No haosa uz kārtību
Izstāžu apskats
Pēteris Bankovskis
27/08/2015
Pašportrets ir problēma. Šis vienkāršais, nepaplašinātais teikums skraida pa smadzeņu neironu iedzirkstītajām sliedēm kā tāds rotaļu vilcieniņš. Vai kā mitoloģiskā Pasaules čūska, kas iekodusies pati sev astē. Patiesi: tagadnes pūļa cilvēkam mēle tūdaļ pat niezēs izrunāties par “selfijiem”; ezotērikas un māņticību apmātie savām meditācijām izvēlēsies personas un tās atspulga spogulī attiecību dzīles un konsekvences, kas draud, spogulim saplīstot; tie, kas ņem nopietni psiholoģiju, psihoanalīzi un psihoterapiju, pašportretus lietos kā instrumentus savu daudzveidīgo un mainīgo teoriju ilustrēšanai; “mākslas zinātnieki” klasificēs un kārtos apgleznotos audekla vai kartona gabalus atbilstīgi konkrēto autoru “daiļrades periodiem”, laikmeta modei, tirgus vērtībai, un tā tālāk.
Neaizmirsīsim arī par tiem, kas savus pašģīmjus radījuši. Mums, kas procesam klāt neesam stāvējuši un par motīviem varam tikai minēt, te paveras lielisks spriedelēšanas darbalauks. Par dažu nospriežam, ka viņš sevi portretējis, lai izkoptu redzētā atainošanas meistarību citu modeļu trūkuma apstākļos; citam piedēvējam narcisisku tīksmināšanos par sevi; vēl kāda darbā saskatām atblāzmu no autora psihiskās veselības svārstībām vai pat elementāru paškritikas trūkumu.
Miervalža Poļa darbs izstādē “Es un es”. Foto: Kristīne Madjare
Sniedze Kāle, izveidojot izstādi no Mūkusalas mākslas salona kolekcijā atrodamajiem pašportretiem, likusi lietā savu, loģiski pietiekami pamatotu kārtošanas metodi, ko viegli pamanīt (gleznu un citu artefaktu grupas, kas, kuratoresprāt, atbilst nojēgumiem “Es kā mākslinieks”, “Es kā formas eksperiments”, “Es kā eskeipists” u.c., uzskatāmi iezīmē atšķirīgas krāsas “signāli”). Skatītājam, ja ir vēlēšanās, dota iespēja samērot savu apjausmu par mākslinieka nodomiem, sevi portretējot, ar kuratores piedāvāto versiju. Bet var arī tā nedarīt, var vienkārši paskatīties, kas labs iekrājies Jāņa Zuzāna kolekcijā, un papriecāties par dažu nekad neredzētu, bet jūtami ieinteresētspējīgu darbu. Man gluži personiski saistoši bija aplūkot vairākus savdabīgā, latviešu publikas vairumam mazpazīstamā, Vladimira Glušenkova darbus. 2009. gadā šis neparastais cilvēks nomira, atstājot aiz sevis fantastisku darītā un padarītā haosu, no kura, cik dzirdēts, ar laiku tiks sagatavots kāds sakarīgs stāstījums.
ARHĪVS: Fotoreportāža no pašportretu izstādes “Es un es” atklāšanas
Skats no Kristīnes Nuķes-Panteļejevas izstādes “Haosa ģeometrija”
Kalnciema ielas kvartāla galerijā klusi iemājojis jaunas mākslinieces Kristīnes Nuķes-Panteļejevas darbs “Haosa ģeometrija”. Meitene centīgi darbojusies, piepildot iegareno, labi izgaismoto galerijas istabu ar tādu kā kristālisku (vai biomorfu) režģi no bambusa sprungulīšiem un klucīšiem. Režģis, kā jau kristāliskai struktūrai pienākas, ir audzis uz visām pusēm, kur telpas ierobežojumi to atļauj. Audzis spontāni, kā autorei tajā elementu savienošanas brīdī šķitis pareizi. Taču visās haotiskajās parādībās, arī te galu galā jūtama likumības klātbūtne. Šī likumība nosaka kārtības aizmetņus, kas laikmetā pirms “postmodernā” nihilisma ļāva cilvēkiem izteikt dažādus spriedumus par skaisto. Māksliniece, šķiet, netiecas šo likumību atklāt un saprast, bet neapšaubāmi, tāpat kā mēs visi, atrodas “universāliju sakārtotības” gūstā, un viņas darbu tā vien gribas nosaukt par skaistu.
Kristas Dzudzilo video izstādē “Skaidrība”. Foto: Olita Garkalne
Pie universāliju sakārtotības noteikti pieder arī cilvēku, paaudžu attiecību saaudums. Katrā atsevišķā gadījumā, sevišķi, ja esam paši iesaistīti, mums šķiet, ka notiek kaut kas sevišķs, ārkārtējs. Bet pakāpjoties tikai pussolīti nomaļus no sevis un savām ikdienas raizēm, redzam, ka esam tieši tādi paši kā visi citi pirms un pēc mums. Pēdējā laikā izstāžu kopainā bieži pamanāmā Krista Dzudzilo “Mākslai vajag telpu” Vasaras Mājā apskatei izlikusi video. Vienkāršu “cilpu”, kurā redzam, kā vecāka sieviete, ceļos nometusies, pakāpienu pēc pakāpiena mazgā kāpnes. Vai tās ir kāpnes uz Debesīm, ko par vecu sievieti pārģērbies liktenis gatavo kādam no mums? Vai varbūt te redzamais ir mūsu sūtība – vienmēr gatavot ceļu, kur citiem pakāpties, lai cik arī lieli un vareni savās acīs mēs sev neliktos? Pie Kristas vienkāršā darbiņa, ja ir vēlēšanās, var pasēdēt tāpat vien – lai brīdi pakavētos tikpat vienkāršās, bet vienlaikus gluži neizsmeļamās pārdomās. Par sevi kā par vienu no mums.
ARHĪVS: Fotoreportāža no Kristas Dzudzilo izstādes atklāšanas MVT Vasaras Mājā
Miķelis Fišers. “Reptiļu dresūra jeb NO FUTURE, PRESENT ONLY!“ 2014
Kad sestdien dosities uz Nacionālo bibliotēku, lai pagrūstītos jaunās ēkas apdzīvotības gada jubilejas pasākumos, neaizmirstiet ceturtajā stāvā apskatīt izstāžu cikla “Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture” vienpadsmito ekspozīciju. Tur gaida patīkama atkalsatikšanās ar Miķeli Fišeru brīdī, kad viņš staigā pa kvēlojošām oglēm, tur Aija Zariņa uzrunā savā bezkompromisu pretrunīgumā, tur Kristapa Ģelža instalācija pasmaida par klasisku kluso dabu, bet Andra Eglīša “sākuma perioda” glezna piesaista ar mērogu un dziļumu, savukārt Andra Brežes vitrīnas atmiņā atsauc “socārta” īsos laimes brīžus. LNB notiekošais izstāžu cikls, ko visu laiku pavada arī attiecīga grāmatu un katalogu klāsta publiska izvietošana stiklotās vitrīnās, ir kā tāds ilustrāciju virknējums vairākos stūros briestošajai domai par laikmetīgās vai tagadnes mākslas muzeju. Jo tuvāk noslēgumam ir izstāžu cikls, jo reljefāk manāmas muzeja domas aprises. Skatīsimies, ar ko tas viss beigsies.
