Skats no Kristiana Brektes izstādes. Foto: Katrīna Ģelze

Klusums un troksnis vasaras vidū 0

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
06/07/2015

Lielākajai daļai cilvēku nav nekā, ko teikt citiem. Ne svarīga, ne nesvarīga. Un paldies Dievam, ka tā. Pretējā gadījumā trokšņa līmenis uz pārapdzīvotās un atkritumiem piemētātās Zemeslodes pārsniegtu fizioloģiski pieļaujamo, un daudzas no vēl atlikušajām dzīvo būtņu sugām, tostarp cilvēks, aizietu bojā agrāk, nekā tām paredzēts.

Tomēr procentuāli ievērojams skaits cilvēku izsakās un izrādās: no tribīnēm, karaokes bāros, pa telefonu, rakstveidā, mutvārdos, kaut kā vizualizējot savu izsakāmo – visvisādi, tā nodrošinot visumā vienveidīgu fona troksni, murdoņu, kaut ko līdzīgu, tāla, parasti garāmpaejoša pērkona negaisa dobjajiem “bum-bum”.

Par mākslas dzīvi sauktais norišu kopums, protams, arī itin visur ir tāds vienmērīgs “bum-bum” – reliktā starojuma fons, kas liecina par cilvēku mūžseno vēlmi kaut ko pateikt. Kaut arī, kā jau teicu, sakāmā kā tāda nemaz nav. Tieši šī vēlme, ko nosaka, regulē, stimulē personu īpatnības, konjunktūra, izdzīvošanas instinkti, mode un vēl daudz kas, klimatu ieskaitot, ir tā, kas griež “izstāžu karuseli”. Karuselis griežas, griežas, acupriekšā viss ņirb, šķobās, saplūst ar visiem pārējiem iespaidiem, trokšņiem, un vairs nevar saprast, vai tur kas bija, “vai tikai lietiņš lija”.

Kur gan palikušas visas savulaik tik nozīmīgās, lielās rudens un pavasara izstādes, kur – labi apmeklētās, publiskās šo izstāžu apspriešanas? Pareizi – tās pārvērtušās par “bum-bum”. Un no visas citkārt par svarīgu uzskatītās padarīšanas prātā aizķēries vien kāds klasiķa Jāņa Pauļuka pieklājīgā tekstā neatveidojams izteikums par citu klasiķi – Džemmu Skulmi. Par to iedomājos, uz Kalnciema un Melnsila ielas stūra novietota, melni krāsota jūras konteinera sāna lasot uzrakstu #DŽEMMA 90. Tur, kā zinām, fonds “Mākslai vajag telpu” ierīkojis Vasaras Māju. Un tur tiek rīkots izstāžu cikls, kura “galvenais vadmotīvs ir Džemma Skulme, atzīmējot mākslinieces 90 gadu jubileju.”


Skats no Kristiana Brektes izstādes. Foto: Katrīna Ģelze

No 25. jūnija līdz 5. jūlijam tur bija apskatāma Kristiana Brektes izstāde. Pietiekami īsu laiku, lai daudzi, vasaras kustībās ne vienmēr par mākslu prātuļojošie nemaz nepamanītu, neiegrieztos, neapskatītu. Lai notikums ātri vien izzustu, izplēnētu reliktajā starojumā. Nu, Brekte kā jau Brekte. Aplējis ar darvu četras daudzu padomju cilvēku pulētajās sekcijās skatītās, Rīgas porcelāna fabrikas meistaru čaklo roku darinātās, mūžam dzīvās tautumeitas un tautudēla figūriņas, kā krustu pieslējis melni krāsotu, uz ķīļrāmja uzstieptu audeklu, kura priekšā uz brieža raga uzsprausts galvaskauss, iededzis neona krustu, pie kura karājas beigta vārna, un atklātībai nodevis akvareļa tehnikā veikli darinātu pašportretu. Tajā mākslinieks sevi rāda, kāru muti ēdot zīdaini. Ko te lai saka – rupju, sarkastiski brutāli personas patieso būtību atklājošu vai – pretēji – maskējošu provokāciju nekad un nekur netrūkst. Parasti tas sākas jau skolā – izsenis katrā klasē atrodas pa kādam, kam baudu sagādā stundas laikā skaļi atraugāties un tad vērot skolotājas reakciju. Un vienmēr ir un būs tādi, kuri, pat ja skolā bijuši klusi jēriņi, vēlāk attopas, ka, tieši publiski atraugājoties, “vakars būs izdevies”. Kāds tam visam sakars ar Džemmu Skulmi? Nekāds. Ja nu vienīgi tas senais Jāņa Pauļuka iznāciens.


Skats no izstādes “Redakcija”. Foto: Didzis Grodzs

Kalnciema ielas otrā pusē, ar saviem “zemnieku” tirdziņiem slavenajā kvartālā tā drusciņ dziļāk atrodas maza mākslas galerija, kuru, kā man gadījies novērot, dienas laikā nekad neviens neapmeklē. Tur līdz 4. jūlijam notika izstāde REDAKCIJA. Nosaukumu veido vārdu red (sarkans) un akcija savietojuma apspēles mēģinājums. Mēginājumu veica autoru grupa KOKONS (Baiba Rēdere, Silja Pogule, Linda Freiberga, Elita Vansoviča, Signe Žeļeznaka, Ramona Pēkšēna, Gundega Strautmane, Māris Subačs un Armands Grundulis). Daži darbi bija pamanāmāki, citi – nu tā. Taču izstādei kopumā, šķiet, nebija nodoma būt atmiņā paliekošai. Es no tur redzētā vēl kādu brīdi acu priekšā paturēšu glīti safasētus pīrādziņus, kas kopš 18. jūnija tur puva un pelēja – tā ir Armanda Grunduļa “konceptulācija”. Un Māris Subačs, kā parasti, bija skumji apcerīgs, tikai šoreiz uz sarkana fona.

Nacionālajā bibliotēkā, kas pamazām sāk atbrīvoties no kantoristiem, turpinās izstāžu cikls “Patība”. Līdz 7. jūlijam vēl var apskatīt kaut ko no Māra Ārgaļa, Ievas Iltneres, Armanda Zelča, Katrīnas Neiburgas un Zanes Tučas sastrādātā. “Patības” formāts neļauj izdarīt nekādus secinājumus, tie ir drīzāk atgādinājumi bibliotēkas apmeklētājiem, ka tas vai cits mākslinieks (viņa darbi) eksistē un ir nozīmīgi kādai tagadnes Latvijas mākslas vēstures versijai. Šoreiz īpašu uzmanību der pievērst jaunai gleznotājai Zanei Tučai. Šķiet, ka viņai ir vēlme ieraudzīt un parādīt citiem dabas klusumu. Kā laika izpausmi varbūt.