Foto: Agnese Tauriņa

Krievu pērles un diriģentu sapņi 0

Dāvis Eņģelis
17/03/2015

12. martā Lielajā ģildē izskanēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerts “Krievu mūzikas pērles III”. Orķestra mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas lasījumā tika atskaņota Dmitrija Šostakoviča 13. simfonija un Sergeja Rahmaņinova korsimfonija “Zvani”, koncertā piedalījās arī Valsts Akadēmiskais koris “Latvija” un solisti Irina Krikunova, Jevgeņijs Akimovs un Egils Siliņš.

Vēl pirms nodzisa gaismas zālē, man, 1990. gadā dzimušam klausītājam, tas jau bija īpašs koncerts. Šostakoviča simfonijas Бабий Яр dēļ. Līdz ar LNSO tradicionālajām “Pirmskoncerta sarunām” bija arī pirmskoncerta pārdomas – vai iespējams mūziku tvert un baudīt, nezinot par skaņdarba tapšanas vēsturisko situāciju, neizlasot Jevgēņija Jevtušenko dzeju, ko Šostakovičs ģeniāli pārlicis partitūrā, līdz pēdējām teksta niansēm, bet tikai lielos vilcienos aptverot, nojaušot vēstījumu? Cik lielus ierobežojumus uztvert Šostakoviča mūziku man uzliek nespēja tekoši lasīt tekstu krievu valodā? Vai man, mūsdienu valodā runājot, pēc noklusējuma lemts dzirdēt Šostakoviču mazāk jūtīgi un izprotoši, paņemt no šīs mūzikas mazāk, nekā vecāku paaudžu klausītājiem, kas vēl pieredzējuši Padomju Savienību?


Jevgeņijs Akimovs. Foto: Agnese Tauriņa

Vispār šis temats sniedzas pāri Šostakovičam. Labi, mana vecmamma piedzīvoja karu un var pastāstīt par to; esmu saticis vīru, kurš pirms kara bija Latvijas armijā; mani vecāki piedalījās barikādēs – man blakus vēl ir cilvēki, kas pieredzējuši visus šos vēstures robežpunktus. Vēl ir iespējams atrast ēstuves, kurās ieejot arī es jūtos kā laika mašīnā gadus divdesmit atsviests atpakaļ – tur spoguļojas padomju laiks. “Pirmskoncerta sarunās” klausītājiem parādīja video ar padomju laika gastronomu.

Es dažreiz iedomājos, kā Šostakoviču vai vecvecāku stāstus uztvers paaudzes pēc manis, vēsturiskajiem notikumiem arvien attālinoties. Te nu pavīdēja atslēgas vārds – stāsti. Caur tiem tad arī es vislabāk varu mēģināt saprast paša nepiedzīvotu laikmetu. Vienmēr jau ir tā – jo labāk zini tekstu, jo vairāk varēsi nolasīt mūzikā, uztvert saturu. Klausoties, piemēram, meksikāņu mūziku un atpazīstot tikai vārdus ‘nakts’, ‘acis’, ‘lūpas’, ‘sirds’, ‘mīlestība’, kā klausītājs tomēr spēju gūt emocionālu baudījumu, sajust prieku vai smeldzi mūzikas pastiprinātā veidolā.

Bet Šostakoviča simfonija nav tautas mūzika, kuru klausoties šķiet, ka iespējams katru skaņu uztvert nepastarpināti, tiešā iedarbībā, vienalga, vai tā nāk no Meksikas vai Kazahstānas. Šostakoviča darbi ir sarežģīti veidotas, smalkas, simfoniskas skaņubūves, kuru uztveršanai - līdzīgi kā Vāgnera “Gredzenā” - nepieciešama koncerta grāmatiņa ar tekstu un pēc iespējas vienlaicīgi lakonisku un izsmeļošu ievadu skaņdarba universā, ko vajadzētu izlasīt nesteidzīgi un iedziļinoties, nevis gaismām dziestot, kā vienuviet par to pašu Vāgneru pukojās Arnolds Klotiņš. Tā nu arī es pirms koncerta atvēru programmiņu un mēģināju, diagonāli pārlasot oriģinālu, fragmentāri atcerēties katru daļu, rūpīgi izlasīju visus parindeņus.


Andris Poga un Egils Siliņš. Foto: Agnese Tauriņa

Neaizmirsīsim, ka koncertā skanēja arī Rahmaņinovs, tomēr tas ir mazliet cits stāsts par Konstantinu Baļmontu un Edgaru Alanu Po. Tātad trešais piegājiens krievu mūzikas pērļu atskaņošanā bija iespaidīga divdaļīga programma, katrā no daļām pa simfonijai, kas no manis un, iespējams, arī no citiem klausītājiem prasīja diezgan lielus uzmanības resursus. Nebija neviena atelpas skaņdarba. Šostakoviča 13. simfonija skanēja pirmajā daļā, un tas nedaudz, ja tā var teikt, sliktākās pozīcijās novietoja Rahmaņinovu. Šoreiz tā gan nekādā gadījumā nav jāuztver kā neveiksmīga programma. Jāskatās mazliet plašāk. Krievu pērļu cikla otrajā koncertā Normunds Šnē veiksmīgi īstenoja savu sapni par Prokofjeva Otrās simfonijas atskaņojumu. Šoreiz kārta piepildīt senlolotus sapņus bija Andrim Pogam. Atskatoties jāsecina, ka vajadzētu ļaut diriģentiem biežāk realizēt rūpīgi glabātas idejas, jo ar šiem cikla koncertiem LNSO uzstādījis augstu kvalitātes latiņu. Trešais pērļu koncerts bija no tiem, kuros atliek apsēsties krēslā un klausīties. Jo nekas netraucē, prātu nenodarbina nepilnību piefiksēšana, uzmanība ir pievērsta mūzikai. Līdzās Andra Pogas diriģētajai Jāņa Ivanova 20. simfonijai “Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā” un jau pieminētajam krievu mūzikas pērļu otrajam koncertam šis bija viens no spilgtākajiem šogad dzirdētajiem LNSO sniegumiem. Nav runa par dažām tehniskā izpildījuma kļūdām, kas paliek uzmanības otrajā plānā, ja koncerts ir emocionāli elektrizējošs. Jāatceras gan, ka dienu pēc uzstāšanās Rīgā tā pati programma tika atkārtota Rēzeknes koncertzālē GORS, kur, spriežot pēc atsauksmēm, mūzika izskanēja vēl pārliecinošāk, un kā nu ne, ja ir teicama akustika un koris nav iespiests zāles aizmugurē.

Kā jau teicu, Rīgas koncertā vakara uzmanības centrā nokļuva Šostakovičs, kaut arī Rahmaņinova korsimfonija “Zvani” tāpat tika atskaņota augstā līmenī. Te vairāk domāju par to, ka, pēc Šostakoviča Trīspadsmitās simfonijas dzirdēšanas, citu mūziku vairāk negribas. Gribas vēl klusumā pasēdēt, tad lēnām doties ārā no koncertzāles un dzirdes atmiņā audializēt nupat dzirdēto, bet nākamajā dienā vēl aiziet uz Annai Frankai veltītu pasākumu Žaņa Lipkes memoriālā (es neaizgāju, bet iztēlojos to kā ļoti piemērotu papildinājumu “Babijarai”).


Egils Siliņš. Foto: Agnese Tauriņa

Orķestrim ļoti paveicās ar komandu – izcilā formā ar filigrānu sniegumu mūzikas emocionālās strāvas klausītājiem noraidīja VAK “Latvija”. Vēl sevišķi jāuzteic kora vīru grupa par noslīpēto, niansēto skanējumu Šostakoviča simfonijā. Rahmaņinova “Zvanos” katrs no solistiem – soprāns Irina Krikunova, tenors Jevgeņijs Akimovs un basbaritons Egils Siliņš – izteiksmīgi un pārliecinoši veidoja savu līniju. Tomēr tieši Egils Siliņš, būdams solists arī Šostakoviča “Babijarā”, no visiem vokālistiem sevi parādīja visspilgtāk. Ar izcilu dikciju un līdz kauliem uzrunājošu, neaizmirstamu (to tiešām nevar aizmirst!) dziedājumu.

Pēckoncerta pārdomas vairāk saistījās ar Rahmaņinovu, Po un Alfrēdu Kalniņu. Nudien, pirms tam nezināju, ka Rahmaņinovs kādā no saviem opusiem licis lietā man mīļā Po darbu (amizants ir stāsts par to, kā Po dzejolis nonāk pie komponista). Bet tas lika atcerēties, ka Alfrēds Kalniņš savā Amerikas periodā sarakstīja vairākas dziesmas ar Po tekstiem. Vai tās šeit kāds ir atskaņojis? Nezinu, bet ļoti gribētos dzirdēt. Tā varētu būt interesanta kamermūzikas programma.