Skats no Ata Jākobsona izstādes Dark Matter. Foto: Kristīne Madjare

Blūza noskaņās 0

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
29/05/2015

Mūkusalas mākslas salonā patlaban apskatāmas divas izstādes.

Apakšējā stāvā Atis Jākobsons iekārtojis savu tumšās enerģijas un tumšās matērijas telpu: pie sienām diskrēti izgaismoti, melnbalti lielizmēra ogles zīmējumi, telpas vidū neregulāras formas tilpne ar absolūtam tuvu, spoži gludu melnas eļļas virsmu, fonā – Kaspara Groševa sagādātas skaņas. Par ekspozīciju, kāda tā ir, iespējams izprātoties un attiecīgi izrakstīties visvisādi. Viens piemērs ir katalogā publicētais Misala Adnana Jiildiza teksts. Autors pats izstādi nosaucis nepārprotami: Dark Matter. Tātad: kaut kas tāds, ko ar zinātniskiem instrumentiem nevar novērot, bet, no kā (rēķina matemātiķi) sastāv gandrīz viss Visums.


Atis Jākobsons. Dark Matter. Foto: Kristīne Madjare

Ogles zīmējumos Jākobsons sastata ģeometriskas, visbiežāk divdimensiju, bet dažviet arī trīsdimensiju neregulāras figūras ar gāzveida vai šķidru struktūru virsmu un kustību ieskicējumiem. Var sacīt: tiecību uz “kārtību”, kas, iespējams, ir viena no cilvēkstāvokļa pazīmēm, mākslinieks konfrontē ar viļņošanos, turbulenci, plūstamību, kas šo “kārtību” aizvien dekonstruē. Šķiet, ka ikdienišķi cilvēciskajam, sadzīviskajam Jākobsona prātā, kāds tas mums atrādīts izstādē, vietas nav vispār. Tomēr atcerēsimies, ka izstāde ir izstāde (vienmēr – kāda deklarācija un poza, vienmēr – kaut kas apdomāts, vismaz mēģināts apdomāt un pēc tam nolikts malā, lai, kā nereti gadās, pie tā nekad vairs neatgrieztos). Ja tā nebūtu, māksliniekiem, kas, kā šoreiz Jākobsons, vizualizē Visuma lielo, necaurredzamo neziņu, pēc darba pabeigšanas nāktos caur kādu tārpeju (wormhole – Einšteina-Rozena tiltiņš) pārvākties uz citu Universu. Bet viņi, kā likums, tepat vien paliek un turpina strādāt. Par ko tas liecina? Tikai par to, ka cilvēka centieni un rosība iepretī Visumam kopīgo matemātiku neiespaido vispār nemaz.


Skats no Rasas Šulcas izstādes „Neviens neko neteica“. Foto: Kristīne Madjare

Tomēr diendienā mēs visi ejam un ejam, cerot iekļūt tajos citos Universos vai vismaz iestāstot sev, ka ceram. Palūkojoties spogulī vai apskatot kādu ģimenes locekli, trolejbusu vai galda kāju, ik reizes no jauna atskārstam, ka neko no tā visa nesaprotam. Kāds tur Visums, kāda melnā matērija, ja, liksim roku uz sirds, vakarā gulēt ejot, mēs nevaram zināt, vai no rīta pamodīsimies. Kāda tur vispār matērija, ja nevaram izskaidrot to, no kā sastāvam: prieku, skumjas, pēkšņu sentimentu vai tikpat pēkšņas dusmas, šermuļus, kas pārskrien, kad garām paiet nepazīstams svešinieks, vai līksmu siltumu, kad garām iet cits, tikpat svešs, nekad neredzēts cilvēks. Kas tā ir par ne-matēriju, kas valda cilvēktelpā un liek mums justies? Justies kaut kā? Nu ja, pārsvarā jau māksla kopš tās aizsākumiem vairāk ir nevis par tumšo matēriju, bet par “jušanos kaut kā”. Un Rasas Šulcas gleznas Mūkusalas salona otrajā stāvā – izstāde “Neviens neko neteica” – ir par jušanos. Cik var noprast, māksliniecei nerūp gleznieciski vai klasiskā, akadēmiskā zīmējuma smalkumi. Viņa glezno figurālās kompozīcijas, bet netiecas pēc anatomiskas precizitātes vai figūru iekausējuma iluzorā trīsdimensiju telpā. Telpa drīzāk ir, izmantojot dažas detaļas, īpaši abstrahēta, bet figūru pozas un savstarpējā saistība – tādi kā šķietami naivisma tradīcijā simbolizēti atveidi. Liekas, ka Rasa Šulca grib mums pateikt, ka attiecības starp cilvēkiem ir ļoti grūti, varbūt pat neiespējami atšķirt no pozām. Bet, mēģinot saprast, vai pozas, ko ik brīdi ieņemam, bet tūdaļ pēc tam mainām, ir ieradums, tradīcija, attieksme, jūtas, gara pieskāriens, nemanot paiet mūžs.


Krista Dzudzilo. „Pašportrets. Karte“. Foto: Ilze Egle

Nacionālajā bibliotēkā astotā izstāde no cikla “Patība”. Mākslinieku grupa NSRD, Krista Dzudzilo un Līga Marcinkeviča.

Krista Dzudzilo ir māksliniece, kuru nesen līdz ar viņas dzīvesbiedru Reini pieminējām, kad elsdami pūzdami uzrāpāmies pa stāvajām kāpnēm “Arsenāla” Radošajā darbnīcā un tur aci pret aci sastapāmies ar elegantu piedāvājumu paši savam kapakmenim. Jā, tā bija tāda lielā stila scenogrāfiskā izrāde. Tagad bibliotēkā Krista Dzudzilo izrādi personalizē. Izmantojot savu radu (ģimenes) fotogrāfijas, viņa modelē pati sevi kā tādu vēl neskaidru, laika nenofiksētu identitāšu kopumu, mozaīku. Jūtams, ka māksliniece ir uz ceļa, kas tik labi pazīstams ikvienam, uz sevis kopāvākšanas ceļa, kas, visdrīzāk ticams, mūs aizvedīs tikai līdz tam jau pieminētajam akmenim. Un savākties droši vien tā arī neizdosies.


Līga Marcinkeviča. Fotogrāfija no sērijas „...zudis...atrasts...zudis...“ Foto: Ilze Egle

Līga Marcinkeviča no citkārtējā F5 arī demonstrē iešanu. Aiziešanu no žurnāla “Studija”, cita starpā. Viņa izstādījusi fotogrāfijas, kurās 2013. gadā fiksēti dažādos līmeņos atsegti krāsojuma slāņi vietumis uz rekonstruējamā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sienām. Kā tādā pārskata ziņojumā par restauratoru darbību. Sausi un lietišķi. Un nežēlīgi. Pavīd ornamenta fragments. Ar roku uzvilkts? Ar rullīti? Ar trafaretu? Kurā no krāsošanas reizēm? Vai vērtīga liecība par kopīgo krāsojuma partitūru? Vai varbūt banāls ātra remonta pārpalikums? Vienmēr viens un tas pats. Slāni pa slānim mēs, domādami, ka esam kaut kādu dzīves posmu sasnieguši, klājam pārsegus, palagus, tīklus bijušajam pāri, lai netraucē. Vai arī otrādi – lobām nost kārtu pa kārtai, lai, kā pašiem dažkārt šķiet, mēģinātu tikt sev klāt


Hardija Lediņa Bolderājas mētelis. Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija LNMM. Foto: Ilze Egle

NSRD ir projām. Hardijs, Juris, Aigars soļo pa citu Bolderāju, pavasara tecīla asina izkapti visiem šobrīd vēl dzīvajiem. Kas paliek pāri? Vai tiešām tikai saņurcīta prīmas paciņa, brilles un tibeteika? Nē, tā nav. Man, piemēram, pieder tā pēdējā reize, kad Hardijs atnāca, lai pārdotu kādu no NSRD diskiem. Tāds mirklis ar figūru.

Jo sajūtas, ko restaurējam, tomēr ir bijušas, nevis nebijušas. Tur, kur tagad ir Nacionālā bibliotēka, savulaik nelielā mājiņā dzīvoja viens mans klasesbiedrs. Es dzīvoju Uzvaras bulvāra viņā pusē. Pavasara dienās pēc stundām mēs mēdzām rotaļāties uz AB dambja: tur bija pietauvoti pontoni, kaudzēm mētājās milzīgi dzelži, velkoņu dzenskrūves, pussatrunējušas zivju kastes un tauvu gali. Un smaržoja pēc saulē pārkarsuša metāla, darvas un naftas.

Fonā Roberta Džonsona “Krustceļa blūzs”:

Standin' at the crossroad, baby, risin' sun goin' down
Standin' at the crossroad, baby, eee, eee, risin' sun goin' down
I believe to my soul, now, poor Bob is sinkin' down