Foto

Bija un izbija, ir un būs

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
14/04/2015

Dažādi, tikpat dažādi un atšķirīgi, cik garāmgājēji šķietami viendabīgā pūlī, ir mākslinieku nodomi un to izpaudumi atklātībai pieejamās formās. Un arī viens pats izpaudums nepakļaujas viennozīmīgiem izteikumiem. Piemēram, iedomāsimies pelēku četrstūra laukumu. Novietots uz nosacīti baltas pamatnes, tas šķitīs tumšāks, nekā, ja fons būs (atkal nosacīti) melns. Par šo ‘savādību’ mēdz izteikties neirofiziologi, psihologi u. tml. Tas ir pavisam vienkāršs piemērs, tomēr, lai to saprastu, jāliek lietā zināšanas, prasme abstrahēt un domāt pietiekami plašos kontekstos.


Publicitātes foto: lms.lv

Tad ko lai saka, ja darīšana ir, piemēram ar tādu fenomenu kā vizuālās mākslas (tātad – redzamu priekšmetu) izstādi? Re, Daugavmalā, Latvijas Mākslinieku savienības galerijā kādu brīdi bija apskatāma liela Latvijas gleznotāju ainavu izstāde no t.s. Mākslinieku savienības muzeja krājumiem. Izstādes koncepcijas autors bija tēlnieks Igors Dobičins. Savāds bija izstādes iekārtojums. Darbi sakarināti gan telpu vidū stieplēs, kas nokarājas no griestiem, gan tradicionālākā veidā – pie sienu plaknēm. Dobičins, kā liecina viņa rakstītais izstādes pavadteksts, domā, ka šāds ‘kaleidoskopisks’ izkārtojums “palīdz nolasīt izstādes autoru koncepciju”. Bet, lai ko arī nemēģinātu mudžināt koncepcijā, kā jau tas tik tikko dzīvību velkošās Mākslinieku savienības aktivitātēm parasti raksturīgi, svarīgs ir tikai viens Igora Dobičina izteikums: “…prevalē humānās vērtības /../ tiek turpināts /../ tradīcijās sakņots pozitīvais, melanholiskais viedoklis, kas arī konstatējams kā dzīves kredo.”

Nu jā, ložņājot starp gleznām, kas karājās kā izžauta veļa, patiešām pārņēma melanholija. Melanholija, domājot par visos gadsimtos un visās sabiedrībās dominējošajām viduvējībām. Par ļaudīm, kas tādas vai citādas apstākļu sagadīšanās dēļ skolas un jaunības gadus pavadījuši laika un darba ietilpīgās mākslinieciskās izpausmes apmācībās, pie reizes iesavinot arī ‘mākslinieka – radošas personības’ paštēlu. Katrs no izstādē pārstāvētajiem Latvijas PSR savulaik vairāk vai mazāk pazīstamajiem un kaut kādā vidē populārajiem gleznotājiem, esot tūkstošgalvainās un savā ziņā varenās Mākslinieku savienības biedri, taču nešaubīgi ticēja, ka patiešām ir mākslinieki. Bija izstādes un ar tām saistītās kaislības, bija konkurence par pasūtījumiem un pirkumiem, šajā gadījumā – Mākslas fonda pirkumiem. Viss bija un izbija.


Publicitātes foto: lms.lv

No apskretušajās Mākslinieku savienības nama pirmā stāva istabās sakarinātajiem darbiem (visi tie savā reizē redzēti LPSR mākslas dzīvei svarīgās izstādēs, no kurām arī nopirkti) prātā daudzmaz paliekoši ir kādi desmit, ja labi padomā, varbūt drusku vairāk. Pārējais ir fons, uz kura tiem kaut kā izcelties. Šādā nozīmē, nespriežot te par krāsu pleķu optiskās uztveres un psihofizioloģiskās iedarbības īpatnībām, izstāde bija ļoti pamācoša. Jā, arī ‘konceptuālais’ iekārtojums, kas skatītāju nevis ievelk, bet drīzāk atgrūž, bija pamācošs. Šādā izstādē nav ko meklēt tiem ‘mākslas mīļotājiem’, kuri vislabprātāk kavējas melanholiskās atmiņās par pasakaina miera caurvītajiem 20. gadsimta sešdesmitajiem – septiņdesmitajiem gadiem. Gleznas, kas toreiz, sakārtas pie zemajām debesīm pamīšus ar putras karotēm, šķita tik jaukas un pašsaprotamas, tagad, dusmīgi izrautas no ziemas miega, tik vien kā pamuļķīgi blisinās.

Tieši šīs blisināšanās, hipnotizējošā stroboskopiskā iespaida dēļ uz izstādēm, ko savā galerijā ik pa laikam rīko Latvijas Mākslinieku savienība, obligāti vajadzētu iet visiem tiem jauno paaudžu mākslas veidotājiem, kas aktīvi sadarbojas ar galerijām šeit un ārzemēs, braukalē līdzi prezidentiem, piedalās biennālēs, triennālēs un kvadriennālēs, virtuozi raksta projektus grantiem un rezidencēm, respektīvi, dzīvo aktīvi un pilnasinīgi, kā pašiem līdz ar radiem un draugiem, līdz ar visu ‘aktuālo mākslas scēnu’ šķiet. Jāiet, lai sev atgādinātu: arī tu reiz būsi tikai fons, pusaizmirsts pārpratums vai mēslojums, uz kura, kas zina, varbūt izplauks kāds košs zieds. Un pat ja izrādīsies, ka tu esi tas zieds, var uznākt jauna ‘reformācija’ vai ‘islama valsts’, kas tavu košumu novērtēs kā elkdievību un iemetīs ugunī vai sašķaidīs ar pneimatisko āmuru.


Helēna Heinrihsone. Lielais Vilnis. Attēls: galerija „Māksla XO”

Protams, esot dzīvam, pieprasītam, ar plašāku vai šaurāku pazinēju un cienītāju loku apveltītam, tādas domas prātā nenāk. Un tas ir dabiski, tā jābūt. Helēnai Heinrihsonei, izliekot publiskai apskatei galerijā “Māksla XO” jaunākās gleznas, ko viņa pati tik vitāli un izjusti paskaidro tepat intervijā Arterritory, nav jāprāto par to, kas būs kaut kad. Viņai (to prasa gleznotājas pasaules sajūta un temperaments) ir tagad un ar spēku jāizstāsta tas, kas dvēselē piedzīvots Košraga jūrmalā pagājušajā vasarā. Jo Helēnas dzīvesdziņa mutuļo un laužas uz āru tādā intensitātē, kādu krāsās un laukumos savaldīt spēj tikai viņa.


Reinis Dzudzilo. The End

Cita savaldība toties nepieciešama tiem, kas sadomās iet pa Reiņa un Kristas Dzudzilo piedāvāto taciņu – augšup pa stāvajām kāpnēm uz „Arsenāla” Radošo darbnīcu. Šis nu reiz ir gadījums, kad scenogrāfs mums drošu roku parāda ceļu uz vietu, kur kopā ar kostīmu mākslinieci pārliecinoši atgādina mums – pašpasludinātiem savas dzīves un laika karaļiem – kāds ir mūsu jaunais tērps.

Tikmēr drudžainā rosība - vēlme doties nevis pa celiņu, kas ved projām pa Arsenāla lielajām kāpnēm, bet gan uz ‘sarkano’ atzinības vai vismaz pamanīšanas paklāju, nerimstas ne mirkli. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem šķiet, ka, ja nedēļā netiks pieteiktas vismaz pāris jaunas izstādes, pasaule apstāsies. Tā nu Nacionālās bibliotēkas Mākslas un mūzikas centrā piektdien tika atklāta izstāžu cikla “Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture” septītā ekspozīcija, Mūkusalas Mākslas salonā savus jaunākos darbus (arī kopš pagājušās nedēļas beigām) Jāņa Taureņa pavadībā rāda Sandra Krastiņa, bet Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis apmēram tajā pašā laikā Vāgnera ielā svinīgi atklāja kādu skaistumkopšanas salonu, kur var aplūkot arī gleznas. Nevienā no šīm trim vietām nedēļas nogalē nesanāca nokļūt, bet gan jau, gan.