Neviens nenāk paklanīties
Izstāžu apskats
Pēteris Bankovskis
31/03/2015
Sešpadsmitā gadsimta vidū Anglijas zemāko šķiru tik iecienītā izklaide freak show (teiksim tā – ķēmu parāde) gadsimtu gaitā ir iekarojusi paliekošu vietu gan kontinentālajā Eiropā, gan citkārtējās britu kolonijās otrpus Atlantijas okeānam. Tā, piemēram, trīspadsmitās kolonijas galvaspilsētā Atlantā rodama kompānija Premier Exhibitions, Inc. (NASDAQ: PRXI), kas, vadoties no biznesa loģikas (nesmādē pat beigtu uti), par godīgu samaksu zemākajām šķirām visā pasaulē ‘ceļojošas izstādes’ formātā labprāt izrāda kaut ko neparastu. Citkārt tie ir plastificēti ķīniešu līķi (pēc Dr. Guntera fon Hāgena receptes), citkārt atkal – mantas un rekonstrukcijas no 1912. gadā traģiskā negadījumā nogrimušā okeāna lainera Titanic. Faktu, ka šis grandiozas tirgus būdas cienīgais pasākums ir silti gaidīts Latvijas sabiedrības zināmās aprindās, apliecina kaut vai tas, ka visnotaļ izjusts sižets tam bija veltīts Latvijas sabiedriskajā televīzijā, tās galvenajā ziņu raidījumā. Par to gan nebūtu jābrīnās, ja atceramies gaviles, ar kādām Eiropas (un Latvijas kā ES dalībvalsts) publika pērn sajūsminājās par īsto freak show klasiku – bārdainu sievieti.
„Titānika” izstāde. Publicitātes foto
„Titānika” izstādē gan bārdainu sievieti velti meklēt, drīzāk tur varēs atrast ‘bārdainu’ sentimentu un spēli uz vientiešu jūtām. Ja nepagūstat aizbraukt uz Maskačku un apskatīties, nav, ko skumt. Kompānija Premier Exhibitions, Inc. ir noīrējusi izstāžu telpas viesnīcas un kazino kompleksā Luxor Las Vegas saulainajā Nevadā; ja liktenis jūs aizved turp, varat paraudāt par „Titāniku” un pašausmināties par plastificētajiem līķiem no visas sirds.
Protams, protams – pie mums Latvijā nekādu zemāko (piebildīsim – arī augstāko) šķiru nav, un nav nepieciešamas arī nekādas šķiriski segregētas izpriecas. Kopš Francijas revolūcijas laikiem taču Saule vienlīdzīgi apspīd mūs visus. Un to, cik var noprast no atsevišķām, fragmentārām ziņu un tenku druskām, kas nonāk atklātībā, labi saprot arī Rīgas Domē. Tur nemitīgi prāto, kā itin visus rīdziniekus un pilsētas viesus ievilkt tumšajā pagrabā pie pusrekonstruētā Rātslaukuma, proti, Rīgas Mākslas telpā.
- Vai tur ierīkot kazino?
- Nebūs audzinoši.
- Varbūt autostāvvietu?
- Būs prasti.
- Saglabāt izstāžu vietu?
- Jā, to var. Bet ja nu gadās, ka ‘laikmetīgā māksla’ rīdziniekus un pilsētas viesus atbaida, ko tad, a?
- A tad neko, tad labāk, lai iet, kā iedams.
Šķiet, veco romiešu vēlme staigāt pa zelta vidusceļu Rīgas Mākslas telpas gadījumā nepavisam nebūtu tas sliktākais risinājums. Ja radies priekšstats, ka alus dzērājiem ārzemniekiem būs interesanti paskatīties uz tautiskām sagšām un saktām, lai tā arī notiek. Ja ir iespēja sarīkot pietiekami bagātīgu un daudzveidīgu mākslas izstādi, lai notiek tā, pat ja šādā gadījumā ‘tūristi’ tur neko nesapratīs.
Māra Ārgaļa izstāde Rīgas Mākslas telpā. Publicitātes foto
Ievas Kalniņas veidotā Māra Ārgaļa retrospektīva „Piena ceļš” ir atbilde tiem, kam šķiet, ka māksla cilvēkiem nav interesanta. Māksla ir interesanta, ja tā atklāta saistībā ar autora personu, ar laiku, kas veidojis šo personu, ar laiku, ko veidot palīdzējusi šī persona. Ārgalis nenoliedzami bija sava laikmeta veidotājs, produkts un, jā, arī upuris. To visu var sev atgādināt un no jauna pārdomāt Ārgaļa draugi, paziņas, ienaidnieki un pārējie laikabiedri, to var sev atklāt jaunieši. Spriežot pēc apmeklētāju daudzuma, kas izstādē uzturējās svētdien, to, kas vēlēsies pārdomāt, uzzināt, saprast, netrūks. Vienā teikumā kopsavelkot – Ievas Kalniņas un domubiedru un palīgu paveiktais ir grandiozs un izcils. Māra Ārgaļa māksla un dzīvesstāsts var nepatikt (jau Rozentāļos tika konstatēts, ka viņam nav gleznotāja spēju, toties ir lecīgs raksturs). Kādam viņa grafiskā valoda var likties nepietiekami oriģināla (piemēram, ja tīk, var saskatīt paralēles ar H. R. Gigera sirreālismu). Vēl kādam nepatīkami aizskaroša šķiet Ārgaļa prasme savu radošumu komercializēt. Un mākslinieka pārtapšana par baņķieri, darbošanās finanšu tirgos, viss, kas sekoja pēc tam – cik daudzi gan gribētu kaunīgi nodurt acis un izlikties, ka nav bijuši tur iesaistīti, nav piedalījušies, nav ne pie kā vainīgi.
Māra Ārgaļa izstāde Rīgas Mākslas telpā. Publicitātes foto
Es Māri Ārgali personiski nepazinu, bet viņa grafisko risinājumu, ilustrāciju, izstāžu, skaņuplašu noformējumu klātbūtni izjutu aizvien. Var sacīt, ka viņa ģenerētie tēli ir neizdzēšama sastāvdaļa manā vizuālajā pieredzē. Tā tas noteikti ir daudziem. Nebūtu pareizi teikt, ka izstāde Rīgas Mākslas telpā atsvaidzina atmiņu. Bez šaubām, daudzie tekstuālie dokumenti, publikācijas, norādes kalpo arī tam. Tomēr galvenokārt izstāde sakārto, saliek pa plauktiņiem, jā, varbūt pat, ja kādam tas svarīgi, darbojas kā monogrāfisks pētījums vai vismaz nopietns tā pieteikums (melnraksts). Savādā kārtā, pavadot tumšajā pagrabā dažas stundas, pārņem miers. Tāds miers, kāds iestājas pēc tam, kad traģēdija izspēlēta līdz galam, priekškars aizvēries, bet skatītāju zālē vēl tumšs, un neviens nenāk paklanīties.
„Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture”. Foto: Jevgēņijs Sisojevs
Miers šoreiz arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas un mūzikas centrā, kur pēdējo nedēļu apskatāma izstāžu cikla „Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture” sestā ekspozīcija. Tā veltīta Bruno Vasiļevska, Artura Bērziņa un Kriša Salmaņa darbiem. Salmaņa piedāvāto neredzēju, jo video kaut kādu iemeslu dēļ nedarbojās, tā tikai paspilgtinot to apbrīnojamā miera sajūtu, kas aizvien pārņem, stāvot Bruno Vasiļevska mazo, filigrāno glezniņu priekšā, Ja ievērojat, gleznotāja skatījums ir savāds. Darbojas it kā divas perspektīvas: no un uz skatītāju. Tas tā neuzbāzīgi, klusi. Skat, te ir grāmata, glāze, galda stūris, kāds kakts: prom no manis, gleznas plaknē. Bet, ja rūpīgāk paskatās, tā vien liekas, ka sajūtams, kā tas pats priekšmets izskatās Citam, kurš raugās man pretī no nekurienes, no turienes, kur uz cilvēka prātam nesaprotamiem svariem tiek izsvērts gan Māra Ārgaļa neprāts, gan Bruno Vasiļevska saprāts, gan pienāks rinda arī man un mums visiem.
Jā, arī Artura Bērziņa vaicājumiem par ainaviskā, vispār attēlojamā jēgu un būtību. Šis mākslinieks nebāžas nevienam virsū, bet arī neslīgst melanholijā. Kūdras, māla, kokskaidu, samākušu, zemu debesu vide, kas tik ļoti raksturo šejienes dabu lielāko gada daļu, Bērziņam ir viela domāšanai. Lēnai tādai, savaldīgai padomāšanai.
