Monika Pormale “Mis Pasaules”. Foto no izstādes atklāšanas

Izskata jautājums – “Sievietes t-elpa” 0

Vilnis Vējš
16/11/2011 

Izstāde “Sievietes t-elpa” Krišjāņa Barona ielā 2 atvērta līdz 30. novembrim (NB! pagarināta līdz 6. decembrim). Izstādes kuratore – Inese Baranovska

“Sievietes t-elpa” ir izdevniecības un žurnāla “Santa” jubilejas projekts. Izstāde ir iekārtota bijušā modes preču veikala Palazzo Italia telpās Krišjāņa Barona ielā 2. Skatē aicinātas piedalīties tikai mākslinieces – sievietes, kas jau iepriekš guvušas panākumus un intervētas žurnālā. Katrs no šiem apstākļiem ir svarīgs, jo visi kopā tie veido nebūt ne vienkāršu nosacījumu režģi, attiecībā pret kuru izstādītie mākslas darbi iegūst jaunas nozīmes vai maina tās.

Pirmais instruments, kuru izstādes analīzei nepārprotami vedina izmantot tās veidotāji, ir feminisma diskurss. Tas pieteikts jau nosaukumā ar atsauci uz hrestomātisko Virdžīnijas Vulfas sacerējumu “Sava istaba” (1929), pievienojot vēl vārda “elpa” nozīmes. Feminisma literatūra saka priekšā, ka elpa ir cieši saistīta ar ķermeni, ir tā dzīvības pazīme, bet simbolisti norādītu arī uz spirituālo, garīgo dimensiju: mitoloģiskos priekšstatos, piemēram, pēdējā izelpa ir ceļš, pa kuru dvēsele atstāj ķermeni. Izstāde veidota pārliecībā, ka mākslā iespējams saskatīt kaut ko esenciāli sievišķīgu (informācijai presē minēta “dzīvesziņa”). Tomēr esmu apņēmies feminisma teorijai veltīt iespējami maz uzmanības izstādes iztirzājumā, jo ar tās piemērošanu Latvijas praksei gadās pārpratumi: mākslinieces pašas mēdz protestēt, ja tiek saistītas ar feminismu, ar to saprotot sabiedrisku kustību – radikālu un kareivīgu uzskatu paušanu, nevis diskursu. Kaut gan sieviešu mākslinieciskās jaunrade tādā veidā, kādu to redzam izstādē, un arī tāds sieviešu žurnāls kā “Santa” ir sieviešu emancipācijas ideju tiešs rezultāts.

Īpaši jāpakavējas pie izstādes formālā iemesla, jo žurnāls “Santa” gan pauž, gan nu jau divas desmitgades kā darina sabiedrisko domu, izmantojot par piemēriem arī izstādē pārstāvētās mākslinieces. Žurnāls ir agrīns postpadomju telpas iemītnieks, kas nāca iepriekšējo sievietēm adresēto izdevumu “Sieviete” un “Hedvigas kundzes padomi” vietā. Atmiņā salīdzinot ar minētajiem, skaidri redzams, kas “Santu” padarīja atšķirīgu un pieprasītu: sievietes atbrīvošanās patoss no patriarhālā sabiedrībā ierādītās mājsaimnieces lomas reizē ar padomju gadu pirmrindnieču kulta – “dubultās ekspluatācijas” noraidījumu. Tomēr “Santa” pilnībā neatteicās no tradicionāla dzimumu lomu sadalījuma, tikai paplašināja to līdz bezgalīgiem “attiecību” pinekļiem. Saskanīga laulība palika ideāla augstumos, bet žurnāla īstā tēma atradās “otrās pusītes” meklējumu, tajā skaitā pieļaujamās seksuālās prakses daudzveidībā. Savukārt sieviešu pašapziņas celšanai tika lietota divdabīga stratēģija – privātās dzīves kā specifiskas “sieviešu lietas” nozīmes izcelšana, pārnesot tās apspriešanu no tenku līmeņa uz publisko telpu (izdevniecības portfelī ir arī “Privātā dzīve”). Bet par sieviešu galveno argumentu tika pasludināts izskats. Var teikt, ka žurnāla ideoloģijā saskatāma feminisma otrā viļņa, tajā skaitā “sex- positive” strāvojuma ietekme. Runājot par dominējošo izskata tēmu, svarīgi saprast, ka sieviešu žurnāls nav izglītojošs vai audzinošs izdevums, bet gan uzņēmējdarbības veids, kura peļņu nodrošina skaistumkopšanas industrijas reklāma un auditorijas gatavība to patērēt. Tādēļ tas ir ideāls rupors tā sauktajam “bimbo feminismam”, kura kredo 2000. gadā kodolīgi formulēja žurnāls New York Times: “Es esmu sieviete, paskaties, kā es izģērbjos!”. >>