Starp labo un kreiso aci
Recenzija par mūzikas festivālu “Skaņu mežs”
Kaspars Groševs
21/10/2015
Šoreiz mēģināju sākt kā balta lapa. Nu, labi, mazliet aprakstīta. “Skaņu mežs”, kurš notiek jau trīspadsmito reizi, man vienmēr ir bijis ievērības cienīgs notikums. Diemžēl atmiņa padzēsusi konkrētus iespaidus no festivāla pirmajiem gadiem, bet kopējais noskaņojums vienmēr palicis līdzīgs pat tad, ja gribas teikt, ka tas vai šis gads bija “labāks” vai “interesantāks”, – tiks dzirdēti labi priekšnesumi, diskutēts par šo un to, dzerts, pīpēts, lai kādu dienu, kad atmiņa būs padevusies pavisam, vismaz varētu teikt, ka “es dzirdēju Brocmanu, kad viņš vēl bija dzīvs!” Nu, vai, piemēram, jebkuru citu, kurš šo gadu gaitā uzstājies, ieskaitot mani.
Koncerti ir vienlaikus labākā vieta, kur dzirdēt mūziku, gan sarežģīts mēģinājums saņemties noklausīties visu – pēdējos gados esmu atmetis ar roku “visam”, meklējot negaidītus pārsteigumus, pat ja tas būtu kaut kas grūti paciešams. Tomēr jāpiezīmē, ka šogad nejaušībām uzdūros mazāk, vairāk atsvaidzinot iespaidus par vienu otru klasiķi vai parādību. Bet to nevarētu attiecināt uz festivālu vien – to secināju nesen, ejot cauri dažiem no šogad izdotajiem ierakstiem. Varbūt šeit vietā citēt Rodžeru Mērtogu no filmas Lethal Weapon: “I'm too old for this shit.”
Džeimss Holdens. Foto: Arnis Kalniņš
Mans pirmais vakars sākās ar iešļūkšanu Palladium zālē, acumirklī atceroties par dārgo bāru un tumšajiem kaktiem, kuros esmu gulējis, saguris no dzērieniem un dejām. Pārskrienot pār pirmā priekšnesuma masīvajiem basiem, attopos latviešu producenta N1L skaņās un dūmos – biezs tehno blāķis iesākās kā izkaisītu ritmisku struktūru vilnis, kas pamazām pieņēma aizvien ritmiskākus apveidus, galu galā ieslīdot pavisam dejojamā starojumā (arī burtiski – stroboskops bezkaislīgi lauza kustības teju nepārtraukti), kam arī ļāvās daļa no klātesošajiem. N1L nupat izdevis savu pirmo EP ierakstu UIQ izdevniecības paspārnē, un te, šķiet, atliek piebilst, ka jāņem, kamēr karsts.
Šis bija daudzsološs sākums tā sauktajai deju naktij, kuras turpinājums tomēr mazliet atsēdināja konceptuālākās deju mūzikas taktīs. Lorenzo Senni dekonstruētie akordi atgādināja kaut ko no eurodance un house mūzikas labāko hitu izlasēm, asiem, melodiskiem sitieniem lēkājot no kreisās uz labo, no augšas uz apakšu, autoram eleganti lokoties deju ritmus, iestarpinot pa kādam striptīzdejotāja cienīgam izklupienam. Lai arī Senni puantilistiskais transs bija atsvaidzinoši dzīvīgs, kaut brīžiem pārāk izstiepts un bezmērķīgs, dejot gribētājam šeit nācās pielikt pamatīgas pūles un iztēli, lai sasildītos Powell priekšnesumam. Raupji bungu ritmi, analogu trokšņu šalkoņa, izkaisīti balss sempli un vibrējošs sintezatoru arpedžo veidoja piesātinātu Powell mūzikas setu, lēkājot no viena skaņdarbu uz nākamo kā Tureta sindroma mocīts.
Squarepusher. Foto: Arnis Kalniņš
Pieplūstot zinātkāru ļaužu pūlim, pamazām viss nobrieda vakara galvenajam viesim – Squarepusher, kurš Latvijā uzstājās pirmo reizi. Kraukšķīgām video projekcijām izgaismojot galveno varoni, lauztu ritmu un mikrosprakšķu blāķis apņēma Palladium zāli, tikpat kā neatstājot vietu atelpai. Bez īpašas piesaistes Squarepusher daiļrades dārgakmeņiem, turpmākā stunda paiet kā zibsnis vienā no daudzajiem fona video, kas mutuļo tikpat brāzmaini kā skaņu materiāls. Vien koncerta beigās Squarepusher atbrīvojas no savas paukotāja maskas un iznāk uz skatuves kā Toms Dženkinsons, lai paņemtu rokās basģitāru. Zināms kā lielisks instrumenta pārvaldītājs, viņš nākamos divus skaņdarbus, atpazīstamus no zelta ierakstiem, nospēlē “dzīvajā”, kas, lai arī bija pierādījums tam, ka amats nav zudis, šķita nedaudz lieki un ārpus konteksta. Iespējams, tā bija nodeva tam pūlim, kas nāca tieši uz “kvadrātu stūmēju” – kaut kas no pagātnes trofejām, kad Squarepusher vēl bija svaiga vēsma, nevis klasiķis.
Vakara sarežģītākā pozīcija tika piešķirta Gaboram Lāzaram (Gábor Lázár), sekojot hedlainerim un ļaužu izšķīšanai pīpētavā un garderobē. Šķiet, šī bija stratēģiska kļūda, jo vakara noslēdzošais viesis – DJ Nigga Fox – būtu varējis turpināt ballīti arī pēc Dženkinsona masīvās skaņu sienas. Daļa klausītāju gan gaidīja tieši viņu, pēdējo, lai izvingrinātu sagurušos locekļus, ļaujoties dienvidniecisku ritmu un sirdi plosošu deju valdzinājumam.
Kristofs Hīmans. Foto: Arnis Kalniņš
Brīdi pavērojis ļaudis transā, es noguru un devos mājās, lai atgrieztos pēc nedēļas mūzikas namā “Daile”, kur norisinājās turpmākie divi festivāla vakari. Vieta ir lieliski piemērota “Skaņu mežam” – tajā ir gan samērā pateicīga akustika, gan visai intīma atmosfēra, gan jauks bārs. Mazliet apzināti es nokavēju vakara pirmo klasiķi Frederiku Rževski (Frederic Rzewski), kura avangarda kompozīcijas šķita mazliet par skarbu vakara iesākumam. Kristofs Hīmans (Christoph Heemann) man šķita gana labs ievads vakara koncertam, sakausējot biezu drone troksni ar ņirbošu detaļu biezokni. Man tas atsauca atmiņā šo to no drone zelta arhīva un lika gribēt vēl mazliet, kas vienmēr ir laba priekšnesuma pazīme. Salīdzinājumā nākamais kolektīvs Lemur šķita kā cietais riekstiņš. Meklējot gandrīz dokumentālus kadrus, kvartets savaldīti saspēlējās zāles klusumā. Par laimi grupas flautists – Bjornārs Hābestāds (Bjørnar Habbestad) – iepriekšējā dienā RIXC festivālā Spīķeros bija pierādījis, ka spēj iepūst flautā kā neviens, citādāk es nodomātu, ka viņš tikai elpo savā instrumentā.
Stīne Janvina Mortlande. Foto: Arnis Kalniņš
Mūziķiem pakāpeniski atstājot skatuvi, zāli pārņēma “ārpuses” trokšņi – nemanot viens priekšnesums pārplūda nākamajā. Stīnes Janvinas Mortlandes (Stine Janvin Mortland) priekšnesums sākās nemanāmi, mūziķei pārvietojoties pa “Dailes” telpām, nedzirdami elpojot, līdz dūmakaina trokšņa ieskauta viņa uznāca uz skatuves, žigli to šķērsojot un nozūdot beksteidžā. Konceptuālā miniatūra deva vairāk jautājumus, nekā atbildes, un tieši tas man tajā patika, lai arī koncerta kontekstā tā burtiski pazuda kopējā troksnī.
Pētera Brocmana kvartets. Foto: Arnis Kalniņš
Par vakara naglu un sāli kļuva Pētera Brocmana (Peter Brötzmann) kvartets, izspiežot no frīdžeza un brīvās improvizācijas visu, ko iespējams, atstājot mani ar aizrautu elpu, atvērtu muti – visā visumā neveselīgā stāvoklī. Brocmans pūta, Edvards (John Edwards) raustīja, Noubls (Steve Noble) dauzīja un Adašēvics (Jason Adasiewicz) lēkāja ap vibrafonu kā spitālīgais. Es nācu, negaidot neko, un saņēmu vairāk kā varētu gaidīt. Bet pēcāk es saguru un aizmigu, dzirdot pa kādam sparīgam akordam no Zs, kurus gaidīju visvairāk, un Rrose dūmakaino tehno konsomē. Dzērieni padarīju savu.
Rrose. Foto: Arnis Kalniņš
Festivāla pēdējo vakaru es iesāku pacilātā garastāvoklī – latviešu stihiskā avangarda kvintets “1/2H 1/2W” iesāka ar drebinošu troksni un ar īsām atkāpēm turpināja purināt līdz pat beigām. Kā nopratu, šis bija grupas neizdotā, bet gaidītā albuma pirmatskaņojums, kurā vīri parādīja sevi visā savā krāšņumā, variējot no ambientām skaņu ainavām līdz dekadentam frīdžezam. Uz skatuves vien pietrūka grupas ierastais dalībnieks Viesturs Dūle, bet visādi citādi priekšnesums bija labs atgādinājums par paaudzi, kas uzaugusi ar “Skaņu mežu” un uzsūkusi sevī visu no dzirdētā. Pēc jaudīgā trokšņa sekoja Jākoba Ulmana (Jakob Ullmann) skaņdarbi klusumam, kas jaunajos, pēc-trokšņa apstākļos bija grūti pārciešams pārbaudījums. Mūziķu trio izretojoties zālē, ultraklusās kompozīcijas pieprasīja koncentrēšanos. Tas atgādināja Džona Keidža “4'33” atskaņojumu BBC ēterā, kur ventilatoru un auditorijas trokšņi nemanot piepildīja telpu un kompozīciju.
Domās starp pārklausīšanos un klausīšanos kļuva pamanāmi jebkuri trokšņi, kā mūziķu, tā auditorijas, kas sekoja katrai kustībai un elpas vilcienam. Neizturamā spriedze kļuva nogurdinoša un apnicīga, diemžēl es sēdēju pārāk tālu no izejas. Savukārt Susanna priekšnesuma laikā, kas tā vien vēdīja pēc Noras Džounsas, es atļāvos iedzert alu un uzpīpēt elektronisko cigareti.
Mans “Skaņu mežs” noslēdzās ar Pola Nilsena-Lova un Džona Bučera (Paal Nilssen-Love & John Butcher) duetu un Holden. Pirmie demonstrēja brīvās improvizācijas paraugstundu, Bučeram pūšot saksofonu tā, it kā tas būtu smagās rūpniecības instruments, raupji, bet niansēti meklējot starptoņus, bet Nilsenam-Lovam masējot bungas kā kādu retu mērinstrumentu, variējot no maigas sīkoņas līdz mērķtiecīgiem sitieniem. Holden, šķiet, vakara gaidītākais mākslinieks, piedāvāja īstu Positivus lielās skatuves cienīgu priekšnesumu, sintētiskiem skaņu viļņiem organiski saspēlējoties ar dzīvā bundzinieka ekstremitātēm. Kaut kur starp popmūziku un elektro diskotēku pavīdēja itin dejojami momenti, kurus, manuprāt, nomāca vai nonivelēja naivās video projekcijas. Bam! Pārsātinātās nedēļas laikā varēja dzirdēt daudz ko, katram ļaujot meklēt tuvāko. Kā parasti “Skaņu mežs” nelika vilties. Bet vai pietiek ar “kā parasti”? Kultūras ainavām, mutuļojot laika brāzmās, šķiet, nenāktu par sliktu vairāk lietu, kas pārkāpj “nepieradinātās mūzikas” konvencijām, karājoties gaisā starp nopietno un nenopietno, komerciju un pagrīdi, šeit un tur, labo un kreiso aci utt.
