Imants Vecozols. In the Evening Light. 2014. Cardboard/collage, mixed media, 27x35

... kopā iznāk cilvēciņš 0

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
23/03/2015

Tikko iznākušajā London Review of Books jaunākajā numurā lasāms pazīstamā amerikāņu kritiķa Hala Fostera raksts „Pēc baltā kuba”*. Kā jau var nojaust pēc nosaukuma, rakstā rodamas pārdomas par mākslas muzeja (mākslas darbu izstādīšanas telpas) problemātiku tagad un vienmēr. Raksts nav garš, bet to der izlasīt visiem, kas šā vai tā saistīti ar muzeju būvniecību, iekārtošanu, apsaimniekošanu un izmantošanu. Fosters raksta: „Muzeja galvenais uzdevums ir būt par tādu kā laiktelpas mašīnu, aiztransportēt mūs uz citiem laikmetiem un kultūrām – uz atšķirīgiem uztveres, domāšanas, attēlošanas un esības veidiem, tā, lai mēs tos varētu samērot ar mūsējiem (un otrādi), un, iespējams, šī procesa laikā nedaudz mainīties pašiem”.


Foto: Maija Meiere

Sagadījās, ka dažas dienas pirms šī raksta nākšanas klajā biju Liepājas muzejā un apskatīju pastāvīgo etnogrāfijas ekspozīciju „Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs” muzeja pagrabstāvā. Ekspozīcija iekārtota nesen – pagājušā gada decembrī. Muzeja dibinātāja Jāņa Sudmaļa vāktās bagātīgās etnogrāfisko priekšmetu kolekcijas aranžējis un pārvērtis par izcilu, informatīvi un emocionāli piesātinātu piedzīvojumu Kristians Brekte. Tumsas un gaismas kontrasti, telpu labirinta negaidītie pavērsieni, priekšmeti, kas brīžiem izcelti pa vienam, bet tad sabiezināti gluži vai kaudzēs, kadri no 1931. gadā uzņemtās filmas „Latviešu kāzas Nīcā”, audioierakstu fragmenti, foto materiāli – tas viss patiešām kā savstarpēji sazobē esoši zobratiņi darbojas vienotā ‘laiktelpas mašīnā’ un aizved apmeklētāju iztēles radītā vēsturē. Laikmetā, kas tieši tāds, kādu to iztēlojamies, nekad un nekur nav bijis, bet bez kura nebūtu mūsu. Vai stunda, ko pavadām tādā meistarīgi organizētā muzeja ekspozīcijā, spēj mūs mainīt? Kas to lai zina. Taču, ja prievītes, sprēslīcas, māla podi un viss pārējais etnogrāfiskais ‘senlatviešu’ mantu klāsts, kas kopš bērnu dienu muzeju apmeklējumu pieredzes ir apaudzis ar garlaicīgas parastības zirnekļtīkliem, sastājas sarežģītu kopsakarību sistēmā un uz kādu brīdi apziņā iezaigojas dzīvās krāsās un smaržās, varam pieņemt, ka saruna ir notikusi.


Foto: Rita K. Zumberga

Vēl esot Kristiana Brektes muzejiskās scenogrāfijas iespaida varā, iznāca uzkāpt Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, kur Ofisa galerijā aplūkojama Lienes Mackus un Artūra Arņa izstāde „Ziemas miegs”. Scenogrāfa un tēlnieces kopdarbs, līdzīgi kā Liepājas muzeja ekspozīcija, ir ceļojuma, vaicājuma, tādas kā parafrāzes par meklēšanas spēlēm piedāvājums. Tāpat kā Brekte, arī šie mākslinieki uzrunā no iespējamību tumsas, bet ar savu uzrunu vēršas pie skatītāja, kurš arī ir ievietots tumsā (gluži kā teātra situācijā, kad skatītāju zālē nodzisušas gaismas, priekškars atvēries, redzamas dekorācijas, un no pirmsizrādes satraukuma raisās vaļā aktieri, kas jau vairs nav aktieri, bet tēli). Un par aktieriem var kalpot gan Brektes iecerei uzticētās etnogrāfiskās mantas, gan Lienes Mackus un Artūra Arņa kalni, koki, figūriņas, atlūzas, reljefi, atspīdumi, izgaismojumi, noklusējumi, skaņu partitūras. Es nebrīnītos, ja kāds izstādes apmeklētājs pats sev klusiņām atzītos, ka labprāt, jūtot, cik labi ir tādā sapņu valstībā, taisītu tur sev telti. 


Neonilla Medvedeva. Rīgas tēli. 2015. Rīga. Publicitātes foto

No personas dziļumiem var nākt šādas iedomas, personas dziļumos kustas un virmo tas, kas veido telplaiku ikvienā no mums. Savu, tik grūti vārdos vai tēlos izsakāmo telplaiku. Jaunā gleznotāja Neonilla Medvedeva darbos, kas apskatāmi galerijā „Māksla XO”, savu telplaiku meklē miglā, kas kondensējas, saduroties pagātnes atgādnēm, tiešās tagadnes un apkārtnes redzējumiem, personiski privātajam un ‘citos’ iedomātajam. Varbūt man tikai tā šķiet, bet migla gleznotājai ir arī kā paslēptuve, glābiņš – tur (tepat blakus) ir tuvinieki, iemācītais, līdz šim saprastais, bet šaipus gleznai, kur stāvu es, skatītājs, valda brutālā, draudīgā iela.


Sigita Daugule. Publicitātes attēls

Protams, iela var būt arī draudzīga. Sienu krāsojuma daudzslāņu kārtojumi, noplīsumi, saberzumi, urbānā vertikālā arheoloģija ar švīkājumiem, traipiem, faktūru uzirdinājumiem, bērnišķīgu grafiti vai vienkārši lakonisku ‘cilvēciskā’ atpazīšanas zīmju fragmenti. Sigitas Daugules skaistajās gleznās, kas pašlaik izstādītas galerijā „Bastejs”, pirmajā acu uzmetienā nekā nav, tikai acīm izgaršojamas faktūras, tonāli sabalsojumi, vieglu skumju atmosfēra, kas aizvien sajūtama, kad garāmejot papriecājamies par nolupušas tapetes vai klimata un dzīves nobružātas namsienas ‘mākslinieciskumu’. Bet, estētiski pārradot tamlīdzīgus iespaidus, gleznotāja šim mākslinieciskumam noņem ironiskās ‘drošs-paliek-drošs’ pēdiņas un ļaujas tam, ko sagaida pati un skatītājs. Ernsts Gombrihs slavenajā esejā „Meditācijas par jājamzirdziņu” jau tika atzīmējis, ka mūsu (cilvēku) uztveres aparāts kaut kādā ziņā ir pārjūtīgs attiecībā uz fizionomisko apredzi.** Respektīvi, cilvēks visur un visā tiecas ietulkot, pamanīt, saskatīt sevi – cilvēcisko. Mēs uzzīmējam pēc formulas „punktiņš, punktiņš, komatiņš…”, un mums ir skaidrs, ka attēlots cilvēks. Tā arī Sigita Daugule, turklāt katram ieskicētajam atveidam viņas pasaules kārtībā, visticamāk, ir sava vieta, aiz katra ‘punktiņa… komatiņa… domuzīmes… ritentiņa’ paslēpusies mākslinieces doma vai atmiņa par viņai konkrēto, mums – nekad neuzzināmo.


Imants Vecozols. A Shop for the House. 2012-2013

Bet viens no mūsu glezniecības nu jau vecmeistariem Imants Vecozols kas jaunākos darbus rāda galerijas „Daugava” ierastajās telpās Alksnāja ielā, par neuzzināmo ir runājis visu mūžu. Līdzīgi kā itāļu klusais meistars Džordžo Morandi (1890–1964) Musolīni laika Itālijas trauksmei pretī lika izlīdzināti rimtā tonalitātē gleznotas klusās dabas ar dažām vāzītēm, pudelēm un kastītēm, tā arī Vecozols Brežņeva laiku Latvijā virtuozi gleznieciski runājās ar nedaudzu trauku vertikālēm un šķautnēm, balsnējiem apveidiem un melanholiskām ēnām. Jaunākajos darbos Vecozols pievērsies papīra kolāžai, kas kopš Braka un Pikaso laikiem pievilcību mākslinieku acīs nav zaudējusi nekad. Pārdomātās kompozīcijas, filigrānais avīžu drisku un gleznojuma kombinējums, kolorīta ņirboņa – tas viss ievelk meistara klusajās dabās un nedaudzajos t. s. žanra darbos un ļauj vienkārši un pat vecmodīgi priecāties.

Tā nu sanācis, ka, kārtējo reizi pastaigājot pa izstādēm un jau iepriekš pie sevis burkšķot, ka mākslinieku mums savairojies tik daudz un visi to vien tikai zina, kā rīkot izstādes un cerēt, ka kāds uz tām aizies, šoreiz iznāca patīkami vilties. Visas te īsumā pieminētās izstādes patiešām ir pelnījušas skatītājus, bet mākslinieki pilnīgi noteikti – kādu labu vārdu.

* www.lrb.co.uk/v37/n06/hal-foster/after-the-white-cube

** E.H.Gombrich. Meditations on a Hobby Horse and Other Essays on the Theory of Art. London, Phaidon Press Ltd, 1994, p. 6.