Alīsa Koene. “Patīk, patīk.” 2009. Foto: Ansis Starks

Pieklājīgi-nepieklājīgais izaicinājums 0

Recenzija par projektu “Šķērssvītra: Starp normatīvo un fantāziju”

Laura Prikule
16/07/2015 

Foto: Ansis Starks 

Kim? telpās pašlaik apskatāma apjomīga izstāde par sarežģītu un, dažuprāt, pat marginālu tematu. Kaspara Vanaga kūrētā “Šķērssvītra: Starp normatīvo un fantāziju” ir nopietns mēģinājums izvaicāt esošos uztveres stereotipus un, iespējams, arī mūsdienu Latvijas (jeb Rīgas) sabiedrības normas un seksuālās dzīves standartus. Šajā gadījumā, vietas uzsvērums ir svarīgs, jo atšķirīga pozīcija uz globālās vai pat lokālās kartes būtiski varētu mainīt to, kā šo izstādi uzlūkos publika. “Šķērssvītras” iekļaušana Europride oficiālajā programmā, iespējams, veicināja papildu apmeklētāju plūsmu uz to, bet par īpašām masu nekārtībām tās ietvaros nekādu ziņu nav. Izstāde notiek arī bez jebkādiem ārišķīgiem uzmanības piesaistīšanas veidiem, kas gan, iespējams, nodrošinātu noteikta veida publicitāti plašākos sabiedrības slāņos vai sociālajos tīklos. Tāds, šajā gadījumā, visdrīzāk, nav ne kuratora, ne rīkotājinstitūcijas mērķis, jo izstāde ir veiksmīga ar to, kas tā ir, tieši no mākslas viedokļa un līdz ar to raisa interesi, pateicoties tīri profesionālām kvalitātēm. 


Skats no izstādes ekspozīcijas 

Par ko ir stāsts? Izstāde pievēršas lietām un sajūtām, kas novietotas tālu aiz vārda iespēju robežām, pat ja videodarbos, sietspiedēs un zīmējumos teksts ir klātesošs, sniedz papildus informāciju vai ievirza attēlu tā izpratnei vēlamā virzienā, līdzīgi, kā to dara Kaspars Vanags izstādi pavadošā, pavisam personīgā publikācijā. Protams, izstādē redzams visai daudz no tā, par ko sabiedrībā īpaši runāts netiek. Ekspozīcija, kaut formas ziņā efemēra, tajā pašā laikā, ir stipri vieliska un fiziska, un daudzos darbos attēlots cilvēka (visbiežāk – atlētiska vīrieša, bet dažos gadījumos arī sievietes) ķermenis dažādu situāciju diapazonā, kam var būt vai arī nebūt tieša saistība ar seksu tā vispārpieņemtajās (un mazāk) formās. Jāatzīmē, ka ķermeņa studijas joprojām ir visai neatņemama daudzu mākslinieku darba sastāvdaļa, tādēļ te jo svarīgāks ir konteksts, kurā šīs visai pazīstamās dabas formas nokļūst.


Tom of Finland. Bez nosaukuma. Tom of Finland Foundation īpašums

Skatītājs, šīs izstādes situācijā, kļūst par labprātīgu vērotāju, kas, brīvas gribas vadīts, gluži kā tūrists, klīstot pa pilsētu un, iespējams, aiz gara laika vai ziņkārības, testējot dažādas aizslēgtas durvis, varbūt pats to īsti neapjaušot, iemaldījies kādā telpā, kas vēlāk izrādās nekas cits kā… guļamistaba. Telpas īpašnieka tīši nemanīts, viņš/viņa kļūst liecinieks visam tajā notiekošajam, ko citādi, iespējams, slēptu aizkari vai nakts tumsa. Šo sajūtu pastiprina arī vairākas izstādē sastopamās anonīmās (vai ne tik ļoti) balsis-ieraksti, kas it kā apliecina situācijas konfidenciālo raksturu, reizē nodrošinot zināmu intimitāti. Noskaņa pavada gan vairākus video (Viļņa Vēja un Alīsas Koenes darbos), gan tēlnieciskos objektus. Viens no ierunātajiem skaņas darbiem vairs nav pieejams skatītājam, lai gan iespēja iepazīties ar tā naratīvu uzreiz, izstādes atklāšanā, bija diezgan limitēta, jo apmeklētāju skaits bija liels. Palicis tikai tālākajā telpas stūrī noslēptais Artefakts – skulptūra (autors arī anonīms), kas uz šo stāstu atsaucas. Vairāki darbi ir sasniedzami tikai pārvarot tālākas fiziskas barjeras – burtiski izlienot caur liela kuba atvērtajai lejasdaļai / skatoties pa šauru “lūku” (Tom of Finland), drosmīgi paverot melnus aizkarus, vai pat noceļot aizsargstiklu virs skicēm vitrīnā (netiek rekomendēts!). Citos gadījumos mākslas darbs pats ir šāda telpiska vai pat optiska barjera (“Sasiets krusteniski”, Lukass Foetu Selinskis).


Vilnis Vējš. „Recepte.“ 2015


Lukass Foletu-Selinskis. „Sasiets krusteniski.“ 2014

Dažiem objektiem/sižetiem/personāžiem iesaistīties paslēpēs ar skatītājiem palīdz arī matērijas ogļu melnā, enigmatiskā tumsa, kuru pārliecinoši turpina sabiezināt Atis Jākobsons (sērija Amor Pius),  novietojums starp daudziem līdzīgiem monitoru krāvumos, kas tādējādi arī pastiprina darbību universālo raksturu (projekts “Zilie cīnītāji”, Karols Radžiševskis), vai kontrastiem bagātas fotosērijas kārtojums garā rindā (Zakarija Drakere, Rīss Ernsts “Attiecības”). Citi, savukārt, apslēpti laikā no kura tie nāk, piemēram, Zentas Ērgles grāmatas ir literatūra, kas saistīta ar konkrēta laikmeta dzīvi pagājušā gadsimta 70.–80. gados, par kuru vēlākām paaudzēm piederīgajiem asociāciju būs jau mazāk. Savā ziņā, piederību noteiktam kolektīvās vēstures posmam var attiecināt arī uz Jāņa Zālīša “Mīlestības vārdā”. Valdošo paslēpju sajūtu pastiprina arī dinamiskā kustībā esošie sarkanie aizkari/aizslietņi (“Jaunā zīme”, Armīns Ozoliņš), kas, periodiski aizsedzot to vai citu ekspozīcijas telpas daļu, noteikti ir viens no izstādes iespaidīgākajiem objektiem. 


Atis Jākobsons. No sērijas Amor pius. 2015 


Karols Radžiševskis. Projekts „Zilie cīnītāji“. No 2007. gada līdz šim brīdim


Skats no izstādes ekspozīcijas – Armīns Ozoliņš „Jaunā zīme“ 2015; Zakarija Drakere un Rīss Ernsts. No sērijas „Attiecības“. 2008–2013

Tomēr domāju, ka “atklātā aizklātība” jeb diskrētais un pieklājīgi-nepieklājīgais raksturs ir tieši šīs izstādes vienojošais faktors un pluss, jo, vienlaicīgi nodrošinot veiksmīgu telpisko risinājumu (iekārtojums ir nevainojams), ļauj skatītājam iedziļināties darbos un to skartajās tēmās tādā mērā, kā tas ir iespējams, atkarībā no viņa personības rakstura / filozofiskās pārliecības, pieredzes, etniskās piederības vai pat tā brīža noskaņojuma, īpaši nemēģinot uzspiest kaut ko no ekspozīcijā redzamā. Šī izstāde ir arī vieta, kur saplūst kultūras un noteiktu subkultūru robežas, līdz ar to, gribētos izvirzīt tēzi, ka daļa darbu iegūst dziļāku pamatojumu, ja tos vēro tāds cilvēks, kas labi pārzin vidi, uz kuru tie atsaucas, vai atpazīst noteiktus žestus un situācijas. Citu acīs to nozīme var mainīties vai pat neiegūt skaidri nolasāmu jēgu (vairāk tas attiecināms uz dažu ārzemju mākslinieku darbiem, piemēram, Volfganga Tilmana projicēto attēlu kolekciju), kaut daži no tiem uztverami pavisam tieši, pat burtiski.

Tā kā runa ir par mākslu (nevis kādas konkrētas ideoloģijas manifestu), tad jāņem vērā, ka, sava spēles laukuma ietvaros, tā paredz pilnīgu rīcības un izvēles brīvību, un reizē pilnu atbildību par rezultātu. Tādēļ domāju, ka potenciālā interpretāciju dažādība šos darbus var tikai bagātināt. Skatītāju bez jebkādas iepriekšējas saskarsmes ar šķērso (kā to piedāvā apzīmēt K. Vanags), vai bez pieredzes ar vizuāli vai saturiski tam radniecīgu materiālu citur redzētās izstādēs (šeit jādomā, piemēram, par Feliksa Gonzalesa-Torresa darbiem), diezgan droši sagaida grūtības ar darbu “atkodēšanu”, tomēr tās nav nepārvaramas un arī īpaši netraucē uztvert dominējošās sajūtas. Šajā ziņā, protams, ASV un Eiropas megapoļu (kurās bāzēti arī daļa no izstādes māksliniekiem) ierindas publika varētu būt sagatavotāka noteiktu darbu nolasīšanai, bet, no otras puses, tad savādāks konteksts būtu tādiem ‘lokālfenomeniem’ kā Edgara Ozoliņa ilustrācijas un viņa izdomātais naratīvs ar zīmētajām vīzijām par kādu, iespējamu, neatkarības cīnītāju armiju. Ozoliņa militārajās skicēs, piemēram, netrūkst kāškrustu un citu atsauču uz nacisma simboliku un izredzēto rasi, kas vairākās rietumvalstīs ir pat ievērojami lielāks “šodienas” tabu kā citu darbu (homo)erotiskais raksturs. Latvijā vai Igaunijā, savukārt, gan nacismam, gan kāškrustam ir atšķirīga informatīvā slodze, kas atrodas kaut kur “pelēkajā zonā” un ir stipri neviennozīmīga, kaut vai tādēļ, ka šis krusts ir arī viens no senlatviešu simboliem, bet ciešanas, ko lielai tautas daļai sagādāja Staļina režīms, ir pat lielākas par Hitlera iespēto. 


Zīmējumi, piezīmes un skices no Edgara Ozoliņa arhīva. 1960.–1970. gadi 


Benijs Nemerofskis-Ramsejs. No sērijas „Vēstules“

Kaut arī “Šķērssvītra” smeļas iedvesmu reālajā dzīvē, fakts, ka tā nav pilnīgi identiska ar to, atrodoties uz robežas starp fantāziju un realitāti, zināmā mērā arī pasargā izstādi no ētiskas dabas pārmetumiem, ko varētu sagaidīt no dažiem tās skatītājiem. Tas ir tikai stāsts, ar kādām beigām – tas atkarīgs no saiknes, kas veidosies starp darbiem un publiku, kas katrā individuālā gadījumā būs cita. Māksla bieži ir balstīta sajūtās un šī izstāde pavisam noteikti operē arī jutekliskā līmenī, strādājot uz piecām maņām. 

“Šķērssvītras” projekta ietvaros notika/notiek vēl divas izstādes – Metjū Luca Kinoja “Princese Pompoma krītošo ziedu namā”, galerijā 427, un Ingas Melderes “Blaumaņa istaba” – R. Blaumaņa un J. Rozentāla muzejā, kuru var apmeklēt vēl līdz 2. augustam.

“Princesi Pompomu krītošo ziedu namā”, sākotnējā kontekstā, diemžēl, vairs aplūkot nevar, jo, dažādu nepārvaramu apstākļu sakritības rezultātā, 427 pēkšņi ir spiesti mainīt atrašanās vietu. 


Ingas Melderes “Blaumaņa istaba” 

“Blaumaņa istaba”, savukārt, ir interesanta kā tieša vizuāla un saturiska mijiedarbība ar jau esošu vietu un kontekstu – Rūdolfa Blaumaņa muzeju, Ingai Melderei piedāvājot savu versiju par noteiktiem rakstnieka radošās darbības un biogrāfijas aspektiem. Arī šajā interpretācijā, līdz ar muzeja artefaktiem, kā izteiksmes līdzeklis veiksmīgi izmantota iebūvēta konstrukcija – sava veida “baldahīns”, kas idejiski sasaucas ar dažiem kim? apskatāmajiem darbiem. Šajā gadījumā tā materiāls gan ir drīzāk caurspīdīgs, ne sedzošs. Arī uz Blaumaņa apartamentu vedošās pusapslēptās trepes uz augšu un tas, ka tas vispār ir kā “iedēstīts” plašākajās Rozentāla muzeja telpās, tikai pastiprina “Šķērssvītrai” raksturīgi neiztrūkstošo slepenības noskaņu. Tas, cik izdomāts ir izstādes stāsts, lai paliek skatītāja ziņā. Jāpiebilst vienīgi, ka, manuprāt, brīvā pieeja, izmantojot jau esošu krājumu, attaisnojas un kopumā šāda tendence būtu veicināma, lai redzētu “atdzīvojamies” vairāk no Latvijas muzeju kolekcijās snaudošajām bagātībām, kas, vienas pašas, bez konkrēta konteksta un speciālas pieejas eksponēšanai, iespējams, tā arī nekad nesasniegs lielāko daļu no savas potenciāli plašās auditorijas. Šajā gadījumā, Blaumaņa portrets, seni fotoattēli, tulkotas lugas teksts (“Ričards III”) un vairāki oriģinālmanuskripti ir pavisam veiksmīgi integrēti Melderes idejas telpā, pastiprinot realitāti, nevis vienkārši to ilustrējot. 


Skats no Ingas Melderes izstādes

“Šķērssvītras” projekti nepievēršas vairākiem realitātes aspektiem uzreiz, drīzāk izceļ vienu tās šķautni, ejot dziļumā. Manuprāt, šim projektam ir izdevies neitralizēt tos daudzos riskus, kas pastāv veidojot tematiskas izstādes, kā arī izvairīties no nepieciešamības atražot stereotipus vai ģenerēt “plakanus attēlus” par to vai citu tematu. Drīzāk, tā liek domāt, un tas ir labi, jo Latvijas izstāžu dzīves kontekstā tas notiek ne pārāk bieži. Tādēļ negribētos arī īpaši pārmest skumjās intonācijas izstāžu koptonī, pat, ja analītiskāk noskaņotā prātā, pēc visa redzētā, var rasties (un dažiem arī bija) jautājums “kur tad palika prieks”?

Galu galā, nepārdzīvosim ļoti, ka Volfgangs Tilmans šoreiz uz Rīgu neatbrauca. Izstāde, neskatoties uz plaši pārstāvētajiem ārzemju māksliniekiem, no kuriem pat vairāki ir starptautiska mēroga zvaigznes, liecina arī par to, ka starp latviešu māksliniekiem un kuratoriem ir ne tikai subjektivitātes apoloģēti, kā tas reizumis izskan, bet arī spēcīgi profesionāļi, kas risina ne pārāk ērtas tēmas, tādējādi paplašinot un izvaicājot gan savas, gan savu skatītāju iekšējās brīvības robežas.

kim.lv