Slepena uzkrāšana, intelektuāls izaicinājums un kāda dzīve stikla un ūdenskrāsu atspīdumos

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
10/09/2015

Pirms krietna laika dzirdēju stāstu par kādu psihiatriskā dziednīcā ievietotu pacientu. Ārstniecības personu redzeslokā šis cilvēks nonācis pēc kaimiņu sūdzībām par viņa dīvainībām – vīrietis bieži redzēts, vācam ielas malā pīpmaņu nevērīgi nomestus cigarešu un tolaik arī papirosu izsmēķus un tīņājam tos rūpīgi sagrieztās avīžpapīra strēmelītēs. Kad pie savādnieka ieradusies mediķu brigāde, tās acīm pavēries fantastisks skats: istabas sienas līdz pat griestiem bijušas aizbūvētas ar tādiem kā bibliotēkas kataloga kastīšu skapjiem. Pavelkot ārā jebkuru no kastītēm, tajā bijis apskatāms cigaretes izsmēķis, kam blakus novietota kartīte ar precīzu norādi, kur, kad un kādos apstākļos izsmēķis pacelts.

Katram no mums būs gadījies ja ne personiski sastapt, tad noteikti dzirdēt par cilvēkiem, kas “pat beigtu uti neatstās uz ceļa mētājamies” – tādi pacels sarūsējušu naglu, kurpi bez pārinieces, gultas matrača atsperi un nesīs mājās, lai noliktu šķūnītī, jo, kas zina, varbūt kādreiz noderēs.

Un kur tad vēl tie ik pa laikam pilsētas ainavu bagātinošie vīrieši un sievietes, kas, savākuši nez kādu mantību vairākos desmitos piestūķētu plastmasas maisiņu, lēni, maisiņus citu pēc cita pārvietojot, virzās no vienas sabiedriskā transporta pieturvietas līdz nākamajai.

Senāk bija, kā bija, bet jaunākajā diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā “DSM-5”, kas nāca klajā 2013. gada 18. maijā, compulsive hoarding (slepena uzkrāšana) jau ierindota starp garīgi problemātiskiem stāvokļiem (mental disorders), tā var būt, bet var arī nebūt saistīta ar demenci, šizofrēniju, depresiju u.c.

Par to bija jādomā, kad “Baltās nakts” laikā iegriezos ne pārāk sen likteņa rotaļām atdotajā namā uz Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūra, kur citkārtējās Latvijas Nacionālās bibliotēkas atstātajās ēnās līdz septembra beigām laikmetīgās mākslas festivāla “Survival K(n)it” galvenā izstāde. Mazais “n”, kas agrāko gadu “Izdzīvošanas komplektu” pārvērš par kaut ko, kas saistīts ar adīšanu, bet arī par ko “cieši saaustu”, “saliedētu”, aicina prātuļot par “mazajām lietām”, par ikdienišķo, par cinīti, kas (domā izstādes rīkotāji), var gāzt vezumu.

Flo Kasearu (Igaunija). “Sacelšanās.” Foto: Kristīne Madjare

Deivids Bernšteins (ASV). “Lāpstiņa.” Foto: Kristīne Madjare

Bet tieši vēlme “gāzt vezumu”, ietekmēt pasaulīgās dzīves procesus, kas “Survival Kit” raksturo jau kopš pirmsākumiem, neļauj šo rudenīgās kultūrdzīves nu jau tradicionālo pasākumu uzskatīt par intelektuālu aktu. Protams, apmeklētāji, pārsvarā jaunieši, kādus ikdienā redzam steidzamies pa ielām ar kartona kafijkrūzēm rokās un brīvroku režīmā runājam pa Galaxy, iPhone vai HTC, intelektuālismu cenšas saskatīt tieši mudinājumos uz rīcību. “Baltajā naktī”, kad iespēju apmeklēt pasākumu bez maksas vēl papildina jutekliskais gandarījums, esot vienā virzienā kustošā barā, griba sagaidīt kādu vairāk vai mazāk skaidri izteiktu, vismaz Latvijas laikmetīgās mākslas centra piesolītu, aicinājumu rīkoties bija jūtama eksbibliotēkas no grāmatu sloga atbrīvotajā gaisā. Tomēr, man vismaz tā šķita, apmeklētāju cerībām nebija lemts piepildīties. Protams, netrūka reālisma, bet tas bija compulsive hoarding reālisms. Kāds gan tur brīnums, jo izskatās, ka receptes, kā no šī reālisma izkļūt, nav nedz pilsētai, nedz pasaulei, nedz viedajiem mākslas zinātniekiem un kuratoriem. Un jaunieši, padzēruši savu “Narvesen” kafiju (jo dievinātais “Starbucks” līdz mums joprojām nav atnācis), pēc garlaikoti izstaigātās “mazo lietu” pasaules pārceļas uz “KFC”, kur, cits citam muguru uzgriezuši, pievēršas viedtālruņu ekrāniem.

ARHĪVS: Survival K(n)it atklāšanas fotoreportāža

Gints Gabrāns. Instalācija “Sešas galvas”. Foto: Ansis Starks

Patiesi intelektuāls izaicinājums toties bija “Arsenālā” deviņas stundas ilgušais Ginta Gabrāna priekšnesums “Sešas galvas”. Ar kompjūtertomogrāfijas palīdzību iegūti gadījumrakstura materiālu objektu “iekšpuses” 3D attēli – zinātņietilpīgu augsto tehnoloģiju iespēju izmantojums kaut kam pilnīgi bezveidīgam un bezjēdzīgam. Turklāt šis bezveidīgais un bezjēdzīgais skaisti, izsmalcināti pasniegts, emocionāli iedarbīgs. Nekāda sabiedriski politiska aicinājuma, nekādas lietojamības, tikai piedāvājums: re, te jums būs dažas iespējamās versijas par formu un telpu. Protams, tur bija arī norāde uz cilvēku kā efemēru sakārtotību. Bet šī norāde iepretī varbūtību kustībai “zināja savu vietu”, iztika bez publicistikas. Pēc Gabrāna priekšnesuma piedzīvošanas atcerējos kādu teicienu, ko piedēvē Viktoram Igo. Teiciens ir, sacīsim tā, ambivalents: “No visiem trokšņiem mūzika izmaksā visdārgāk.”

Egons Cēsnieks. “Pašportrets.” 1975. Publicitātes attēls

Izstāžu patlaban Rīgā ir daudz, tuvākajā laikā esmu nodomājis dažās no tām iegriezties (brīžiem gan šķiet, ka varētu nemaz nekur neiet, galerijas un muzeji izsūta preses relīzes ar attēliem un aprakstiem). Bet ne jau visi sūta, un ne visiem. Tāpēc izmantošu iespēju šīs rindas lasošos paaicināt aiziet līdz Mencendorfa namam. Tur septembra pirmajās dienās atklāja Latvijas padomjlaika vitrāžu mākslinieka un izcila akvareļglezniecības meistara Egona Cēsnieka piemiņas izstādi. Mākslinieka simtgadei veltīto ekspozīciju rūpīgi un pārdomāti veidojusi viņa meita – arī vitrāžu māksliniece – Nora Cēsniece. Vitrāžu māksla mūsdienās, iespējams, nav pats populārākais sarunu temats vizuālo mākslu interesentu vidē, taču tā nav bijis vienmēr. Nelielais ieskats Cēsnieka darbībā šajā jomā ir pietiekams, lai to saprastu. Arī akvareļglezniecība tagadnes konjunktūras koordinātu tīklā noteikti nav centrā. Taču Cēsnieks līdz ar Antonu Megni, Kurtu Fridrihsonu, Jāni Brekti un citiem bija pulciņā, kas šķietami vieglprātīgo ūdenskrāsu mākslu 20. gadsimta piecdesmitajos gados padarīja par kaut ko plašai publikai ļoti vajadzīgu, saprotamu un gaidītu.

Egons Cēsnieks. “Uguns un nakts.” Vitrāža Daugavpils kultūras pilī. 1969. Publicitātes attēls