(Fragments) A. Vinogradovs, V. Dubosarskis. Par godīgām vēlēšanām. 2006–2011

Mūsu gadu stāsti 0

Gļebs Jeršovs
07/05/2015

„Jaunie stāstnieki 20.21. gadsimta krievu mākslā. Glezniecība”.
Valsts Krievu muzejs, Sanktpēterburga
25. marts–25. maijs, 2015

Pēc veiksmīgās, pērn notikušās izstādes „Aktuālais zīmējums” nepievērst uzmanību laikmetīgajai glezniecībai Krievu muzejs vienkārši nevarēja – tas būtu nepiedodami. Tomēr – ja iepriekšējais sekmīgais muzeja projekts pretendēja uz jaunu, varētu teikt, revolucionāru lasījumu – zīmējums, nevis kā tradicionāla tehnika, bet savdabīga, pāri veidiem esoša un universāla mūsdienu kultūras mediju valoda; tad radīt izstādi vienkārši par glezniecību bez jebkādas intrigas attiecībā uz to, kas glezniecība varētu būt šobrīd, nav īpaši produktīvi. Par vienojošo ideju izraudzīts stāsts; mākslas nerimtīgā iezīme būt vēstījošai, sižetiskai, ar gleznas viendimensijas plakni apelēt pie teksta – sava mūžsenā sabiedrotā un alter ego – telpas.

Avangards un klasiskais modernisms ir pūlējušies aizraidīt tekstu prom no glezniecības visu 20. gadsimtu. Jau Aleksandram Benuā pašā pirmajā žurnāla „Mākslas pasaule” numurā bija jāaizstāv savs raksts par Pīteru Brēgelu no kolēģu–domubiedru uzbrukumiem, pamatojot nepieciešamību saglabāt ‘glezniecības stāstu’. Tā bija simbolisma laikmeta polemika, kas tendēta novērst peredvižņiku glezniecības literāro centrtieci. Šāda veida glezniecība bija radinājusi krievu skatītāju pie stāstošās mākslas uztveres, kad burtisks vēstījums vārdos ir adekvāts nepārprotamajai tēlainajai izpausmei.

Benuā vēlākais „Melnā kvadrāta” noliegums – tieši otrādi – bija sakņots bailēs no gleznas mēmuma, pilnīgā nekā. Šķiet, avangards nošāva divus zaķus uzreiz – nonāca pie tīrās, pirmsvārdu formas valodas prafenomeniem, un, pārejot pie abstrakcijas, – tieši pretēji – priekšmetiskoja un fragmentēja pašu realitāti, padarot to par būvniecības materiālu montāžai, kurā jau pats atveidojuma lasījums ir apgrūtināts vai pat bloķēts.


Georgijs Rjažskis. Bankas krahs. 1932. VKM 

Izstādē saruna sākas ar priekšvēsturi – postavangarda laika padomju glezniecību –, turpinās ar staļinisma un atkušņa laika sociālistisko reālismu un beidzas ar mūsdienām. Te mēģināts novilkt pārmantojamības līniju starp pašreizējiem un iepriekšējo laiku stāstniekiem, ar stāsta kategorijas palīdzību sasiet pārrauto Krievijas mākslas vēstures pavedienu, kur liels, vienots teksts ir sadalījies ļoti daudzos fragmentos un viena un tā paša notikuma versijas tiek atklātas atšķirīgi. Tā pirmajā lielajā zālē apvienotas pagājušā gadsimta 20.–30. gadu, 60.–80., 90. gadu un šīs tūkstošgades pirmās dekādes darbi, veidojot telpu, kurā gleznas – lai arī it kā izstāstītas vienā sociālistiskā reālisma glezniecības valodā – nodod stāstniekus kā cilvēkus, kuri paši pēc savas izpratnes sacer savus stāstus tā, ka, tuvāk aplūkojot, acīmredzams šķiet nevis kopīgais, bet atšķirīgais. Hēlijs Korževs darbā „Iemīlējušies” (1959) rāda pusmūža pāri īsti kinematogrāfiskā tuvplānā tieši uz zemes visā glezniecības faktūras varenībā: īstena krāsas stihija, kas kļuvusi par pamatu pamatu dabas matērijai – tā, šķiet, ir ideālā glezniecība, raugoties no bezvārdu stāsta viedokļa, kad stopkadrs ar savu ilgstamību piedāvā nesteidzīgi izjust visdziļāko dzīves būtību, ko nespēj lineārā vēstījuma prokrusta gulta. Korževam ir raksturīgas ietilpīgas tēlojošas metaforas, viņš ir epiķis labākajās Surikova glezniecības tradīcijās.


Hēlijs Korževs. Iemīlējušies. 1959 

Kopumā padomju glezniecība ir tiekusies būt pamācoša, izmantojot ierastas peredvižņiku mākslas stāsta shēmas. Ne velti skolas hrestomātijā gleznas par sadzīviskām tēmām tika pārstāstītas, it kā tās ilustrētu kādu tajās ieslēptu tekstu, kuru vajadzības gadījumā var viegli rekonstruēt. Šādā izpratnē eksponētā Aleksandra Laktionova glezna „Vēstule no frontes” (1962) piesaista tieši ar fiksāciju uz detaļām, kas izzīmētas tik sulīgi un spilgti, ka to hologrāfiskās hipernaturalitātes dēļ rodas šķietami ļoti atpazīstamās pasaules sirreālistisks lasījums. Pamatota šķiet ideja šajā zālē iekļaut arī mūsdienu mākslinieces Diānas Mačuļinas darbus, kura specializējas pašreizējās jaunkrievu kapitālistiskās realitātes absurdizēšanā, izmantojot fotogrāfijas estētiku. Viņas audekls „Ziņas” (2007) no sērijas „Vecais Jaunais” mimikrē visparastāko sociālistiskā reālisma glezniecības paraugu, kas stāsta par kādas padomju iestādes ikdienu. Tiesa, telegrāfa lente, ko lasa viens no darbiniekiem, pārvērtusies par līmlenti, kurai pielipušas mušas, un arī pati glezna ir it kā krietni padzeltējusi – kā sena fotogrāfija. Tas ir postkonceptuāla rakstura stāsta piemērs, kad viens vēstījums parazitē uz iepriekšējā valodas, kritiski apspēlējot šo stāstu tajā pašā valodā. Šādā aspektā var runāt par Aleksandra Vinogradova un Vladimira Dubosarska glezniecību, kā arī par Dmitriju Šorinu, kuri stilistiski apvieno sociālistiskā reālisma gleznu vērienu un tukšo retoriku ar jaunkrievu reklāmu posteru glamūru.


Diāna Mačuļina. Ziņas. 2007

Ilgā ieskriešanās uz mūsdienām ir mazliet patētiska (tomēr visu sienu atvēlēt pieciem vareniem Korževa audekliem ir pārāk dāsna rīcība), bet tāda bijusi iecere, kuru pamato vēlme nodemonstrēt stāsta tipoloģiju. Jo svarīgi ir arī – kas un kā tiek stāstīts. Un tieši te ir vairāk radnieciskā – jo stāsta pamatā bieži vien ir notikumi, saistīti ar to klātbūtni laikā, kad tieši tur arī tie varēja būt atgadījušies, par spīti sižetu pārbagātībai, kas pārceļo no viena laikmeta uz citu.

Izstāde vispār ir par mūžīgajiem stāstiem un notikumiem, kas atgadās šajos platuma grādos; par šo stāstu arhetipiskumu un, protams, saikni ar krievu literatūru. Ne velti izstāde, kas Londonā notika pirms desmit gadiem, saucās „Ļeva Tolstoja laikmeta krievu ainava”. Tas taču bija par Krievijas ainavas zelta laikmetu – Savrasovs, Vasiļjevs, Kuindži, Levitāns, Rērihs un citi.

Nav grūti saskatīt tiešu analoģiju; vēl jo vairāk, ka izstāde apliecina glezniecības un krievu literatūras ciešo saikni – nevis pakļaušanās vai ilustrativitātes līmenī, bet neizsmeļamajā spēkā vērsties tieši pie glezniecības, pie stāsta glezniecībā, kurš vēl aizvien mākslā ir iecienītāks nekā citi līdzekļi. Vladimirs Šinkarevs, superteksta par mitjkām (tie kļuvuši par mūsdienu kultūras apziņas daļu) radītājs, pārstāvēts ar diviem darbiem. Abi veidoti kā plaknē izvērsti stāsti bildītēs, kur paraksti ietverti attēlā. Vienā gadījumā par pamatu ņemta bērnu dziesmiņa „Reiz mežā dzima eglīte”, otrā – Šopenhauers un viņa „Pasaule kā griba un priekšstats”. Gan vienkāršajā dziesmiņā, gan filozofiskajā tekstā mākslinieks atrod vajadzīgo intonāciju ar humora devu. Jeļena Gubanova un Ivans Govorkovs izveidojuši īsti kinematogrāfisku kadrējumu par cilvēku naktī vientuļā piesnigušā ainavā („Gadījums putenī”, 2009). Audekli, cits par citu mazāki, atklāj vientuļa ceļinieka skata optiku: no kopējā plāna, kur lauks ir tumšs, ka vai acī dur, līdz mazai uguntiņai tālē, pēc tam siltai gaismai logā un visbeidzot – pēdējam tuvplānam – šņabja mēriņam, kas pilns līdz malām.


Jeļena Gubanova, Ivans Govorkovs. Gadījums putenī. 2009

Sadzīviski stāsti ar anekdotisku vai pamācoši aforistisku kodolu ir Vasilija Golubeva jājamzirdziņš – viņš uzmanīgi ieskatās apkārtējā Krievijas realitātē, piefiksējot ainiņas, situācijas un tipāžus un piemeklējot tiem precīzus, saturiski ietilpīgus vārdus, kas kļūst par daļu no darba gleznieciskā veidojuma. Golubeva humors ir diezgan sarkastisks, lai arī kopumā viņš mīl savus varoņus un dzīvi, kurā var saskatīt parafrāzes gan par Mihailu Zoščenko, gan Daniilu Harmsu, gan Juriju Mamļejevu. Izstādē daudz sadzīvisku stāstu par dažādām mūsdienu Krievijas dzīves pusēm. Reizumis tie tiek stāstīti atpazīstamu reālistisku ainiņu žanrā, reizumis – tiek hiperbolizēti, padarīti par grotesku.

Ikdienības nobīdītā realitāte savu negaidīti brīnišķīgo iedabu parāda Vladilena Gavriļčika darbā „Logs uz Eiropu”, kur no aizmugures redzams bariņš cilvēku zoodārzā vērojam pēkšņi no kaut kādas atvērušās telpas iznākam skaistu, lielu ziloni kā savdabīgu vīziju, kas pavērusies no puspaceltā dzelzs priekškara. Radīta fotoreālisma manierē, glezna notiekošo pārceļ kādā metafiziskā dimensijā. Ekspozīcijā ir arī gana skarbas ainas, kas izstāstītas mūsdienu grafiti freskas valodā, – Alekseja Kallimas „Kautiņš parkā” un šausmu bildītes par apokalipsi ik dienu Grigorija Juščenko izpildījumā „Atklāsmē 2012”.


Aleksejs Kallima. Fragments no darba „Kautiņš parkā”

Izstādi vari lasīt arī metanaratīvajā griezumā – kā savdabīgu apkopojošu izteikumu par mūsu šodienu. Tā jau pirmajā zālē izstādīti divi Nikolaja Kopeikina darbi, kuros atainoti, varētu šķist, nu jau pavisam fantastiski sižeti un kuru personāži ir atdzīvojušies mūsdienu folkloras tēli.

„Saķeršanās pamalē” (2009) ir labākajās batālās glezniecības tradīcijās veidots darbs. Naidīga sadursme tuvplānā. Tikai karotāju vietā... sniegavīri – balti un melni ar mietiem un vālēm. Blakus gleznā kazaki šturmē Ermitāžu, bet citplanētieši lidojošajā šķīvītī, piestājuši virs Pils laukuma, prāto – piezemēties vai ne. Abi kopā šeit izstādītie Kopeikina darbi rada diezgan aktuālu raksturojumu mūsdienu Krievijas dzīvei – tajā ir ļaunie sniegavīri, kas kā divas sienas nāk viena otrai pretī; uzcirtušies kazaki, kas iztēlojas sevi esam par tikumības izaicinātājiem; šņabi dzeroši un jaunākās ziņas pārrunājoši ziloņi ar krustiem.

Kā spilgtu mūsdienu Krievijas sašķeltās realitātes metaforu var uztvert arī Marinas Aleksejevas darbu. Tā nav glezniecība, bet objekti – vairākas mazmazītiņas istabiņas – kupejas, kur animētie pasažieri radīti ar videoprojekcijas palīdzību: te izvēršas nebeidzama metamorfožu rinda – kā Maksa Ernsta kolāžās vai multfilmā par plastilīna vārnu. Tas viss atgādina fantasmagorisku vīziju, kur atsevišķās kupejās notiekošais nekādā veidā nav savstarpēji saistīts un nav loģiski izskaidrojams, līdzinoties fragmentos saraustītam sapnim.

Līdzās karājās mazas glezniņas ar rūpīgi izzīmētām psihiatriskās slimnīcas ainām – tās uzmanīgi un saudzīgi, ar takta izjūtu un nepieciešamo mierīgo, atklāto intonāciju stāstījusi māksliniece Marija Safonova. Tā ir sērija „Dienas kārtība”, kur garlaicīgā un rutinētā mūsdienu palātas numur seši iemītnieku ikdienība attēlota gandrīz vai idilliski pastorāla.


Marija Safonova. Darbs no sērijas „Dienas kārtība” 

Vajadzība pēc glezniecības stāsta acīmredzot ir ļoti liela. To nevar aizstāt ar citiem laikmetīgās mākslas izpausmes veidiem un formām. Glezniecība jau sen vairs nerunā 19. gadsimta gleznu valodā. Šī ir valoda, kas ietver gan fotogrāfijas un kino paņēmienus, gan reprezentācijas veidus, kas vairāk raksturīgi objektam, instalācijai vai grafiti, un ir iemācījusies izmantot mirušās valodas, dodot tām jaunu dzīvi.