Ernests Kļaviņš. Romantiķis. 2011

Neuzrakstītā recenzija – Ernests Kļaviņš 1

Jana Kukaine
04/11/2011

Ernesta Kļaviņa personālizstāde “Karš starp titāniem un rūķīšiem” galerijā “Alma” apskatāma līdz 2. decembrim

Recenzija par Ernesta Kļaviņa izstādi, kuru es nerakstīšu, sāktos ar apgalvojumu, ka mākslinieka iecere bijusi parādīt, cik komercializēta un sekulāra ir mūsdienu sabiedrība, kur gandrīz pilnībā izzudusi spēja just šausmas, nopietnību, dievbijību vai skumjas. Vēl šī recenzija ietvertu apgalvojumu, ka mūsdienu dzīves telpu raksturo karikatūras, viss viens – vēsturiskas vai acumirklīgas, bet mīti ir kļuvuši sekli un bērnišķīgi, tā paskaidrojot, kāpēc mākslinieks gleznojis tik “pavirši” un “nemākulīgi”. Recenziju noslēgtu secinājums, ka Ernests Kļaviņš ir sociāli kritisks mākslinieks, tā rodot izstādes “izskaidrojumu” un nosakot tās skatīšanās režīmu.

Šo viedokli, lai arī tas izklausās ticami, tomēr liek apšaubīt vairāki apsvērumi. 

Pirmkārt, tā ir paša mākslinieka nostāja un izstādes izteikti fikcionālā ievirze. Leģenda par rūķīti ir pašizdomāta, kā izstādes atklāšanā atzīst mākslinieks, piebilzdams, ka tas jau ir tāds joks un diez vai stāsts ievieš kādu skaidrību. Jautāts par to, cik svarīgi ir komunicēt ar savu skatītāju, mākslinieks vien parausta plecus. Skopajos atklāšanas vārdos Ernests Kļaviņš pamato izstādes nosaukumu: esot izvēlējies tādu, lai piesaistītu uzmanību, un konflikta piesaukšana to nodrošinātu, spriežot, piemēram, pēc analoģijas ar sportu. Šāda motivācija atgādina reklāmā izmantotos paņēmienus, kad mērķis ir izdomāt vienalga ko, lai tikai to ievērotu. Tas gan neizskatās pēc sociāli apzinīgas rīcības un pēc transcendentā meklējumu manifesta arī ne. 


Ļeņins. 2011

Otrkārt, jau minētā “nenopietnā” gleznošanas maniere atklāj kaut ko citu – proti, laikmetīgajā mākslā tik problemātiska medija kā glezniecības iespējas, jo mākslas skatītājam, kurš jau no mazotnes ir spējis iedomāties, ka pisuārs ir mākslas darbs, tagad jāspēj iztēloties, ka māksla ir arī neliela glezniņa melnā rāmītī. Šajā gadījumā atslēgas vārds ir mākslinieka rokraksts jeb izdarītās izvēles, kuras apliecina klaju norobežošanos no akadēmisma un visas nopietnās, “būtību un emocijas” izsakošās glezniecības tradīcijas, kas dažādās Latvijas galerijās ir pārstāvēta diezgan plaši. Vienlaikus izstādē var just glezniecības kā medija priekšrocības – tās pasaules un intonācijas konstruēšanas potenciālu, kas redīmeidiem vai izteikti konceptuāliem mākslas darbiem piemīt daudz mazākā mērā, ja vien netiek likti lietā lingvistiski paņēmieni. Izstādītajos darbos dažādu tēmu traktējums parāda, ka mākslinieks ir apveltīts gan ar iztēli, gan savdabīgu humoru, un viņa joki nav uzbāzīgi vai rupji. >>