka ir iespējams uzgleznot dabu, arī neticam, būdami izstāžu apmeklētāji, iespējams, baidāmies kļūt smieklīgi vai “izkrituši no aprites”. Kas zina, varbūt arī Līga Purmale līdz galam netic, varbūt baidās, jo zina, ka sāp un sāpēs. Sāp gaisma, tuvo un tālāko plānu saskaņa, toņu pāreju miriādes, sāp skaņas, ko nav iespējams uzgleznot, un klusums, kurā šīs skaņas nedzirdami plosās. Tagad rudenī, kad katram, ja vien viņš nav pavisam truls, vairāk vai mazāk maskētās bailēs no pašapvainojumiem un pašatmaskojumiem sentimentālismā sāp gadskārtējie gājputni, lapu dzeltējums, salna uz  dālijām, laika tikšķi mirstošās šūnās, Līgas Purmales trīs gadu garumā tapušie Kurzemes dabas ainaviskojumi ir īpaši svarīgi. Kā patvērums un mierinājums. 


Skats no izstādes “Bailes nav”. Foto: Kristaps Kalns

Citāds ir mierinājums, ko gūst skatītājs galerijā “Alma”, kur vēl kādu laiciņu būs redzama Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna kopizstāde “Bailes nav”. Iespējams, ka dažs, atcerējies abu mākslinieku grandiozo un lielisko izstādi “Pacieties”, kas 2012. gadā bija sarīkota “Arsenālā”, cerēja sagaidīt vēl tālākas un vēl precīzākas norādes uz Turieni, kur nav nedz attāluma, nedz ilgstamības, kur tumsa un bezgalība ir vienlīdzīga ar visspožāko gaismu un visniecīgāko matemātisko punktu (ja saprotat, par ko ir runa). 


Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. Darbs no sērijas “Bailes nav”. 2015. Foto: Kristaps Kalns

Bet ir pavisam citādāk. Šķiet, ka mākslinieki te stāsta par savu sapratni, ka vēl ir par agru. Vēl nav laiks kļūt par “vīriem” un atmest bērna dabu. Vēl nav laiks ieraudzīt vaigu vaigā, vēl jāatzīst tikai pa daļai, kā spogulī. Turklāt melnā lakas spogulī, kas eleganti klāj masīvkoka dēļus, kuriem katram ir savs stāsts, pret kuru īslaicīga garāmgājēja konvulsīvais šīszemes žests ir tikai traģikomiska epizode. Mīklaini redzam – kā bērnudienu reminiscencēs, kā putnu ēnās, kas paslēpušās pamestās ligzdās, kā pūpolu aitiņu asarās stratēģijas spēlē, kurā nebūs uzvarētāja. Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns savu gājienu ir izdarījuši. Vai viņi, salīdzinot ar pieminēto “Arsenāla” izstādi, ir upurējuši kādu figūru? Šķiet, ka ne. Laiks pārslēgt pulksteni. 


Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. Darbs no sērijas “Bailes nav”. 2015. Foto: Kristaps Kalns