(Fragments) Līga Purmale. “Magoņu lauks.” 2002

Ir, kas ir, bet tas nu tā. Izstāžu apskats 0

Pēteris Bankovskis
12/06/2015 

Grūti ko iebilst pret apgalvojumu, ka “Pasaule ir viss, kas ir”, ja vien neesam tik prasmīgi valodotāji un filozofētāji, ka spējam jēdzīgi spriest par “iru”, “ir’šanu”, par “Dasein” un “sein” – nu, tādā garā. Parasti jau mēs – parastie cilvēki – apmierināmies ar piebildi: “Tā viš’ i’”. Un liekamies mierā.


Dace Lielā. “Netālu no upes.” 2014

Mākslas galerijas gan neliekas mierā, pat vasarai nākot virsū ar joni. Rau, galerijas “Daugava” jaunajās telpās uz Ausekļa un Elizabetes ielas stūra apskatāma izstāde, kas tieši tā arī nosaukta – “Pasaule ir viss, kas ir”. Skaidrs, ka relatīvi nelielajās izstāžu telpās neba nu pasauli ieraudzīsim. Tur ir pa kādai Vijas Zariņas, Andra Eglīša, Daces Lielās, Kaspara Zariņa, Jāņa Purcena, Rudītes Dreimanes, varbūt vēl kādai gleznai. Katrs apskatāmais darbs ir savā veidā ar kaut ko un kaut kur īpašs, ja ne citur kur, tad attiecīgā mākslinieka privātajā daiļrades vēsturē. Ekspozīcijā uz nekādu kopainu vai īpašāku vēstījumu nav pretendēts, jo tā, šķiet, ir tā dēvētā “galerijas izstāde”, ar kādām galerijas izlīdzas vai nu, lai aizpildītu atvaļinājumu laika pieklusumu, vai garāmgājējam atgādinātu, ka strādā ar vērā ņemamiem un interesantiem māksliniekiem. Katrā ziņā cilvēkam, kurš ar mākslu saprot glezniecību, kas vēl nav līdz galam emancipējusies no atmiņām par tradīciju, no amata prasmes un sajēgas, “Daugavas” piedāvātais, nelielais tagadnes latviešu glezniecības kaleidoskops būs patīkama iespēja. Ar labiem darbiem. 


Līga Purmale. “Magoņu lauks.” 2002

Tomēr iepriekšminētajā izstādē nav ne mazāko izredžu un vajadzības lūkoties pēc tā vai cita mākslinieka pasaules ar visu, kas tajā ir. Citādi tas ir otrā “Daugavas” galerijā Alksnāja ielā, kur var iepazīties ar Jura Dimitera pēdējo gadu darba rezultātiem. Uzreiz redzams – jā, tā ir Dimitera pasaule. Apkampušies cīsiņš un banāns, divi pusnodeguši sērkociņi, pīpes, kas alkst intīmas tuvības – šie un tamlīdzīgie sižeti, kas Dimiteram mīļi, skatītājiem uzreiz atpazīstami, gleznoti raksturīgi smeldzīgā à la René Magritte stilistikā. Dimiterisko, ironisko noskaņu rada kontrasts un saspēle starp sirreālo, skumīgi dehumanizēto gleznojumu un fonu: digitāli izdrukātām idillisku Kloda Lorēna un Antuāna Vato darbu fragmentu reprodukcijām. Sanāk tāda spriedze starp hipiju laikmeta absurdista žestu, pa pusei kabatā paslēptu pigu, tā arī līdz galam neparādītu “ļaunajai materiālajai pasaulei”, no vienas puses, un retrospektīvām alkām pēc neaizsniedzamās Arkādijas, no otras.


Juris Dimiters. “Tango Venēcijā.” 2015 

Taču ar to Jura Dimitera darbu izstāde nepavisam nav izsmelta. Viņa sarkasms vispilnīgāk iemiesots zeltītā rāmīti ieliktā plakātā: uz sarkana fona ar baltiem burtiem lasāms “Mūsu darbs mieram”. Tas ir, kā stāsta pats mākslinieks, 1969. gadā kādam pasūtījumam darināts plakāts, viņa praksē viens no pirmajiem, pilnīgi konjunktūrisks haltūras darbs. Bet tas tolaik tā arī palicis neizmantots, nobāzts pagrabā un tur nostāvējis, pamazām no apakšas melnējot, sapūstot un nodrūpot, līdz pat mūsdienām, kad pēkšņi nonācis izstāžu zālē un kļuvis par daudznozīmīgu metaforu. 

Par metaforu daudziem vēl šobrīd piemītošajai nostalģijai pēc “labajiem” aukstā kara laikiem, nostalģijai, kas daļēji radniecīga trūdēšanai. Jurim Dimiteram, kā dažbrīd liecina viņa izteikumi atklātībā, arī nav sveša nostalģija, tomēr viņš ir un paliek mākslinieks. Par to liecina otrā stāva telpā apskatāmās fotogrāfijas. Jā, tie ir padomju laika mirkļu tvērumi, bet galvenokārt tie ir asredzīgi pamanīti, precīzi iekadrēti poētiski vides stāsti.


Juris Dimiters. “Divas pīpes.” 2015

Pavisam savādi ir Dimitera eksperimentālie digitālie “gleznojumi”, kas apskatāmi turpat blakus melnbaltajām fotogrāfijām. Iztālēm lūkojoties, šķiet, ka darīšana ar plenērā vai no skicēm darbnīcā gleznotiem pilsētskatiem. Taču tās ir ar īpašu programmu palīdzību pārveidotu fotogrāfiju izdrukas – “Hobijs,” saka pats Dimiters.


Johans Heinrihs Baumanis. “Medījums. Suņi un zaķis.” 1812. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija

Nozīmīgu izstādi līdz pat augustam piedāvā Cēsu izstāžu nams. Tur atzīstamā klāstā un kvalitātē apskatāmi igauņu glezniecības pamatlicēja Johana Kēlera (1826–1899) darbi, galvenokārt no Igaunijas Mākslas muzeja. Ekspozīciju lieliski bagātina Johana Heinriha Baumaņa, Karla Gotharda Grasa, Augusta Georga Vilhelma Pecolda, Jāņa Staņislava Rozes, Georga Vilhelma Timma, Kārļa Zēbodes, Artēmija Gruzdiņa, Jūliusa Zigmunda, Jūlija Federa, Kārļa Hūna, Ādama Alkšņa, Alfona Špringa, Jāņa (Johana) Valtera darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja, Liepājas, Jelgavas un Cēsu muzeja un no Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas.


Kārlis Ludvigs Zēbode. “Jaunas sievietes portrets.” 1870. gadi. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija

Izstāde ir patiešām bagātīga. Kēlera daiļrade, ko ikviens mākslas vēstures entuziasts Latvijā parasti saista ar Cēsu Sv. Jāņa baznīcas altārgleznu, pārstāvēta daudzveidīgi, īpaši atklājot viņa kā portretista meistarību. Nosauktie Kēlera “laikabiedri” ir atšķirīgi, katram vismaz vārda pēc zināmi, bet aizvien no jauna kā pazīstamajos, tā mazāk redzētajos darbos no jauna niansēs atklājami. Pieminēšu tikai apbrīnojamos, fantastiski izstrādātos Georga Vilhelma Timma majolikas apgleznojumus, ko pirms nu jau gadiem septiņiem varējām skatīt izstādē Rīgā. Par šo nozīmīgo mākslinieku aizvien sanāk padomāt, kad šķērsoju Rīgas kanālu pa Timma tiltiņu pie Operas. Kaut vai par to, ka Timmu var uzskatīt par ilustrētās preses, savveida komiksu žanra aizsācēju cara laiku Krievijas Impērijā. 1851. gadā sāka iznākt viņa Русский художественный листок. Pasaulē pirmais ilustrētais nedēļas izdevums The Illustrated London News bija tikai nedaudz vecāks – tā pirmais numurs dienasgaismu ieraudzīja 1842. gada 14. maijā. Bet tas nu tā.