Operas faili: patiesība ir tepat iekšā
Marta Krivade
25/11/2011
Ivetas Vaivodes foto izstāde “Opera” apskatāma “Galerijā 21” Rīgā līdz 21. decembrim
Ivetas Vaivodes radošā darbība ir loģisks turpinājums videi, kurā viņa bijusi cilvēka svarīgākajos pašrefleksijas gados – tā ap divdesmit. Ciešos draugos ar Beatrisi Gori, Mārtiņu Graudu, Mārīti Mastiņu un Rolandu Pēterkopu, Danu Podkalni un vēl daudziem, šķiet loģiski, ka Vaivode sāk nodarboties ar modes fotogrāfiju. 2003. gadā notiek Danas Podkalnes stailinga fotogrāfiju izstāde, to autore ir Iveta Vaivode. Atklāšanā viņas darbus atzinīgi novērtē Latvijas modes un dzīvesstila redaktori un žurnālisti, un sniega bumba sāk velties. Iveta kļūst par pieprasītu modes zīmolu un sesiju fotogrāfi, – Zofa, mareunrol’s, Madaras kosmētika, Stenders, publikācijas vietējos un starptautiskos modes žurnālos. It kā laimīgs stāsts, vidējā Rīgas centra jaunieša sapnis par to, kā radīt kaut ko skaistu, no sirds, saņemt plašu atzinību un nodrošināt iztiku bez kāzu un korporatīvo ballīšu dokumentēšanas upura nešanas.
Iveta ir viens no retajiem sastaptajiem latviešu māksliniekiem, kas nevairās runāt par to, kāpēc nodarbojas ar komercfotogrāfiju, un droši atzīst, ka nu jau tas nepieciešams viņas personīgo projektu realizācijas nodrošināšanai. Intervijā Fotokvartālam viņa stāsta, ka modes fotogrāfija ir patīkama sagadīšanās un darbs, kurš padodas un ir tuvs sirdij. Taču, lai arī viņa ir atzīts un pieprasīts profesionālis, Vaivodes mērķis nākotnē ir nodarboties tikai ar saviem mākslas projektiem, kas nebūt nav stāsti par modi, skandināvu tipa meiteņu skaistumu un miglas apsēsto puķu pļavu. “Modes fotogrāfijā process sagādā baudu, nav jācieš radošas mokas, cilvēkus iepriecina rezultāts, turpretī personīgajos projektos process bieži vien ir pat nepatīkams,” viņa atzīst. Njā, ne tikai process ir nepatīkams, bet šajā brīdī ieslēdzas arī interneta komentāru mūžīgais dzinējs. Ja Vaivodes komercfotogrāfijas teju katrai meitenei liek sapņaini nopūsties “Kaut Vaivode kādreiz mani nofotografētu...”, tad pie tvnet.lv raksta par viņas jaunāko personālizstādi “Opera” lasāms viss tradicionālais interneta komentāru klāsts. Šeit iekopēju savus divus mīļākos komentārus, kas savā ziņā raksturo arī fotogrāfijas sarežģīto vietu starp mākslām:
fujjj2011. g. 13. novembrī, 09:36
ĀRPRĀC!!! Vai tad nevarēja paņemt pilnas matricas fotoaparātu (piem.canon 5D MK2) uzmaukt kādu nedārgu 50mm f1.4 vai dargāko 50mm f1.2 objektīvu... paskrūvēt lielāku ISO un tpustumsā sakarīgas bildes uzņemt? Šitādas kakas ar parastu ziepīti bildētas! Kauns kā latvieši haltūrē!!!
Ēriks2011. g. 12. novembrī, 10:05
Tā fotogrāfē mans pusotrgadīgais mazdēls, kā arī kaimiņa kaķis., tikai mazdēlam izstādes nav, savukārt kaķim bija, jo bildes bija no kaķa skata punkta un kvalitatīvākas.
Es ceru, ka Vaivodei un lasītājiem šie komentāri šķiet tikpat uzjautrinoši, cik man. Ja tomēr sabēdājāties – piedodiet, es tā negribēju.
No otras un māksliniekam svarīgākās puses, Ivetas Vaivodes izstāde “Opera” šo divu nedēļu laikā guvusi rezonansi un atzinīgus vārdus ne tikai fotogrāfu sabiedrībā. Tajā pašā laikā ar rakstu par izstādi diezgan trinos un tinos, līdz beidzot ISSP skolas laikā Aleksandrs Gronskis, atzīts jaunais krievu fotogrāfs un Ivetas Vaivodes vīrs, vieslekcijā saka: “Jebkuras vizuālās valodas virsuzdevums ir runāt tikai tai raksturīgā veidā, kuru nav iespējams konvertēt citā formā.” Šie vārdi nomierina, sēžos un rakstu, jo skaidrs, ka “Opera” mani ir pārņēmusi, bet es nezinu, kā lai to paskaidro. Un, visticamāk, arī neizdosies.
Izstāde, kurā māksliniece pievērsusies operas skatītāju portretējumam iestudējumu skatīšanās laikā, ir mantojusi viņas estētisko un ēterisko skaistuma izjūtu, kas vieno visus Vaivodes fotodarbus. Taču ar to viss tikai sākas, un, uzvedoties kā nākas (t.i. – cieši sekojot norādītajai fotogrāfiju skatīšanās kārtībai), tiekat ierauts pilnīgi citā realitātē, kura notiek tepat uz šīs zemes, tai ir sava vieta (LNO skatītāju zāle) un laiks (parasti, ik vakaru).
Vaivodei izdevies dokumentēt kaut ko dziļi intīmu – cilvēku afekta stāvokli, vērojot skatuves mākslu. Jau pieminētajā intervijā Fotokvartālam Vaivode atzīst, ka, pirms viņa sāk strādāt pie kāda projekta, ļoti svarīgi ir pašai sev atbildēt uz jautājumu, kāpēc to jārealizē ar fotogrāfiju. Nevis, piemēram, ar video, vai rakstīto vārdu. Šajā izstādē visas fotogrāfijas uzņemtas, izmantojot līdz pat 45 minūšu garu ekspozīciju, tā dokumentējot cilvēka kustību amplitūdu. Rezultāts iespaidīgs – garais ekspozīcijas laiks piešķir attēliem ne tikai impresionistisku, mistisku un mazliet spocīgu (Operas spoks – varbūt tie esam mēs?) faktūru, bet atklāj, ka ir cilvēki, kuru ķermeņi un mīmika mākslas priekšā burtiski sastingst. Vairāk šajā pasaulē spēj sastingt tikai baletāža, apmales, rotājumi, lampas, prožektori un tehniski zaļais gaismas uzraksts “Izeja”.
Īpaši atceros sievieti, kura, tā vien šķiet, 45 minūtes ir neatlaidīgi un gaiši smaidījusi.
Skatoties “Operas” fotogrāfijas, prātā nāk pilsētnieku izklaides veids jeb tā saucamie “akvāriji” . Kas nezina, par akvārijiem dēvē sabiedriskos transportlīdzekļus, vislabāk trolejbusus darba dienu rītos, kurus jāvēro no ārpuses, kad tie apstājušies pieturā vai pie luksafora. Lielāku bezcerību dabā sastapt sanāk reti. Taču operas skatītāji ne mirkli nav pielīdzināmi “akvāriju” sejām. Tās ir mākslas, notikuma vai attieksmes pret uz skatuves notiekošo saplosītas un iebalzamētas sejas un ķermeņi, kas izskatās pēc cilvēkiem.
Bez skatītāju zāles kopainām, māksliniece izkadrējusi 27 atsevišķu cilvēku portretus – dažos vairāk, citos mazāk, tomēr lielākoties neidentificējamas cilvēku sejas. Zīmīgi, ka vienlaicīgi tās ir pietiekami asas, lai nojaustu skatītāja mīmiku un ļautos legālajiem vuārista priekiem – vēl nekaunīgāk vērotu cilvēku sejas baudas gūšanas laikā.
Trešā izstādes konceptuāli zīmīgā daļa ir attēli, kuros zāles pasivitāte ir acīmredzama atbilde skatuves aktivitātei. Abām daļām ir konkrētas beigas un sākums, to robežšķirtne – barjera, kas atdala pirmo, joprojām pasīvo skatītāju zāles rindu no orķestra bedres, kurā viss pēkšņi paspējis savērpties kustību, notikumu un gaismu virpulī.
Par izstādes lielāko sajūsmas objektu nepārprotami ir kļuvusi fotogrāfija, kurā... nav neviena skatītāja. Tas ir lielizmēra “Gulbju ezera” otrās daļas kordabaleta attēls, joprojām uzņemts ar pagarinātu ekspozīcijas laiku. Fotogrāfija, tāpat kā tajā dokumentētais uzvedums, simbolizē visbiežāk sastopamo priekšstatu par to, kas ir balets un “kā izskatās balets”. Taču dažiem rodas konceptuāls jautājums – kāpēc šim, varenajam, skaistajam un iespaidīgākajam izstādes attēlam ir vieta notikumā, kas tomēr pieteikts kā skatītāja portretējums? Muļķīgi būtu pašai tagad atbildēt uz jautājumu, bet, ja es jums likšu minēt, ņemot vērā visai pasīvo portāla lasītāju komentēšanas kultūru, var paiet arī gads. Fotogrāfija Nr. 8 simbolizē visas izstādes cēloni un kairinātāju, kas noteicis pārējo bilžu saturu – operas spokus, gaišos smaidus, garlaikotos ķermeņus, pievērtās vai izvalbītās acis, mirdzošos telefona ekrānus vai nodevīgos mazo kompaktkameru zibšņus.
Izrāde, kas apstiprina citas realitātes esamību un pierāda, ka mums, lai to pamanītu, nav jāniekojas ar idejām par NLO un eksperimentiem ar čipa ievadīšanu smadzenēs. Pietiek ar LNO un ierindas izrāžu apmeklētājiem.
Visbeidzot, darvas piliens medus mucā. Manuprāt, telpas izstādei nodarījušas pāri. Nokaitina ložņāšana pa trim telpām, lai ievērotu fotogrāfiju pareizo kārtību, līdz tas viss sāk atgādināt kādu spēli ar mantiņu meklēšanu. Tāpat nedaudz nomāc pagraba sajūta, kur, tā vien šķiet, grandiozās fotogrāfijas baksta galerijas griestus un meklē vairāk plašumu, gaismas un skābekļa.
