Frančeska Kirke. “Nāriņa.” Foto: Didzis Grodzs

Izstāžu apskats: “Mūsdienu pasakas” un “Pietuvinājumi” 0

Paula Lūse
09/06/2015

Frančeskas Kirkes personālizstāde “Mūsdienu pasakas”
23.05. - 28.06.2015
- Galerija “Bastejs” -

Tehniskajai meistarībai savijoties ar laikmetīgo konceptuālismu, Frančeska Kirke ar personālizstādi “Mūsdienu pasakas” joprojām nostiprina savu neapšaubāmo vietu starp Latvijas labākajiem māksliniekiem.


Frančeska Kirke. „Sinhronā peldēšana.“ Foto: Didzis Grodzs

Izstādes moto: Bērnības pasaku varoņi reālajā pieaugušo pasaulē. Šoreiz jaunās situācijās ievietoti populāri pasaku tēli: Nāriņa, Tūkstoš un vienas nakts pasaku varoņi, Princese un Varde, kā arī iemīļots bērnu videospēļu varonis – Mainkrafta Stīvs. Frančeskas Kirkes provokācijas balansē starp izteikti akadēmisku vēsturisko glezniecību, popkultūras glamūra un varoņu banalitāšu sintēzi. Izstādē piedāvāto tēmu loks turpina mākslinieces iesāktās estētiskās provokācijas un stilistiskos sižetu kontrastus. Kirke ir ironiska, rotaļīga, daudznozīmīga, citējot dažādu laiku un pasaules reģionu kultūras, šajā izstādē būtisku uzsvaru liek uz pasaku motīvu attēlošanu citā gaismā caur pieaugušā prizmu. Ar mūsdienu kultūras zīmēm un klišejām Kirke konfrontē mākslas vēstures kanonu un hrestomātiskus motīvus, piemēram, Vermēra “Meitene ar pērļu auskaru” vai Dīrera portrets.

ARHĪVS: Frančeskas Kirkes izstādes „Mūsdienu pasakas“ un izdevuma „Kirkes grāmata“ atvēršanas svētki


Frančeska Kirke. „Ansītis un Grietiņa.“ Foto: Didzis Grodzs


Frančeska Kirke. „Mainkrafta Stīvs satiek rūķi.“ Foto: Didzis Grodzs

Frančeska Kirke radoši interpretē “Tūkstoš un vienas nakts” pasakas sižetu, to apvienojot ar islāma meiteņu likteņiem. Māksliniece pati par darbu ir sacījusi: “Manā versijā viņas nestāsta savus stāstus, viņas, iepakotas līdz acīm, iet, veidojot nebeidzamu ornamentu uz afgāņu paklāja.” Pelnrušķītei ir viesstrādnieces vaibsti, Alvas zaldātiņš atgriezies no karadarbības zonas, bet Ansītis un Grietiņa attēloti Banksija (Banksy) stencilam līdzīgā formā. Gleznu vidū bija atrodama arī kontrastējoša instalācija “Zilbārža sievu skalpi” un tam klāt pievienots apraksts, ar kuru Kirke pretendē uz oriģinālu pasakas interpretāciju. Instalācijā gluži kā briežu ragi izstādīti sieviešu mati.


Skats no izstādes „Mūsdienu pasakas“. Foto: Didzis Grodzs

Un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi… Arī pieaugušajiem taču vajag laimīgas beigas!

Kristīnas Keires personālizstāde “Pietuvinājumi”
28.05. - 30.06.2015
- Galerija “Māksla XO” -

Elizabetes ielas baltais kubs kā vienmēr dod izvēles iespēju jau no ielas izvērtēt to, vai doties iekšā vai iet tālāk, šoreiz aicinot aplūkot gleznotājas Kristīnas Keires šogad radīto darbu izstādi “Pietuvinājumi”. Māksliniece glezniecībā profesionāli darbojas jau vairāk kā divdesmit gadu, kopš 1993. gada, kad absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu.


Skats no izstādes „Pietuvinājumi“. Foto: Renārs Derrings 

Bieži minētā pietuvinājumu tēma Keires mākslā šajā izstādē gandrīz pilnībā dekonstruē formālās robežas, par glezniecības valodu izvēloties niansētus toņus un jūtīgu triepienu. Portreti ir tik pietuvināti vai drīzāk izplūduši, ka sākotnēji tie skatītājam var šķist kā abstrakta krāsu laukumu glezniecība, un tikai iedziļinoties ļauj atklāt motīvu nianses – acis, smaidu, skatienu. Visspilgtāk to varēja vērot gleznā “Smaids”, kur cilvēka vaibsti paslēpti gandrīz galējā abstrakcijā, bet tomēr tieši to skatītājs atcerēsies.


Kristīna Keire. „Spogulis.“ Foto: Renārs Derrings


Kristīna Keire. „Sapņotāja.“ „Aizmirstais profils.“ Foto: Renārs Derrings

Kristīna Keire, aprakstot darbus šajā izstādē, min, ka vēlas izcelt sapņainas, attālinātas sejas uz ziemeļu skarbi vēsās dabas fona, kas reizē gan pietuvina, gan atgrūž. Lai arī kolorīts ir pieklusināts un vēss, tas tomēr neatgrūž, bet ziemeļniekam uz šo komentāru nav iespējams viennozīmīgi objektīvs skatījums. Gaistošie portreti likās silti un saprotami. Caurspīdīgais triepiens gleznām devis skatītājam uztveramu vieglumu, lai arī kopējā noskaņa ir abstrakta un daudznozīmīga. Māksliniece sacījusi, ka prieku, skumjas, ilgas var novērot jebkura tuvinieka sejā, tādējādi liekot man, kā skatītājam, viņas gleznās uzburtos tēlus uztvert kā savējos. Bet, lai sižetiski tīru mākslu nemocītu ar neskaitāmām un neskaidrām interpretācijām, brīžiem ir vēlme tomēr apstāties pie banālā un šķietami neprofesionālā “patīk”, “nepatīk” dalījuma. Kristīna Keire bez pretenzijām ļauj to izvēlēties skatītājam un nekliedz, neprovocē, bet aicina ielūkoties vispārinātu cilvēcisku vaibstu abstrakcijā – aiz Modiljāni tukšajām acīm, aiz simbolistu caurspīdīgā triepiena, aiz laikmetīgā “tā būs”.


Skats no izstādes „Pietuvinājumi“. Foto: Renārs Derrings