Kad iecere svarīgāka par iemiesojumu
Sergejs Hačaturovs
26/03/2015
Izstāde „Papīra arhitektūra. Vēstures beigas”
Grafikas no Valsts A. Puškina tēlotājmākslas muzeja kolekcijas
2015. gada 20. februāris–12. aprīlis
Maskava, Krievija
Līdz 12. aprīlim Valsts A. Puškina tēlotājmākslas muzejā notiek ar labdarības fonda AVC Charity atbalstu tapusī izstāde „Papīra arhitektūra. Vēstures beigas”. To sagatavoja arhitekts, vēsturnieks, arhīvists Jurijs Avakumovs un šī muzeja zinātniskā līdzstrādniece Anna Čudecka. Kamerzālē pie antīkā pagalmiņa pakāpieniem, kur parasti tiek rīkotas nevis pompozas ekspozīcijas, bet gan izstādītas senu gravīru kartušas, Avakumovs ir ierīkojis kaut ko līdzīgu dārza labirintam. Viegla presēta papīra konstrukcija, kas demonstrē vieglu arhitektūru. Dzelžaina kompozīcijas loģika. Vairāki pa perimetru un centrā izvietoti aizslietņi lokās tāpat kā sešstūrainās metlaha flīzes, ar kurām izlikta zāles grīda. Sarežģītības vienība piešķir pareizo ritmu kontaktam ar izstādi: viengabalainība, taču ne monotonums; daudzveidība, taču ne pagurums. Ir iespaids, ka mazā zāle ir kļuvusi liela, un tajā sanākusi visa Lielā Vēsture ar saviem intriģējošajiem sižeta pavērsieniem un cauri gadsimtiem notiekošajiem dialogiem.
Mihails Fiļipovs. Bābeles tornis. Papīrs, akvarelis. 1989
Uz saliekamajiem aizslietņiem, kas veido centrālo figūru, piestājusi 17.–19. gadsimta arhitektūras grafikas valstība no A. Puškina Valsts tēlotājmākslas muzeja krājuma. Kopumā astoņdesmit slavenu meistaru darbi. Džuzepe Bibjena, Mateuss Kisels, Džakomo Kvarengi, Frančesko Gradici, Pjetro Gonzaga, Džuzepe Valeriāni un, protams, modernisma un postmodernisma laikmeta papīra arhitektūras pravietis Džovanni Batista Piranēzi.
Acumirklī pat nevar iedomāties kādu, kas būtu tik noslēpumains un tik cienīts kā 18. gadsimta itāliešu arhitekts Džovanni Batista Piranēzi. Pēc viņa metiem ir tapusi viena vienīga celtne – Maltas ordeņa Santa Marija del Priorāto baznīca Romā. Slavu viņam atnesa lieliskie gravīru albumi un zīmējumu kolekcijas, kas salīdzināmas ar Rembranta grafikas opusu smalkā stīgojuma vibrato. Arhitektūras grafikā Piranēzi, šķiet, bija pirmais, kas iedvesa pārliecību, ka grandiozas celtnes iecere dažbrīd ir svarīgāka par iemiesojumu, un iztēles rotaļa (kapričo) pati par sevi, bez to attaisnojošiem vai tās attaisnotiem līdzekļiem, ir mākslas mērķis. Viņa mazsaprotamā, taču laikabiedru augstu vērtētā, zīmētā un gravētā pasaule stingri un noteikti, valdonīgi un pārliecinoši leģitimēja arhitektūras tiesības dzīvot pēc visu mākslas veidu likumiem vienlaikus. Proti, ne tikai pēc pašas arhitektūras, bet arī mūzikas, dzejas, teātra likumiem. Pasaule, kur nezināmas, bijības pilnas šausmu trīsas uzdzenošas ēkas vienlaikus ir gan darbības vieta, gan pašas arhitektūras radītas fantasmagoriskas izrādes tēli.
Džovanni Batista Piranēzi. Oforti sērijā „Arhitektūras pirmā daļa un perspektīvas”. Antīkais Kapitolijs
Piranēzi sērijas „Groteskas” un, jo īpaši, „Cietumi” ir iedvesmojušas 19. gadsimta romantiķus: savus sacerējumus viņam veltījuši krievu kņazs Vladimirs Odojevskis un angļu esejists Tomass de Kvinsijs. Sergejs Eizenšteins Piranēzi gravitāciju nepieļaujošajā, ar arkām, velvēm, konsolēm un karnīzēm spontāni manifestējošajā arhitektūrā saskatīja telpas kinematogrāfiskās uzbūves principa aizmetņus. Savos arhitektoniskajos sapņos Piranēzi prātam neaptveramā ornamentā savija formas, žanrus, laikmetus un stilus. Un šis ornaments ir iznācis nevis eklektisks, bet gan pilnīgi organisks, piederīgs mākslinieciskās jaunrades pamatiem un tādiem jēdzieniem kā ‘iztēle, meistarība, fantāzijas rotaļa’. Kad redzam kino slaveno Cūkkārpas pili, kur, ierodoties Poteriādes varoņiem, pēkšņi sāk pārvietoties sienas un kāpnes brauc visos virzienos vienlaikus (tā, ka nezini, kur uzkāpsi, jo tas ir atkarīgs no kāpņu noskaņojuma), nav nekādu šaubu, ka bīdītājs ir Piranēzi.
Džovanni Batista Piranēzi. Oforti no sērijas „Arhitektūras un perspektīvas pirmā daļa”. Antīkais templis
Piranēzi četrpadsmit lapas izstādē pavada Itālijas 17.–18. gadsimta beigu scenogrāfu – Bibjenas dzimtas pārstāvju, Džuzepes Valeriāni un Pjetro di Gotardo Gonzagas – arhitektonisko fantāziju izstarotā krāsainība. Viņu mažora un minora toņkārtā ar spalvu zīmētie skerco ar kolonādēm, piļu anfilādēm un drūmo pazemi leģitimē ‘papīra arhitektūras’ žanru, kur tiek atmests pedantiskais iedalījums barokā, neoklasicismā un agrīnajā romantismā. Par šīs papīra izstādes vēsturiskajiem propilejiem var uzskatīt 2012. gada sākumā Pēterburgas Ermitāžā ierīkoto ekspozīciju „Pilis, drupas un cietumi. Džovanni Batista Piranēzi un 18. gadsimta itāļu arhitektūras fantāzijas”. Pašu Piranēzi viens no izstādes kuratoriem 2012. gada katalogā nosauca par baroketo meistaru – tas ir stils, kas radies baroka, rokoko un neoklasicisma satecē.
Nikolajs Kaverins, Olga Kaverina. Pilsētnieku otrais mājoklis. Papīrs, tuša, krāsainie zīmuļi, rapidogrāfs. 1985
Ar šādiem mūžam krustpunktos, metlaha flīzīšu satekās esošiem projektiem iepazīstina pagājušā gadsimta astoņdesmito un deviņdesmito gadu padomju ‘papīrarhitekti’. Sarunā pirms izstādes atklāšanas Jurijs Avakumovs lakoniski izstāstīja PSRS stagnācijas periodā tapušā virziena vēsturi. Maskavas Arhitektūras institūta (MARHI) absolventi septiņdesmito gadu beigās sāka piedalīties starptautiskos arhitektūras ideju konkursos un ieguva tur pirmās vietas. Pakāpeniski izveidojās ‘papīrarhitektu’ paaudze: Aleksandrs Brodskis, Jurijs Avakumovs, Iļja Utkins, Mihails Labazovs… Par papīra arhitektūras dzimšanas dienu Jurijs Avakumovs uzskata 1984. gada 1. augustu, kad žurnāla Junostj redakcijā Majakovska laukumā atklāja pirmo šādi nosauktu izstādi.
Ārzemēs pirmā izstāde notika 1986. gadā. Arhitekts stāsta: „Kopš astoņdesmito gadu beigām ‘papīra arhitektūra’ ceļoja no izstādes uz izstādi, tikpat kā nepapildinoties ar jauniem darbiem. 1992. gadā Maskavas Arhitektūras institūtā notika pēdējā sakopotā izstāde „Papīra arhitektūra. Alma Mater”. 1996. gadā Venēcijas arhitektūras biennālē es parādīju savu pēdējo 200–250 gadu Krievijas arhitektūras utopiju arhīvu, kur, protams, neiztrūka arī papīra arhitektūra. Principā loks bija noslēdzies. Papīra arhitektūra bija kļuvusi par valsts mākslas vēstures daļu.” Jāpiebilst, ka 2009. gada septembrī Valsts Tretjakova galerijā notika izstāde „Papīra arhitektūra. Mausoleum”, kuras dalībnieku sastāvs daudz neatšķirās no pašreizējās, kustības trīsdesmitgadei veltītās, ekspozīcijas.
Aleksandrs Brodskis, Iļja Utkins. Stikla tornis. Oforts. 1984/1990
Šodien apskatot papīra arhitektūras drošsiržu darbus, prātā nāk gluži korekts apzīmējums: antižanrs. Šī virziena robežas ir tik plaši atvērtas, tas ir tik ļoti komunicējošs ar dažādām mākslas valodas sistēmām, ka patiesībā ir īsta projicējošas domāšanas formula. Un kā tāds tas ir tuvs Maļeviča arhitektonu, Ļisicka prounu, Krutikova lidojošo pilsētu idejām – visiem utopiskajiem, taču būtībā ar milzīgu radošu enerģiju uzlādējošiem krievu avangarda projektiem. Avakumovs, Labazovs, Savins, Belovs, Tuzenbajevs, Aleksandra Pavlova daudzējādā ziņā ir krievu avangardiskā eksperimenta mantinieki…
Taču ‘papīrarhitektus’ aizrāva ne tikai visuma gravitācijas spēki, telpas un laika dinamiskās pārvērtības, kosmiskās diagonāles, plaknes un vertikāles. Tika radīta arī sava veida dzīvojamās vides metafora mazam, sociuma frustrētam cilvēkam, kuram arhitektūra bija kā mierinājums, kā klusu cerību un sapņu pasaule. To projektēja Aleksandrs Brodskis un Iļja Utkins. Viņi izdomāja savu teātri, savu grafisko izrādi, ko var atdzīvināt ar animācijas palīdzību un rādīt līdzās Hržanovska, Hitruka un Noršteina multfilmām. Lūk, viens komentārs Brodska un Utkina lapai „Teātris bez skatuves jeb klīstošā skatītāju zāle”: „Vai kādreiz esat redzējuši cilvēkus, kurus vadā pa pilsētu vaļējā kravas mašīnā? Atveras brezenta aizsegs, un viņi ar interesi raugās uz parastām ielām, pilsētnieku namiem. Tiem, kas prot skatīties, pilsētas dzīve ir neprognozējama, nepārtraukti mainīga izrāde. Var justies kā skatītājs, kad uz ielām, pagalmiem, mašīnām skaties caur teātra portāla ietvaru. Tad atklājas izrādes jēga: katram ir sava maza, neatkārtojama loma…”.
Aleksandrs Zosimovs. Kolāža nr. 23. Papīrs, kolāža. 1990
Sarežģītajā ‘papīrarhitektu’ kontekstā identificējama vēl kāda grupa: tie, kas savos darbos konceptualizēja padomju dzīves sociāli politiskās reālijas. 1990. gadā Dmitrijs Bušs, Aleksandrs Homjakovs un Dmitrijs Podapoļskis no metāla konstruktora saskrūvēja ‘saliekamās dzimtenes’ tēlu. No cilvēka atsvešinātu mitekli ekstremāliem apstākļiem.
Dmitrijs Bušs, Aleksandrs Homjakovs, Dmitrijs Podapoļskis.
Saliekamā dzimtene / miteklis ekstremāliem apstākļiem.
Papīrs, tuša, rapidogrāfs. 1990
Vēl viena būtiska papīra arhitektūras tendence, neapšaubāmi, bija nostalģija pēc dižajiem klasikas laikmetiem, senās arhitektūras megalomānijas reabilitācija. Šo tēmu pārstāv Mihaila Fiļipova un Iskandera Gaļimova darbi.
No ētiskā viedokļa nevainojami ir tas, ka izstāde sākas ar trīsdesmit piecus gadus nodzīvojušā un 1982. gadā aizsaulē aizgājušā Vjačeslava Petrenko darbiem. Viņš savā mākslinieciskajā jaunradē piederēja papīra arhitektūras pirmsākumiem, talantīgi iemiesodams savos projektos šī virziena pārmiju tēmas. Petrenko darbu vadmotīvs ir radīt universa telpu, kur uzskatāmi, dažādos tonējumos ir ieveidota „arhitektoniska apjoma virknēšana uz pasaules spēka līnijām” (formulējums no meistara pierakstiem). Senās Romas akvedukti, termas, krievu avangarda debesskrāpji, lidojoši mīlas pāri no Marka Šagāla audekliem, Magrita un de Kiriko vairīgās ēnas – tādi ir tēli, kas iedvesmoja Vjačeslavu Petrenko.
Katru telpas sektoru Petrenko iedomājās kā dažādu, ar zināmām ideālām cilvēka esības konstantēm saskanīgu mākslu tikšanās vietu, kur visas mākslas strādā vienmēr precīza projekta risinājuma maksimālam izveidojumam. Petrenko darbi parāda, ka radošā enerģija, kas burtiski plēš pušu viņa formas pasauli, šodien iezīmē nevis ‘papīra ēras’ beigas, bet gan toreiz izstrādāto ideju mūžīgu aktualitāti – to, ka šīs idejas ir būtiskas modernam māksliniekam, viņa brīvai, veidu un žanru neiegrožotai domāšanai. Pārfrazējot Marku Tvenu – ziņas par papīra arhitektūras nāvi ir krietni pārspīlētas.
