Ekspozīcijas skats no izstādes Enough is Enough Tallinā

Pietiekami kā punkts sākumam 0

Maija Rudovska
22/11/2011  

Izstāde Enough is Enough Tallinas galerijā Temnikova&Kasela ir atvērta līdz 4. decembrim

Tallinas galerijas Temnikova&Kasela, kuras nosaukumā krustoti mākslas dīleres Olgas Temnikovas un viņas rūpala atbalstītāja Indreka Kaselas uzvārdi, jaunajās telpās kā pirmā atklāta latviešu mākslinieces Ingas Melderes (1979) un Vācijā dzimušā somu mākslinieka Mikko Hinca (Mikko Hintz, 1974) kopizstāde Enough is Enough (latviskais tulkojums “Pietiekami ir pietiekami”). Tajā tiek veidots dialogs starp diviem spēcīgiem māksliniekiem, kurus vēl līdz nesenai pagātnei kopā saistīja tikai glezniecība, taču satikšanās dzīvē kalpojusi par iemeslu uzsākt arī “sarunu” galerijas telpās. Tas, protams, ir izaicinājums abām pusēm – gan Ingai, kura ir vēl salīdzinoši jauna māksliniece (kaut vietējā, Latvijas mākslas vidē, jau izpelnījusies daudz atzinīgu vārdu), gan Mikko, kurš Baltijā nav īpaši zināms, taču ir nostiprinājies mākslinieks Somijā. Arī tādēļ, ka abu glezniecību var dēvēt par jutīgu un niansētu, uz ļoti trausliem slāņiem balstītu, autonomu un pašpietiekamu savu iekšējo, radošo telpu perifērijās. Izstādes formātā, kā tas redzams Temnikova&Kasela galerijā, ir interesanti vērot, kā mijas abu mākslinieku līdzvērtīgās mentālās pasaules, saduras atšķirīgo glezniecības skolu tradīcijas un vēlme tās izaicināt, kur parādās šaubas un meklējumi.  

Mikko gleznas, aprakstot tās nezinātājam, būtu raksturojamas kā neliela formāta hromatisku laukumu klājumi. Piemēram, glezna sarkanā vai glezna melnā tonī (Une un Fu), kuras pats mākslinieks dēvē par ainavām. Citi darbi sastāv no atsevišķu krāsu kombinācijām, kas viena no otras tiek skaidri nodalītas un ir precīzas savos laukumos (piemēram, Mal, Fune, Tavs). Sajūtu līmenī šie darbi atsauc atmiņā vintage priekšmetus, īpaši no 1960. vai 70. gadiem ar skaidru un “noslīpētu” formu dizainu, kas, nedaudz nobružāti, laika patinas pārklāti, atkal iegūst savu vērtību. Kaut arī tie ir tikai pirmā mirkļa iespaidi, ar Mikko izklāsta starpniecību tiek atklātas tehniskās nianses, kuras vainīgas šo asociāciju plūsmā. Proti, darbu tapšanā izmantoti pigmenti un akrils uz audekla vai paneļa, kas gruntēts ar krītu. Krāsu slāņi tiek likti viens uz otra, taču to atklāj nevis gleznas virsma, skatoties uz to frontāli, bet gan sānu mala, uz kuras atrodami krāsu pilieni un notecējumi, vēršot uzmanību, cik īstenībā dažādas kārtas ir apakšā virsējam, acīmredzamajam.

Leņķis no sāniem ir pats galvenais šo darbu uztverē, jo tas norāda, ka šeit nevis meklējamas kādas virsmā vai tās apdarē īpaši izceļamas estētiskās kvalitātes, bet gan drīzāk konceptuāls uzstādījums. Mikko svarīgi ir sākuma un beigu punkti. Kā viņš pats atklāj, sākums ir pilns vēlmēm un ilūzijām, iztēles iedarbināts, taču, mēģinot tiekties pēc šiem iedomātajiem “tēliem”, parasti viena pēc otras tiek ciesta neveiksme. Mikko runā par “apjukuma un neapmierinātības pilno procesu, kas ved strupceļā”[1]. Galvenā ideja, kā norāda mākslinieks, ir par priecīgā (joyful) savienošanu ar lietu ēnaino pusi jeb jaukā, patīkamā atrašanu nepatīkamajā. >>

[1] Veinberga Iliana, preses relīzes teksts izstādei Enough is enough