Foto: Laura Prikule

Dubultpietura 0

Recenzija par izstādi “Man sirdī tīģer’s” Dubultu mākslas stacijā

Laura Prikule
09/07/2015

Foto: Laura Prikule

Bērnībā bieži aplūkoju Raiņa kopotos rakstus grāmatu skapja augšējā plauktā, kur tie veidoja secīgi izvietotu gaiši pelēku modulāru vienību kopumu. Tomēr šķiet, ka tā arī nemēģināju iedziļināties to saturā līdz brīdim, kad tas kļuva neatliekami, un latviešu literatūras hrestomātijā bijām tikuši līdz Jāņa Pliekšāna portretam, bet tobrīd lasīšanas aizrautībā vairāk koncentrējos uz anglosakšu literatūru, līdz ar to man atmiņu par Raiņa rakstīto ir maz. Vēlāk, mācoties Akadēmijā, Raini (granītā) iznāca redzēt teju vai katru dienu, visbiežāk simbiozē ar skeitbordistiem, kas viņa pieminekli un teritoriju ap to bieži izmantoja kā treniņpoligonu precīziem vai aptuvenākiem lēcieniem, kas iekļāva dažādus specefektus. Un tomēr Raiņa tēls slīdēja garām, līdzīgi kā skrituļdēlis, no kura pēdējā brīdī nolēcis tā īpašnieks, lai izvairītos no kritiena. 

Tādēļ, kaut arī bibliskā epizode ar Jāzepu pavīd atmiņas failos, frāze “Man sirdī tīģer’s” no Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi”, Dubultu mākslas stacijas jaunās izstādes nosaukumā man nerada ‘loģiskās' asociācijas ar dusmu plosītu / ērkšķu caurdurtu sirdi vai kādu eksotisku, mežonīgu zvēru, kas tajā sēž, kā tas varētu būt Raiņa tekstos dziļāk iesvaidītajiem, bet drīzāk liek domāt par to tīģeri no Aleksandra Milna stāsta par Vinniju Pūku, kas ik brīdi gatavs jauniem lēcieniem un vēl nebijušiem izmēģinājumiem gastronomiskajā laukā. (“Zīles? Jā, tīģeri ēd zīles!”)

ARHĪVS: Man riebjas aizkaltušas hierarhijas. Intervija ar kuratori Ingu Šteimani 

ARHĪVS: Fotoreportāža. Ar izstādi “Man sirdī tīģer’s” atklāj Dubultu mākslas staciju

Skatoties uz izstādi, pašā tās sākumā, atklāšanas pasākumiem raksturīgās dinamikas dēļ nācās vairāk koncentrēties uz to, kas bija ieraugāms uzreiz, un uztverams vizuāli un acumirklīgi, bet turpinājumā, domājot par jau redzēto, bet vēl līdz galam neatšifrēto “tīģeri”, es nolēmu realizēt tās iespējas, ko katram ieinteresētākam skatītājam nodrošina ar izstādi saistītie materiāli – izstādes kuratoru Ingas Šteimanes un Arno Jundzes rakstītie teksti, intervijas plašsaziņas līdzekļos, Raiņa lugas materiāls, kā arī vairākas režisores Dzintras Gekas youtube pieejamās filmas par latviešu pieredzi Sibīrijā (dažas no tām – tās pašas, kas aplūkojamas arī izstādē). Šis plašais informācijas kopums, kurā apzināti iegremdējos, izstādes kopējo tēlu manā galvā ievērojami attālināja arī no tā tīģera par ko raksta A. Milns.


Ekspozīcijas skats ar Tomasa Hiršhorna darbu Eye to Eye Subjecter

Savās pārdomās par izstādi, pamazām dzēšot savu tiešo atmiņu par redzēto, bet paturot dominējošās sajūtas, es nonācu līdz domformai par kosmisko staciju, kas atrodas kādā vietā izplatījumā, un kur, pagaidām grūti atšifrējumu sakritību rezultātā, no dzimtenes deportēti un tukšajā izplatījumā sastapušies virkne atšķirīgu mākslinieku, kuri mēģina sarunāties rādot viens otram tikai savu darbu attēlus. Katrs darbs pats par sevi ir uzmanības vērts, tomēr tie darbojas tik dažādos līmeņos un nāk no tik dažādiem laikiem, ka saruna vairāk līdzinās tai situācijai, kas veidojas starp nejauši sastaptiem svešiniekiem – daži dialogi ieilgst, kamēr vairums beidzas jau pēc pirmajām frāzēm. Savā ziņā tieši šis dialogs (vai tā neesamība) ir tas, kas ir interesants izstādēs, ko pieņemts dēvēt par “grupu izstādēm”. Vai ar kopīgu pieredzi lasot Raiņa lugu un kuratoru gribu/koncepciju pietiek, lai starp izstādes autoriem-kādas idejas pētniekiem notiktu jēgpilna saruna? Un kādā mērā skatītājam-iebr(a)ucējam no malas ir tajā jāiesaistās? Vai skatītāja loma ir būt tikai pasīvam uztvērējam, kas uz mirkli ieskrējis pēc biļetes un šo to ieraudzīt, vai viņa potenciāls ir lielāks un šī ir viņa iespēja no stacijas doties tālākā ceļojumā ārpus laika un telpas un tuvāk pie sevis paša? Vai redzamie darbi var kalpot kā domas pārvietošanās līdzeklis – vilciens vai varbūt pat raķete, kas droši nogādā to galamērķī?


Ekspozīcijas skats ar Ievas Iltneres gleznu “Mīmikrija” un Žarko Bašeski skulptūru “Lēciens”

Tā kā grūti atbildamu jautājumu par Mākslas staciju man bija diezgan daudz es nolēmu gūt atbildes uz tiem vēlreiz pakļaujot sevi tiešajai izstādes pieredzei. Mans laiks bija diezgan ierobežots, tādēļ pretēji nojaušamajai kuratoru iecerei devos uz turieni ātrākajā iespējamā veidā (tas nebija vilciens) un ar maksimāli koncentrētu fokusu, apņemoties izmantot savu mākslai atvēlēto laiku maksimāli lietderīgi un iedziļināties. 

Izstāde bija labi apmeklēta, tajā bija atpūtnieki, Jūrmalas pilsētas viesi, kas arī bija nolēmuši skatīties mākslu. Daudzi arī uzņēma selfijus un draugu portretus, daļa no pirmajā zālē izvietotajiem tēlnieciskajiem darbiem un instalācijām šķita visai piemēroti šim uzskatāmi redzamajam mērķim. Es nolēmu sākt savu ceļojumu ar “Laika kapsulu” – pašā stacijas stūrī novietoto monitoru ar psihoterapeita Viestura Rudzīša un sociālās antropoloģes Aivitas Putniņas veikto Raiņa “analīzi” (intervēja Arno Jundze). Klasiskie krēsli no stacijas uzgaidāmās telpas bija pazuduši nezināmā virzienā, tādēļ, lai noklausītos speciālistu visai interesantos, kaut nedaudz stereotipiskos viedokļus par Raiņa bērnības un vēlākajām psiholoģiskajām traumām, kura rezultātā Jāzepā iespējams nolasīt viņa paša biogrāfijas faktus, iejutos paredzētajā atmosfērā un sēdēju, vienkārši, uz tuvākās palodzes. 


Arno Jundze “Laika kapsula” (intervija ar Aivitu Putniņu)

Pēc minūtēm 40 jau zinošākā un informētākā sajūtā devos tālāk. Man ceļš nebija tik vienkāršs, jo zāles kreisajā pusē pie sienas šūpojās filigrāns milzu insekts (Ievas Iltneres gleznā), pa labi – košu saulrietu un sprādzienu attēlu noklāti tēli-manekeni (Tomass Hiršhorns), kas vizuāli iekaroja lielāko telpas daļu, bet taisni priekšā – vairāki lielizmēra pārcilvēki (Žarko Bašeski).

Manu uztveri nemierīgu darīja arī kādas durtiņas, kuru kodu es nezināju. Kaut arī saturs konceptuāli bija nojaušams, tomēr pieeja tam, kas slēpās aiz tām bija tikai tiem skatītājiem, kas iepriekš bija izpildījuši Kristapa Gulbja instruējošos norādījumus. Tāpat arī tālumā vērojamais, bet ne tik viegli pieejamais (tas atradās manekenu dominances zonā) video ar Brazīlijas nemieru ainām neļāva pārāk atslābināt fokusu. 


Kristaps Gulbis “Brīvās preses kubs”

Nonākot zāles otrajā stāvā atkal atcerējos didaktiskas atmosfēras caurvītos skolas laikus (šķiet pedagoģija bez tā nevar) un tāfeles zaļo krāsu. Tolaik, iepazīstot pasaules parādības, bieži uz tās parādījās viens vai otrs nesaprotamāks nosaukums, kas vēlāk stundās tika atšifrēts. Savukārt šeit, stacijā, tik pazīstami zaļo sienas laukumu rotāja ēgiptiešu mākslinieka Šadī Elnošokatī personīgās stostīšanās pieredzes un racionāldidaktisko metožu savienojumā balstītās performances un vēlākas skatītāju mijiedarbības krītotās pēdas, bet blakus tam – dokumentējošs video. 


Ekspozīcijas skats ar Šadī Elnošokatī lekcijas-performances materiālu

Nokļūstot nākamajā zālē labprāt vairāk iedziļinātos Artura Bērziņa infografiku grāmatās, bet no otras puses darba ideja vairāk akcentēja tieši statistiskās pieejas absurdo škautni – šī metode ļauj analizēt, bet, līdzīgi kādreiz tik populārajām telefongrāmatām, teksti īsti nepadodas garākai lasīšanai, ja vien apzināti nemeklējam kādu specifisku informāciju vai konkrētus ciparus. Tomēr ieskatīties pētījumā bija intriģējoši, jo sevišķi ņemot vērā apjomīgās pūles, kuras tas bija prasījis.

Izraēlas mākslinieka Adī Nesa apjomīgā inscenēto lielformāta fotogrāfiju sērijā “Ciems”, varēja nolasīt dažādu paaudžu/pasauļu sastapšanās domu, bet citā rakursā to pagrieza netālu esošie Olgas Šilovas darinātie putni (cielavas). 

Skatīties Dzintras Gekas filmas “Kur pazuduši tēvi” vai “Stacija: latvieši” bija licies drošāk pie sevis mājās. Tik pilnīgi ļauties bezgalīgām skumjām par mērķtiecīgo latviešu tautas intelektuālo iznīcināšanu Staļina totalitārā režīma laikā (jo tieši tādu iespaidu “Kur pazuduši tēvi” vai “Stacija: latvieši” atstāja uz mani), saules apspīdētajā Dubultu stacijā tomēr būtu daudz grūtāk kā vērojot notikumus datora ekrānā 1:1 kādā vēlākā diennakts stundā. Šīs filmas ir emocionāli iedarbīgs materiāls, tomēr stacijā to izvietojums (pieci tuvu stāvoši monitori dažādos augstumos) neparedz ilgstošu vērošanu, svarīgs ir vienkārši to vienlaicīgās klātesamības moments. Tomēr šie kadri liek aizdomāties par naratīva formu – daudzi izstāstītie notikumi ir tik smagi, ka šķiet – dokumentālais žanrs viens pats šo tematu nevar pacelt/izsmelt, tikai nedaudz pavērt priekšskaru. Domāju, ka materiāls atsedz potenciālu šo pašu notikumu iespaidotam, bet kompleksākam darbam (mākslas filmai?), kurā, paralēli dokumentālajam ir arī sižeti/notikumi/kadri, kas balstīti iztēlē, episkā fantāziju pasaulē vai pacelti abstraktā līmenī (tādā kā, piemēram, Salaspils memoriālā uz monumentālo figūru un tumšo koku fona episki skanošie  sirdspuksti). 


Dzintras Gekas filmas Dubultu stacijā


Salaspils memoriāls

Savukārt, Orbītas “īsdzeju” ātrajos, stacijas apstākļos uztvert bija pavisam viegli un vienkārši, šķiet darba rotaļīgā tomēr tehniski pietiekami sarežgītā forma ir kā radīta šai videi.

Stacija pati par sev, kā tāda, ir ietilpīgs un apjomīgs tēls, tomēr vislabāk tā darbojas kontekstā ar izstādi, kases telpu, cilvēkiem, kas uztver darbus, ar vilcieniem, kas nāk un aiziet, veidojot dubulto realitāti starp ikdienas gaitām un notikumiem stacijā un mākslas veidoto/attēloto pasauli turpat. Katrs no redzamajiem darbiem savā ziņā arī ir kā viens vilciens – atšķiras tikai brauciena ātrumi un galastacijas.

Domāt un arī diskutēt ar kolēģiem par redzēto bija loģiskāk uzmanību vēršot uz kontrastiem. Tad iezīmējās tādas izstādes realizācijā lietotās binārās opozīcijas kā lielo naratīvu laikmets / “mazā cilvēka stāsts”, individīds/sabiedrība, laikmetīgie/tradicionālie mākslas mediji, vasaras atpūtnieki / saturiska nopietnība un pat Rīga/Jūrmala. Līdzīgi kā vairākos līmeņos izvietotā Dubultu stacijas telpas arhitektūra arī mana izstādes uztvere līdz ar to ieguva jaunas dimensijas, paverot detalizētāku skatu uz to zvēru, kas bija iemājojis Jāzepā un, izejot no Rudzīša un Putniņas apgalvotā, arī paša Raiņa sirdī. Savā ziņā, lai saprastu šīs izstādes ideju, jeb saturu, “jāizkāpj ārā” no redzamās formas, kuras galvenā pazīme arī ir tās daudzveidība, pārnesot izstādē sastopamos tēlus uz kādu citu, dziļāku vietu, kuru filozofs Volters Benešs dēvētu par “trešo telpu”, lokāciju domāšanai par pašu domāšanu, kas bieži vien ir spēcīgs instruments Ingas Šteimanes kūrētajos projektos. Kuratoru žests novietojot mākslu stacijā paredz saplūdināt vairākas telpas funkcijas, veidojot dubulto realitāti, kurā izstāde iegūst gan jaušus gan nejaušus apmeklētājus. Ideja, kas paredz atbrīvoties no ierastā stacijas ēku satura, kaut riskanta no padomju laika arhitektūras izzūdošo interjeru saglabāšanas viedokļa, ir intriģējoša no tā aspekta, ka tā paver pavisam jaunas iespējas laikmetīgās mākslas notikumiem, kur par spēlētājiem varētu kļūt gan ienākošie/aizejošie vilcieni, notikumi uz perona, gaidīšanas situācija kā tāda un pats brauciens Rīga–Dubulti–Rīga.


Dubultu stacijas perons

Kopumā jāatzīmē, ka situācija, kad laikmetīgajai mākslai Latvijā kaut nedaudz izdodas paplašināt savu ģeogrāfisko teritoriju ir uzmanības vērts notikums. Apstākļos, kad mākslas pozīcija, pusstundas brauciena attālumā, Rīgas centrā kļūst tikai dramatiskāka – vairāki muzeji ilgstoši ciet vai jauniegūtā ‘degradētas celtnes’ (“Arsenāls”) statusā, kaut arī atveras arvien jaunas pagaidu (pop-up) galerijas, ilglaicīgi pastāvošu mākslas vietu skaits ar katru gadu samazinās, situācija ar teju lielāko no aktīvajām tieši laikmetīgajai mākslai paredzētajām zālēm – Rīgas Mākslas telpu ir radījusi plašu diskusiju, bet maz jau tagad redzamu soļu lietu vēršanai par labu, un šodien ar ļoti dažiem izņēmumiem mūsu galvaspilsētā jaunajai (laikmetīgajai) mākslai gan atbildīgu amatpersonu neienteresētības, gan arī īres maksas situācijas dēļ paliek divas acīmredzamās izvēles – iegūt telpas kādā no lielveikaliem “aka” tirgiem un būt maksimālii “popsīgiem” vai, otrs variants – marginalizēties un atkāpties uz fabrikām, noliktavām, konteineriem vai citām ne pārāk viegli apkurināmām telpām, cerot ar notikumu satura kvalitāti reiz tomēr atgriezt mākslu no rīdzinieka / Rīgas viesa apziņas perifērijas uz tās centru, bet reizē no ‘virszemes’ ieejot ‘pazemē’, ar visiem riskiem, kas šo procesu pavada.

Manuprāt, daudzi pat mākslas idejai ticīgākie notikumu apceļotāji/dalībnieki rēķinās, ka pastāv iespēja reiz “vandoties” pa kādu no Rīgas perifērijām, nolūkā atrast kārtējo izstādi-pērli nesasniedzot galamērķi iekrist kādā tumšā, nesen izraktā bedrē/šahtā (kā reiz iemeta Jāzepu), vai citādi pakļaut sevi riskam. Var jau būt, ka daudziem no mums, joprojām, patīk tas adrenalīns, ko rada viegli trīcošas rūtis un nedrošais jumta segums kārtējā industriālajā objektā, tomēr ir pieaugoša vēlme pēc pavisam atšķirīgas pieredzes, pēc situācijas, kad par to mākslu, par kuru patiešām būtu vērts “turēt rūpi”, ir padomāts ne tikai saturiski, bet arī telpiski un, protams, finansiāli, ka par to “deg” ne vien atsevišķi mākslas entuziasti, bet arī varas struktūras. Tāpēc jaunais Jūrmalas Domes atbalstītais objekts Latvijas laikmetīgās mākslas lokāciju joprojām tik tuksnesīgajā kartē, kuru ne visā kopumā, bet tikai segmentāri spēj glābt dažu vietējās mākslas dzīves organizatoru ieguldītais pārcilvēciskais darbs – Dubultu Mākslas stacija ir kā gājiens ar pēkšņi uzietu melno zirdziņu jau teju zaudētā spēlē jeb, varbūt, dažās izstādei veltītajās sarunās minētais Jāzepa “trešais ceļš”.

Dubultu stacija ir jauna un brīnišķīga iespēja un pati par sevi pietiekams iemesls priekam, domājot arī par saistīto pasākumu potenciālu, kas šajās telpās varētu notikt gan kokrētās izstādes ietvaros, gan arī nākotnē. Respektīvi, tas uzliek arī zināmu atbildību visiem iesaistītajiem. Jo pēc A būtu jāseko arī B un C.