Fragments no Johana Hausera zīmējuma

Vai mākslinieks ir cilvēks? 0

Art Brut izstāde Prāgā, Laikmetīgās Mākslas centrā DOX

Zane Hájek
21/07/2015 

Foto: Zane Hájek 

No 27. marta līdz 17. augustam Prāgas Laikmetīgās mākslas centrā DOX norisinās izstāde Art Brut. Tā nav veltīta arhitektūras stilam brutālismam, kā varētu spriest pēc tās nosaukuma. Ar Art Brut apzīmē mākslu, ko radījuši amatieri vai cilvēki ar psihiskiem traucējumiem. Pirmo reizi interese par šāda veida mākslu radās francūzim Žanam Dibifē (Jean Dubuffet) 1949. gadā, kas deva tai nosaukumu Art Brut, burtiski – jēlā, neapstrādātā māksla. Art Brut simbolizē spontānu, dabisku radošumu, kas tapis ārpus oficiālās kultūras robežām, oficiālās mākslas un globalizētās pasaules. Cilvēki, kas šos darbus radījuši, nav bijuši saskarē ar profesionālo mākslu, izglītību un muzejiem, reizēm viņiem pat nav bijis nekāda priekštata par to.

Izstāde ir izkārtota divos Laikmetīgās mākslas centra stāvos. Tajā ir iekļauti vairāk kā 300 mūsdienu mākslas darbi no franču kolekcionāra Bruno Dešarma (Bruno Decharme) kolekcijas “ABCD”. Dešarms darbus vācis vairāk kā 30 gadus un viņa kolekcijā šobrīd ir apmerām 300 autoru 3500 darbi, kas pārstāv gan Eiropas valstis, gan arī Āziju, un šī ir viena no nozīmīgākajām Art Brut kolekcijām pasaulē.

Ekspozīcija sastāv no divām daļām. Galvenajā ēkas spārnā izkārtoti Art Brut mākslas darbi – instalācijas, grafikas, tēlniecības darbi, foto dokumentācijas. Otrā spārnā ir izvietotas šveiciešu mākslinieka Mario del Kurto (Mario del Curto) fotogrāfijas, kas dokumentē 100 Art Brut autoru portretus un vidi, kurā viņi radījuši savus mākslas darbus.

Izstāde ir veidota kā tipiska konceptuālās mākslas izstāde – pie katra darba ir neliels komentārs, kurā aprakstīta autora personība, darbu tapšanas apstākļi vai sniegts idejas skaidrojums. Šie skaidrojumi ir nepieciešami, jo tie ļauj pietuvoties mākslinieka domāšanas veidam.


Orestes Fernando Nanneti personīgais žurnāls uz Volterras psihiatriskās klīnikas dārza sienas 

Kad ienākam izstāžu hallē, kuras griesti stiepjas divu stāvu augstumā, pa kreisi paveras neliela telpa, kur pie katras sienas atrodas lielformāta melnbaltas fotogrāfijas. Tā kā telpā ir tumšs un fotogrāfijas nav pārāk kontrastainas, sākumā uztveru tikai atmosfēru, bet nav īsti skaidrs, kas fotogrāfijās attēlots. Tikai tad, kad pieeju tuvāk un izlasu komentāru, pamanu, ka fotogrāfs ir dokumentējis kādas ēkas sienu dabiskā izmērā. Uz tās atrodas iespaidīgs mākslas darbs – apmetumā iekalti svītru raksti, kas atgādina akmenī iecirstas rūnas. Komentārs man paskaidro, ka itāļu autors Oreste Fernando Nanneti katru dienu, kamēr bija spiests uzturēties Volterras psihiatriskajā klīnikā, iegrebis savu personīgo žurnālu uz slimnīcas dārza sienas. Vēstījums, ko viņš darinājis ar savu pacienta regulēšanas siksnas metālisko daļu, klāj 180 kvadrātmetrus. Autors bija pārliecināts, ka ir daļa no telepātiskas sistēmas, kas viņu savieno ar planētām un minerāliem. Mēs varam tikai iztēloties, cik šim cilvēkam bijis svarīgi atstāt savu vēstījumu un tikt saprastam, un ar kādām mežonīgām pūlēm un pārliecību viņš to radījis.


Davida Braijona zīmējuma fragments 

Arī citu autoru darbi pārsteidz ar milzu pacietību, monotonu atkārtošanos un ieguldīto laiku to tapšanā. Tāds ir francūža Davida Braijona veikums (David Braillon), kurš nāk no dzelzceļnieku ģimenes. Kā vēsta komentārs, Braijonu ļoti smagi skāris dramatisks negadījums pusaudža gados, kurā viņš zaudējis tēvu un brāli. Nespēdams no tā atgūties un vadīdams bezmērķīgu dzīvi, viņš nonācis cietumā, kurā šobrīd top viņa mākslas darbi. Ar lineāla un krāsaino zīmuļu palīdzību viņš uz vairāku metru garām rūtiņu papīra sloksnēm rindās zīmē precīzus vilcienu vagonus, kas atkārtojas un kuri skrupulozi izzīmēti līdz pēdējai detaļai, savienojumam un skrūvei. Acīmredzami, ka autoram par rezultātu svarīgāks ir bijis pats mākslas darba tapšanas process, kurā viņš  gremdētjies kā meditācijā, aizmirstot tagadnes problēmas.


Hosē Johana Sainena darbs 

Izteiksmes ziņā līdzīgas ir arī izbijuša bankas klerka Hosē Johana Sainena (José Johann Seinen) grafikas ar miniatūrām tanku un kājnieku figūriņām, kas izgrieztas no grāmatām un tematiski sakārtotas rindās. Lielu daļu savu vecumdienu holandietis pavadījis ieslēdzies savā milzīgajā bibliotēkā ar neskaitāmiem grāmatu plauktiem. Tikai pēc viņa nāves sieva atklāja, ar ko viņš bija tur nodarbojies – tika atrastas 22 kastes ar aploksnēm, kurās metodiski sašķirotas no grāmatām izgrieztas miniatūras bildītes. Šos darbus autors radījis kā spēlējoties, atgriežoties bērnībā un tie nav bijuši paredzēti publiskai apskatei, vēl jo mazāk izstādīšanai muzejā. Taču, esot izstādīti, tie ļoti precīzi atklāj tā radītāja fantāziju, aizrautību, dzīves uztveri un apsēstību. Taču vai par apsēstību nevar nosaukt ikviena kolekcionāra dzīšanos pēc katra eksemplāra, krāšanas un kārtošanas tieksmi? 


Franko Belluči objekts 

Citi mākslas darbi uzrunā ļoti tieši. Ekspresīvas ir 1945. gadā dzimušā itāļu autora Franko Belluči (Franco Bellucci) instalācijas. Vienā no darbiem plastmasas lelles galva un rumpis stingri nosiets ar melnu riteņa riepu. Materiāli ir apvienoti vardarbīgi, it kā tiem kāds ar spēku liktu būt kopā šajās negribētajās attiecībās. Vienlaicīgi, tie pauž kādu ārējo spēku, kas apspiež iekšējo būtību un neļauj tai izpausties, liekas, ka autoram kāds būtu sasējis rokas. Lasot komentāru, kļūst skaidrs, ka autors darbos patiešām ļoti precīzi pauž savu dzīvi un likteni. Belluči 7 gadu vecumā, pēc slimības, zaudēja runas spēju. Viņa rokām piemīt pārdabisks spēks, kuru viņš veiksmīgi izmanto radot savus mākslas darbus. Mākslinieks tos veido no atrastiem objektiem – plastmasas pudelēm, zeķēm, riteņu riepām, ko viņš stingri sasien kopā – ar vadiem, stiepli, gumijas šļauku.


Johana Hausera zīmējums 

Ar ekspresīvām formām izceļas arī slovāku mākslinieka Johana Hausera (Johann Hauser) zīmējumi. Tajos dominē gliemežveidīgas būtnes bez kājām, ar cilvēciskām sejām, mazām neattīstītām rokām un izceltiem dzimumorgāniem. Šķiet, ka viena būtne vajā otru, kas nespēj aizbēgt un pretoties. Izlasot darba komentāru, apstiprinās aizdomas – autors ir ar invaliditāti un lielāko daļu sava mūža pavadījis bāreņu namos un slimnīcās. Ļoti ticams, ka viņš kādā no šīm iestādēm piedzīvojis seksuālu vardarbību. Šajā gadījumā māksla autoram kalpojusi kā terapija – lai intuitīvi runātu par pārdzīvojumiem, kurus citādi, iespējams, viņš neprastu izteikt.


Ričarda Grīvsa veidotā būve

Otra izstādes daļa ir Mario Del Kurto “Art Brut Live” – Art Brut mākslinieku portretu un vides dokumentālas fotogrāfijas. Mākslinieku sejas un to izteiksmes ir ļoti kolorītas, un tikpat interesanta ir arī vide, kādā viņi dzīvo un rada savus darbus.

Vislielāko iespaidu atstāj kanādiešu pasniedzēja Ričarda Grīvsa (Richard Greaves) hobija dokumentācija. Grīvs savā lauku īpašumā Kanādas vidienē būvē dažādu formu un augstuma ēkas, kas saslietas no veciem koka logiem, durvīm un citiem pamestu māju materiāliem. Šīs nav ēkas, kam ir kāda funkcionāla nozīme, bet gan, drīzāk, noteiktā veidā sagrupētas arhitektoniskas struktūras.

Apbrīnas vērts darbs, kas uzrunā, ir ar milzīgu pacietību un pārliecību veidotās somu mākslinieka Veijo Ronkonena skulptūras mežā. Viņš uzskatīja, ka lauku ciematiņa iedzīvotāji, kas dzīvo apkārt, viņu nesaprot, tāpēc viņš meklēja glābiņu kur citur – jogā un sportā, kamēr nonāca līdz skulptūrai. Interese par cilvēka ķermeni kustībā izpaužas arī viņa mākslas darbos – betona skulptūrās, kas sagrupētas pa tēmām: jogi, atlēti, dejojošas meitenes. Šīs skulptūras ved uz viņa mājām, tās ir izkaisītas piemājas dārzā, kā arī apkārt esošajos mežos. Tikai pēc viņa nāves 2011. gadā ciema iedzīvotāji sāka pieņemt šo mākslu, kuru viņi tagad uztur un rūpējas par tās saglabāšanu. 


Veijo Ronkonena skulptūras 

Saistībā ar šo darbu, nāk prātā līdzīgi piemēri no Latvijas – pie Aizputes esošās malkas pilis vai tā sauktais Sabiles leļļu nams, kur dārzā pie šosejas izkārtotas no salmiem veidotas cilvēka lieluma lelles dažādās pozās un situācijās. Šie darbi nepretendē uz augstās mākslas statusu, taču ir interesanti apskates objekti, kas piesaista tūristu uzmanību. Vai šādi Art Brut mākslas darbi neveicina arī iedzīvotāju radošo izpausmi?

Skatoties šo izstādi, aktualizējas mūžīgie jautājumi: vai darbu autorus varam saukt par māksliniekiem jeb mākslinieks ir tikai tas, kurš ieguvis profesionālu izglītību šajā jomā?

Kas ir mākslinieks un kāds ir viņa uzdevums? Profesionālu mākslinieku nekas neierobežo runāt formāli, par kādām idejām, kas viņu pašu personīgi neskar. Piemēram, visu mūžu nodarboties ar ideālās līnijas meklējumiem, attiecībām starp sarkano un zaļo toni vai pilsētas arhitektūras atainojumu.

Šī māksla, atšķirībā no profesionālās mākslas, vienmēr ir autobiogrāfiska, tā runā par tās radītāju, par cilvēka iekšējo pasauli – domām, pārdzīvojumiem, sajūtām, priekšstatiem. Šie mākslas darbi mūs interesē, jo mēs iepazīstam pašu cilvēku un stāstu par viņu. Autori neslēpjas aiz vārdiem –  profesionāls un intelektuālis, viņi neizmanto citu darbu citātus. Viņi runā tieši un no sirds. Viņi runā, lai dalītos; radošā darbība viņus uztur pie dzīvības. Bieži tas ir arī vienīgais veids, kā šie cilvēki komunicē ar citiem un kā viņi spēj izteikties. Šie darbi runā nevis mākslas, bet gan cilvēka valodā. Tāpēc tie izsauc spēcīgas un patiesas emocijas skatītājos – līdzjūtību, sāpes, apbrīnu.

Vai mākslinieks ir cilvēks? Tas netiek prasīts no profesionāla mākslinieka, jo viņa mākslu var radīt dators, mākslas radīšanas process var būt tik tālu mehanizēts, ka darbam pats autors nemaz nav pieskāries. Art Brut mākslai visur jūtams nevis mākslinieka, bet gan cilvēka pieskāriens.

Vairākus no izstādē apskatāmajiem darbiem var pieskaitīt pie naivās mākslas, daļu autoru varētu saukt par performances māksliniekiem, jo viņu dzīve un māksla nav nošķiramas, tā ir viena liela izrāde.

Šī izstāde ir nevis par mākslu, bet par arhetipiem, kas ir dzīvi katrā no mums. Vai mātes dziedāta šūpuļdziesma ir vērtīgāka par operas āriju? Izstāde Art Brut pilda sociālo funkciju – ar šo darbu palīdzību mēs varam ieraudzīt cilvēkus sev blakus. Tie mums atgādina, ka mēs visi, neatkarīgi no izglītības un izpratnes par mākslu, esam cilvēki un vēlamies būt kaut kam piederīgi, vēlamies, lai mūs uzklausa, saprot un pieņem. Un vēl šī izstāde mudina katru no mums saskatīt mākslu sev apkārt – gan simetriski izkārtā veļā uz auklas, gan kaimiņu onkuļa sakrautā malkas grēdā, gan koka ēnā uz mājas sienas.