Virzienā uz draugu vai draudzeni Madelon
Izstāžu apskats
Pēteris Bankovskis
19/05/2015
Jau vairākas nedēļas kim? Laikmetīgās mākslas centrā aplūkojama Parīzē dzīvojošās mākslinieces Ullas fon Brandenburgas sacerēta izstāde “Kalns, grimsti! Ieleja, celies!”.
Pirmajā stāvā skatītāju sagaida (aiz tik tikko pavērta priekškara) kaudze ar tiražētām plakātveida lapām, no cigāru kastēm sakrauta, neliela piramīda (kāpnes), “sienas avīze” ar dažādiem mākslinieci iedvesmojušiem vai ieinteresējušiem attēliem. Otrajā stāvā ir slīpa “skatuve”, aplis ar caurumu vidū, piramīda, acs, propelleris, glīti salocīti apģērbi, bet aptumšotā istabā – filma, kurā darbojas Jaunā Rīgas teātra aktieri, pati Ulla fon Brandenburga un Latvijas Bankas koris. Melnbaltajā filmā redzams, kā, kora dziedāšanai skanot, aktieri, uzvilkuši iepriekš pieminētos, kā izrādās, visai ērmīgos, tērpus, staigā pa teātri un tā skatuvi, brīžiem nēsā priekšmetus, kurus arī jau minēju, vai vienkārši soļo tiem garām, pārklāj zemē gulošo sievieti, līdz tā beigās pieceļas un uzdzied.
Ullas fon Brandenburgas filmas „Kalns, grimsti! Ieleja, celies!” uzņemšana. kim? Laikmetīgās mākslas centrs.
Foto: Kristīne Madjare
Nelasot izstādi pavadošo tekstu, kaut kas (tērpi? slīpās skatuves rūtojums?) liek domāt par Arnolda Šēnberga “Pierrot lunaire” (pirmatskaņots 1912. gadā), bet ķēmīgā kustēšanās savādajos tērpos – par avangardistu izdarībām Krievijā un Vakareiropā pirms un neilgi pēc Pirmā pasaules kara, piemēram par tādiem mākslinieku pārīšiem, kā Varvara Stepanova un Aleksandrs Rodčenko, vai Soņa un Roberts Delonē. Delonē orfisms arī īslaicīgi uzzēla 1912. gadā.
Izstādes nosaukums savukārt varētu būt ņemts no pantiņa:
Baissez-vous, montagnes,
Haussez-vous, vallons!
M‘empêchez de voir
Ma mi'Madelon.
Šo pantiņu kā Leonijas Debo dziedātu franču tautasdziesmu izjusti iekļauj savā romānā “Die Akten des Vogelsangs” vācu rakstnieks un mākslinieks Vilhems Rābe (1831–1910). Romāns iznāca 1896. gadā. Kopnoskaņa izstādē veidojas tāda retrospektīvi ilustrējoša, kā stāsts par civilizētās Eiropas šķietami iracionālajām gaidām, ka kaut kas notiks. Un mēs, kas elpojam simts gadus vēlāk, dažkārt gribam vīzdegunīgi norādīt, ka tie, redz, dzīvoja kā pa ķešu, ampelējās, nemaz nejaušot, ka pienāks Lielais karš un visu neatgriezeniski samaitās.
Bet, kā jau daždien kim? izstādēs un bieži arī visur citur tas notiek, patiesais mākslinieciskais nodoms nav nolasāms bez paskaidrojumiem. Un tajos pavadtekstos, kas izstādē nolikti publikas lietošanai, lasām nevis par Rābi vai Šēnbergu, bet gan par grāfu Sensimonu un viņa sekotājiem, par kādu savādu utopiju. Neiedziļinoties mākslinieces pārdomās par sensimonistu pseidoreliģijas un utopiskās komūnas būtību un likteni (to visu var izlasīt katrs apmeklētājs), atgādināšu tikai, ka grāfam Sensimonam pieder arī izteiciens: “A chacun selon ses capacités, à chaque capacité selon ses œuvres.” (“Katram pēc viņa spējām, katram pēc viņa darba.”) Šo teicienu dažādās modifikācijās dzirdējām PSRS laikos, turklāt cītīgi jo cītīgi mācījāmies, ka sensimonisms un “utopiskais sociālisms” vispār ir viens no marksisma trim avotiem. Jautājums par to, vai Ulla fon Brandenburga grib kaut ko paust par marksismu, kam neliek mieru miljons “laikmetīgo” mākslinieku, lai paliek neatbildēts. Pietiks, ja bildīšu, ka tikmēr, kamēr Augstais Tēvs Anfantēns ņēmās pa komūnu, Džozefam Smitam tālajā Ņujorkas pavalsts Mančesterā atklāsmē pirmoreiz atklājās patiesība par Mormona grāmatu. Laika gars, tā sakot.
Rīgas pils. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Bet Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstāžu zālē no 7. maija aplūkojama izstāde „Rīgas pilij – 500”. Neraugoties uz to, ka muzejs, kamēr pils ir remontā, iespiests “Saktas” mājā, izstādes tur notiek, turklāt visnotaļ kvalitatīvi un patīkami iekārtotas. Tā bija ar neseno dzintara izstādi, tā tagad, kad īsā, lakoniskā, bet atmiņā paliekošā ekspozīcijā tiek piedāvāts atsvaidzināt atmiņā Rīgas pils vēstures mezgla punktus.
Plānos un grafiskās rekonstrukcijās var izsekot tam, kā pāri 15. gadsimta nikno rīdzinieku nopostītās pils pamatiem uzgūla vēlākais būvapjoms, kādu to redzam vēl tagad. Prasmīgi atlasīti, nedaudzi pilī veikto arheoloģisko izrakumu atradumi, dažas autentiskas arhitektoniskas detaļas, pāris iespieddarbu, pa kādam mākslas darbam vai sadzīves priekšmetam, fotoliecības – tas viss, profesionāli precīzi anotēts, pateicoties novietojumam un izgaismojumam, ērti apskatāms. Telpas dinamiskā organizācija liek skatītājam būt modram.
Pārdomājot par Rīgas pili, neiztikt bez vēsturiskām atkāpēm. Muzeja izstādē, piemēram, interesentus noteikti piesaistīs Kārļa Miesnieka gleznojums, kurā slavenais piebaldzēns attēlojis kādu epizodi no kareivīgā vienpadsmitā gadsimta – zemgaļi sakauj krievus. Bet netālu var palūkoties fotogrāfijās, kurās iemūžinātas Krievijas impērijas Līflandes guberņas gubernatora dzīves un darba telpas Rīgas pilī divdesmitā gadsimta sākumā.
Tā jau ir, ka nekas nepastāv tīrā veidā, viss gan vēsturē, gan tagadnē sapīts juku jukām. Iepriekšējā izstāžu apskatā, runājot par tekstilmākslu, aizrunājos līdz stīgu teorijai (tā – garāmejot). Pirms pāris dienām, lasot kādu grāmatu, atradu interesantu pārspriedumu, kura autors ir angļu dzejas klasiķis Semjuels Teilors Kolridžs. Ap to laiku, kad grāfs Sensimons rakstīja savu pēdējo darbu “Nouveau Christianisme”, Kolridžs vēstulē Tomam Pūlam sprieda: “Universs ir kosmisks tīkls, ko auž Dievs, bet kopā satur pievilkšanās un atgrūšanās spēku šķiedru saaudums.”
Pateicoties šim saaudumam, ir iespējams neiespējamais: Spīķeros agresīva krievu hiphopa pavadībā ar putuplasta zobeniem bruņoti, kostimēti jaunieši līdzdarbojas burleskā, ko “pilsētas tēvi” dēvē par Maija grāfa svētkiem, bet turpat Spīķeros – aiz biezajiem kim? galerijas mūriem – kāda ceļojoša māksliniece piedāvā piedalīties “dziesmas svinēšanas tradīcijā, tik raksturīgā gan sensimoniešiem, gan latviešiem”.
Latvijā nav augstu kalnu, ko vajadzētu iegremdēt, un dziļu ieleju, kas būtu paceļamas. Nekas mums neaizsedz skatu. Bet spiediens no visām pusēm ir liels, un glaukoma piezogas neaicināta. Ai, ai, džam, džam, neaicināta.
