Misao Vatanabe (Japāna) “Laime”

Tīklojums* 0

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
11/05/2015

Neapšaubāmi lielākais, vismaz dalībnieku skaita un aplūkojamo artefaktu ziņā, apskatāmās (vizuālās) mākslas pasākums Rīgā patlaban ir pagājušajā nedēļā atklātā 5.  Rīgas starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles izstāde Daudzveidība vienotībā/Diversity&Unity.

Veltas Raudzepas pārraudzītajā priekšnesumā Arsenāla zālēs ir pilns ar visu ko. Tur ir gan klasiskās tehnikās austi gobelēni, gan sacaurumoti un ar šņorītēm caurvīti bleķa gabali; ir stiepļu pinumi un ir no 19. gadsimtā izdotas luterāņu Dziesmu grāmatas lapām darināti ķiņķēziņi; ir priecīga spēlēšanās ar dažādiem materiāliem, bet netrūkst arī nožēlojamas muļķošanās. Tur ar apdrukātu auduma gabalu vai plastificētu salvešu musturiem sadzīvo gluži vai trakonama iemītnieku vajadzībām darināta, New Age starojumus uztveroša “burvju” cepure. Tur lieliski rokdarbi (baltie darbi, izšuvumi, adījumi, tamborējumi) sastopas ar tagadnes mākslas nelaimi – prasti un/vai nemākulīgi materiālā izpildītu “konceptuālismu”.


Diāna Janušone (Latvija) “Inkognito”. 2014

Īsi sakot, tur ir, uz ko paskatīties, par ko pabrīnīties un arī – par ko palauzīt galvu.

Vērojot, kā gadu desmitu gaitā paplašinās priekšstati par to, kas ir tekstilmāksla, un rimti pieņemot, ka dabisks un labs ir piekabinātais jēdzieniskais paplašinājums “šķiedras māksla”, tomēr gribas jautāt – cik plaši būtu traktējams šis “šķiedru mākslas” jēdziens. Redzot tekstila izstādēs, piemēram, izstrādājumus, kuru virsmas apdarei izmantots gleznojums, tā vien gribas bilst, ka faktiski visa uz audekla izpildītā eļļas vai citās tehnikās izpildītā glezniecība kaut kādā ziņā ir tekstilmāksla. Savukārt aplūkojot siena ķīpas kā šķiedru mākslas paraugus, prāts tā vien sliecas šajā mākslas veidā ierindot daudzas jo daudzas lauksaimniecības, rūpniecības un sadzīves reālijas.


Leijuna Vanga (Zviedrija) “Vienādi, dažādi un unikāli”

Vispār jau, ja tā padomā, kas tad ir tekstils? Tas ir pinums, vijums, saaudums, savēlums (filcis, veltenis, piemēram). Tīklojums tātad visbiežāk. Un tas pieļauj un pat sekmē dematerializāciju, tīru abstrakciju. Tādā garā prātojot, pie tekstila (šķiedru) mākslas var mierīgi pieskaitīt arī internetu kā tādu, draugiem.lv, facebook, elektrības apgādes sistēmu, ceļu un šoseju tīklu, un, pats par sevi saprotams, daudzdimensiju stīgas, no kādām (saskaņā ar vienu teoriju) “sastāv” Visums. Hopsā! – no tamborēta deķīša līdz stīgu teorijai ir tikai viens solis. Taču šis solis ir jāsper.

Soļu speršana, kritieni un klupieni vislabāk nolasāmi tekstuālajos paskaidrojumos, ko par saviem darbiem pauduši mākslinieki. Tur nu ir viss spektrs: pretenzijas uz dziļdomību, vienkāršs izklāsts, kas domāts ar konkrēto darbu, lēts acumirkļa modes politikānisms. Bet ir arī tik dzidra, caurspīdīga sirsnība un atklātība, uzlūkojot šķiedras, krāsu, gaismu, ēnu, virsmu, dziļumu, ka šķiet, kā tas var būt, ka māksliniece (japāniete), ņemoties ar gandrīz vai niekiem, spēj šo kluso ņemšanos sapludināt ar mierīgu, izlīdzsvarotu domu, kas tik tiešām pārvar (transcendē) fizisko realitāti un satīklojas ar tikai mūsu nojausmās pavīdošajām CITĀM dimensijām.


Misao Vatanabe (Japāna) “Laime”

Galerijā “Bastejs” atsevišķi savus darbus rāda Egils Rozenbergs, tekstilmākslinieks, kura kārtīgi noaustie darbi, kā tas viņam ierasts, ir atturīgi, pat sausi. Ekspresija, kas, iespējams, urda mākslinieku, allaž ir tāda “inženieriska” – viņa vērojumi mudina uz tehnoloģisku, racionālu uztveri. Apmēram tā, kā notiek, kad vērojam tiltu vai augstceltni: jā, ir forma un funkcija, viss ir izlīdzsvarots un darbojas, bet iekšējie spriegumi un materiāla pretestība publiskajiem lietotājiem nav jājūt.


Egils Rozenbergs. Publicitātes attēls

Arsenālā gadījās satikt vienu no Rūdolfa Heimrāta audzēkņiem. Parunājām par šo un to. Padomju Latvijas laikos Heimrāta skola tekstilmākslā bija kaut kas īpašs visā plašajā PSRS. Latvijas gobelēnus labprāt pasūtīja un par tiem kārtīgi maksāja, tos varēja aplūkot visvisādos rūpnīcu kultūras namos, partijas kabinetos un kur tik vēl ne līdz pat Tālajiem Austrumiem. Bet no Heimrāta skolas nāca arī mākslinieki, kas pēc Mākslas akadēmijas beigšanas “šķiedras mākslai” uzgrieza muguru. Jo Heimrāts esot bijis tāds: ar studentiem viņš dalījies visā, ko pratis, sapratis un uzzinājis, stimulējis viņos “radošumu”, cik vien varēdams. Taču tad, kad jaunieši studijas beiguši, viss mainījies. Profesors nevarējis pieļaut, ka profesionālajā mākslas sacensībā izvirzās kāds, kas talantīgāks par viņu.

Kas zina, vai tā bija, vai nebija. Laiki mainījās. Pateicoties Heimrāta skolas vērienīgajai slavai, jau padomju laikos Latvijas tekstilmāksliniekiem bija iespējams daudzmaz sekot norisēm, piemēram, Lozannas biennālēs un arī citviet, kur “šķiedras māksla” mazpamazām izkonkurēja gobelēnus. Aizvien biežāk nagi niezēja taisīt visādus telpiskus “ķēmus”, eksperimentēt ar materiāliem, attālināties no “lietišķo” Žūriņa krāsām un Akadēmijas Heimrāta gobelēniem. Pazūdot PSRS un ar to saistītajiem pasūtījumiem, daudzi jau bija gatavi jaunam tīklojumam.

* Merriam-Webster vārdnīca: networking:  the exchange of information or services among individuals, groups, or institutions; specifically:  the cultivation of productive relationships for employment or business.