Kadrs no Sedrika Eimenjē videodarba Chergui. 2014.

Vējš pūš, kaut kas paliek 1

Recenzija par izstādi “Le Cambrioleur / Kramplauzis” Rīgas Mākslas telpā

Pēteris Bankovskis
30/09/2015

Rīgas mākslas telpā līdz novembra beigām apskatāma Gēla Šarbo savāktā izstāde “Kramplauzis” (Le Cambrioleur) no ADIAF, Starptautiskās Francijas mākslas izplatīšanas asociācijas, kolekcionāru privātkolekcijām. Izstādes nosaukums šķiet muļķīgs, lai gan kurators to attaisno, argumentējot, ka ekspozīcija veidota, paņemot un rādot darbus, ko kāds, slepus ielavoties, varētu būt no kolekcijām gluži vai nejauši izvilcis. Šā vai tā, vārdam “Kramplauzis” mūsdienu latviešu valodas leksikā ir tāda kā salkana naftalīna piesmaka.

ARHĪVS: Fotoreportāža. Izstādes “Kramplauzis” atklāšana

Kāda tā ir pašai izstādei? Nu, te domas un sajūtas var būt dažādas. Ieraugot Sedrika Eimenjē videodarbu “Spoguļputns”, kārtīgs mākslas cienītājs var, piemēram, atcerēties Plīnija Vecākā stāstu par grieķu gleznotāju – Zeiksida un Parasija – sacensībām. Zeiksids, raksta Plīnijs, uzgleznojis tik reālistiskas vīnogas, ka salaidušies putni un sākuši tās knābāt. Skatoties uz Filipa Pero bildītēm, ieskanas kāds Egona Šīles motīvs. Ieejot nodalījumā, kur novietoti Sādana Afifa maketiņi, Nikolā Mulēna un Matjē Perno fotogrāfijas, un vēl šis un tas, pārņem sajūta, ka esmu atgriezies 2014. gada Survival Kit, tikai tādā sīki karikatūriskā izpildījumā. Jā, visam šajā plašajā un daudzveidīgajā izstādē var atrast analoģijas, asociācijas, līdziniekus mākslas un “apmākslas” vēsturē un mūsdienās.


Sedriks Eimenjē. “Spoguļputns.” 2007. Paldies Galerie Jérôme Poggi, Parīzē. Privātkolekcija, Parīze. © Cedrick Eymenier

Protams, protams, Eimenjē video ar diviem zvirbuļiem ir par ko pavisam citu. Nadzīgs aprakstnieks var, piemēram, izteikties par divām realitātes percepcijas stratēģijām (viens zvirbulis reaģē uz savu spoguļattēlu, otrs – ne), var pastāstīt, ko jaunu salasījies interneta “portālos” par dzīvnieku spējām atpazīt sevi spogulī, var vēl visādas lietas.

Vai atkal, uzlūkojot visnotaļ nejēdzīgo Mohameda Buruisa fotogrāfiju, kurā redzams uguns aplī stāvošs, skeleta masku uzstīvējis puisis, var dedzīgi ņemties pa “karsto” ziņu – migrācijas, imigrācijas – virsrakstiem. Šis un vēl daži izstādē ievietotie darbi, piemēram, Adela Abdesemeda “Lampedūza” pieder pie t. s. laikmetīgajā mākslā aizvien daļai mākslinieku svarīgās bakstīšanas ar pirkstu acī. Franču (precīzāk – Francijā dzīvojošo) mākslinieku vidē šādai bakstīšanai ir sena un godājama tradīcija, atcerēsimies, kaut vai, Teodora Žeriko “Medūzas plostu”. Jāteic gan, ka Žeriko bija lielāks meistars par visiem Gēla Sarbo atvestajiem kopā ņemtiem. 


Mohameds Buruisa. “Iedomu riņķis.” No sērijas “Perifērija”. 2007–2008. Paldies Kamel Mennour, Parīze. © Mohamed Bourouissa. Silvijas un Stefana Koreardi privātkolekcija Parīzē 


Adels Abdesemeds. “Lampedūza.” 2014. Privātkolekcija, Parīze. © Adel Abdessemed, ADAGP Paris. Mākslinieks nominēts Marsela Dišāna balvai 2006. Foto: Nicolas Hoffmann 

Šis gan nav jāuztver kā naivi nikns pārmetums tagadnes Francijas mākslai, kuras mazs, haotisks nogrieznis skatāms Rīgā. Mākslai, līdzīgi kā tas notiek ar pasaules sabiedrību kopumā, topot aizvien masveidīgākai, ik artefaktam nākas cīnīties par kaut vai niecīgu atpazīstamību. Visu laiku jātur acis vaļā, lai nepalaistu garām brīdi, kad izlīst atklātībā, cerībā nopelnīt savas 15 minūtes slavas. Un visu laiku ir jātur deguns pa vējam, lai saostu, kas ir “ejošs”. Tas, zināms, attiecas vispirms uz kolekcionāriem, kuratoriem un galeristiem. Jo regulāri nu jau pat bulvārpresē lasāmās ziņas par to, ka kārtējie desmiti miljonu samaksāti par ķēpājumu, kurā attēlots ASV karogs, divi krāsas pleķi vai, piemēram, beigta vārna, allaž rada gluži vai globālu niezi.

Franči, paldies Dievam, laiku pa laikam šajā jezgā ir rādījuši cilvēciskas sejas. Kurš gan neatceras Teo van Goga pašaizliedzīgo darbošanos, ko pieļāva Goupil & Cie, kurš gan nezina, ko paveicis Ambruāzs Volārs. Kas zina, varbūt kāds no ADIAF kolekcionāriem arī, vācot visu kaut ko, būs iemūžinājis savu vārdu nākotnē rakstāmas mākslas vēstures zemsvītras piezīmē.


Benžamina Svema glezna “Pašportrets” (2014, Žana Brolī privākolekcija Parīzē) un Tarika Kisvansona objekts Runners (“Skrējēji”, 2015, Koletes un Mišela Puatevēnu privātkolekcija Lillē). Foto: Kristīne Madjare

Paši mākslinieki, vismaz vairumā Rīgas izstādē redzamo darbu, par palikšanu mākslas vēsturē neprāto. Vai gan citādi gribētos izlikt apskatei plastmasas logus, pie sienas pieslietas kāpnes, “dziļdomīga” satura “dziļdomīgi” ņirbošu neona uzrakstu u. tml. Atklāts ir jautājums, kādēļ kolekcionāri šos priekšmetus ir iegādājušies. Bet – kam negadās. Turklāt kolekcionāri jau arī mūsdienās nav tikai “fjūčeru” pircēji lielajā finanšu spēlē, bet cilvēki ar visādiem niķiem un stiķiem.

Staigājot pa Francijas mākslas izstādi, ausīs pēkšņi iedžinkstas liktenīgā frāze no kinofilmas “Ezera sonāte”: “Klausoties frančus, es ģībstu.” Patiešām, kā lai neģībst, ja ierauga Gregorija Forstnera lielizmēra gleznu “Kazaks 2”. Neko nezinot par šo mākslinieku, var pat nenojaust, kāpēc viņam ievajadzējies uzgleznot šo Iļjas Repina gleznas “Aizkrācieši raksta vēstuli turku sultānam” fragmenta kopiju. Taču Forstners, tāds dažu vācu neoekspresionistu gara radinieks, šķiet, ir politiski aktīvs, pat plakātiski kritisks. Un 2004. gadā darinātajam aizkrācieša portretam, visticamāk, ir sakāms kaut kas pravietisks Ukrainas krīzes sakarā. 


Gregorijs Forstners. “Kazaks 2.” 2004. Paldies māksliniekam. Privātkolekcija Parīzē. Foto: Martin Argyroglo 

Pravietisks, nē, drīzāk jau galēji laikmetīgi aktuāls, ir cits neoekspresionistisks darbs, Pjēra Santirjē It's wet T-shirt night!. Pamatīga izmēra pastelī attēloti bēgļi, kas šķērso upi (robežupi?), bet viņiem pakaļ dzenas un šauj kādi vīri. Bēgļi, zināms, šogad ir absolūti “In”. Bet mākslinieka vēstījuma sāls ir citur – darba nosaukumā. Slapjie T-krekli ir izlaidīgu Rietumu jauniešu stulba izprieca naktsklubos. Pieņemsim, ka attēlotās bēgles ir no islāma pasaules. Šķērsojot upi, viņu T-krekli samirkuši, tātad, ironiski runājot, viņas ir “nokristītas”, lai pa taisno nonāktu šejienes sātaniski amorālajā dzīvesveidā. Tā teikt, laipni lūgtas ellē.


Pjērs Santirjē. It's wet T-shirt night! (“Slapjo T-kreklu nakts!”). 2015. Paldies Galerie Georges-Philippe & Nathalie Vallois, Parīze. Pjēra Pradjē privātkolekcija Parīzē. Foto: Aurélien Mole 

Daži minētie piemēri nepavisam nav izpildījumā augstvērtīgas mākslas paraugi. Arī visa izstāde kopumā, visticamāk, neko daudz nepasaka par šībrīža Francijas mākslas līmeni un virzību. Tas, ko uzzinām, tomēr ir nomierinoši. Francijā, neraugoties uz pūlēm, ko, lai izveidotu pretēju viedokli, vairāk nekā pusgadsimtu pielika un joprojām turpina pielikt varenās ASV ar saviem abstrakcionistiem, popārtistiem, minimālistiem utt., māksla joprojām ir. Francijas māksla ir dažāda un daudzveidīga. Franču kolekcionāri savas zemes mākslu mīl un krāj. Mūsdienu Francijas māksliniekiem, gluži tāpat kā viņu vienaudžiem Latvijā, Spānijā vai Somijā, nav viegli kaut ko jēgpilnu skaidri un artikulēti pateikt trokšņa un smaku pārņemtajā pasaulē. 

No visa izstādē Le Cambrioleur redzētā man vislabāk patika Sedrika Eimenjē videodarbs Chergui. Tur ilgstoši varēja vērot, kā svīstot rīta gaismai, uz mūrīša vai jumta dzegas, neko ļaunu nenojaušot, laiskojas divi kaķi. Viens aktīvāks, otrs – ne tik ļoti. 27 minūtes ilgo video noskatījos tikai daļēji. Bet nekas. Vai zināt, kas ir Chergui? Ja ne citur, tad Marokā tas ir karsts un sauss vējš no austrumiem. Pārmaiņu vējš. 


Kadrs no Sedrika Eimenjē videodarba Chergui. 2014. Paldies Galerie Jérôme Poggi, Parīzē. Privātkolekcija, Parīze. © Cedrick Eymenier

Jana Kukaine - 01.10.2015 14:04
Man gan izstādes nosaukums likās labs, tikai tas raibais piedāvājums radīja pagalam sadrumstalotu iespaidu.