Foto

Aiziet pūķis debesīs

Pastaiga pa izstādēm

Pēteris Bankovskis
27/02/2015

Internetā klīst kāds jauks videosižetiņš, kurā varam izsekot zāles pļaušanas sacensībai. Divos līdzās esošos, pilnīgi vienādos zāļlaukumos savu māku rāda “kreklos izmeties” vīrs ar veco labo izkapti un kombinezonā ietērpies, skaņu slāpējošas ķiveres ar nolaistu sejsargu pasargāts tagadnes cilvēks ar pretīgi tarkšķošu, benzīna garaiņus dvesošu trimeri. Lieki teikt, ka old-school pļāvējam darbs sokas vismaz trīs reizes ātrāk, turklāt pļāvums ir daudz vienmērīgāks un gludāks.


Leonīds Āriņš. 30-12-84. 1984. Papīrs/tuša, 47x62

To atcerējos, kad iegriezos galerijas “Daugava” ierastajās telpās Vecrīgā, kur patlaban apskatāmas Anša Artuma gleznas (titulbildē) un Leonīda Āriņa zīmējumi. Patiešām, tur viss ir tā, kā jābūt, bet kā gandrīz nekad vairs nav. Artuma ainavas un klusās dabas, atraisīti, bet klusināti nepretenciozi gleznotas, ir iederīgas mūsu tautas kolektīvi viensētnieciskajā gara pasaulē un tās vizuālajos priekšstatos, kas, reiz izveidojušies un nostiprinājušies, šķiet, ļāva itin mierīgi izbraukt cauri revolūcijām un kariem, Ostlandes maršiem un LPSR viļņojumam. Un Āriņa zīmējumi savā lakoniskajā precizitātē, aforistiskajā smalkumā arī neko negrauj, nesamoka un neatmet, bet zemnieciskajai pašsaprotamībai uzlaiž pāri eiropeisku vieglumu, Āriņam būtisko “francisko” šarmu. “Daugavā” apskatāma māksla, kas ir tik tradicionāli dabiska, ka nedabiskos laikos šķiet gandrīz vai izaicinoši nepieklājīga. Sak' – mēs te, ziniet, attīstām kritisko teoriju un laikmetīgo scēnu, bet jūs bāžaties ar savām ainaviņām, puķītēm un vāzītēm.

Taču publika negrib un negrib atteikties no tradicionālās izkapts par labu smirdīgajam trimerim. Lai cik vājprātīgs arī nebūtu poststrukturālistu, neofreidistu, gendera ideologu un visu citu “teorētiķu” un “zinātnieku” murgu spiediens, realitāti pilnībā aizsegt tam neizdodas. Vēl aizvien ir cilvēki, kuriem nav bail atzīties, ka par mākslu viņi uzskata, piemēram, Anša Artuma, Kārļa Sūniņa vai Jāņa Brektes darbus.

Bet laiki patiešām ir nedabiski. Vai gan citādi varētu notikt, ka Zinātņu akadēmijas prezidents atklāj mākslas galeriju lielveikalā, savukārt kultūras ministre spiesta apmeklēt frīkšovu “Zelta mikrofons”. Vai gan citādi par mākslinieci varētu uzdoties meitene, kas panāk, ka tiek sterilizēta, kamēr nācija sajūsminās par gadskārtējo “pikantāko festivālu Baltijā” Erots 2015.


No izstādes “Traucējumi un šķēršļi”. Foto: Andrejs Strokins

Nedabiskie laiki provocē uz nedabiskiem izteikumiem, protams, ja iet laikiem līdzi, nevis pretojas tiem. Tā gan bijis vienmēr, jo itin visi laiki kādam vai kādiem no tajos dzīvojošajiem šķiet nedabiski. Un pretoties var dažādi: vienkārši paejot malā vai “hamletiski-adamovičiski” ieročus grābjot pretī moku jūrai.* Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā iekārtotā fotogrāfa Andreja Strokina darbu izstāde ir tāda izmisīga, ja neteiktu – uzspēlēti demonstratīva ieroču grābšana pretī. Mākslinieka pasaules redzējums ir traģisks, tā ilustrācijai viņš izlicis Semjona Haņina dzejoli. Apmēram pa vidu dzejolī (Pētera Dragūna atdzejojumā) lasām:

kuģis nogrima
un saule sakrunkojās
un jūra apgāzusies izlija
un mēs te
mēs te
te

Būšanu “te” un tagad Strokins sajūt kā pagalam bezcerīgu, to līdztekus vairāk vai mazāk daiļrunīgām fotoainām, atrastu fotogrāfiju montāžas šuvēm u.c. pauž mūžīgā dzinēja statusā uz postamenta paceltā, samīcītā alus skārdene. Tā (nevis kāds svēts aizsākums vai turpinājums, bet samīcīta bundža) levitē un griežas ap savu asi – gluži kā mūsu fiziskajos un “intekektuālajos” atkritumos slīkstošā, globalizētā pasaule.

Semjona Haņina dzejoļa beigās “liriskajam varonim” pretī sniecās un

 pavīdēja plakanu neizteiksmīgu seju atveidi.


Jass Kaselāns. “Leļļu laukums”

Ar tādiem varam kopā pabēdāties un palīksmot izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā, kur iespēju paklaiņot starp atkritumos savāktu leļļu galvu parafrāzēm mums ir sagādājis igauņu “aktuālais” tēlnieks Jass Kaselāns. Liekas, ka igauņi “konceptuālu” mežģīņu un tintes mākoņu vērpšanā ap saviem mākslas ražojumiem ir vēl lielāki meistari par latviešiem, par to var pārliecināties, kādu brīdi paklausoties un paskatoties video, kas tur apskatāms blakus kambarītī. Bet pašas milzonīgās leļļu galvas, glīti sarindotas uz podestiem, kaut kādā noslēpumainā veidā ir zaudējušas gan izmestām leļļu galvām raksturīgo, siekalaini asaraino banalitāti, gan otru – tagadnē daudz izplatītāko – banalitātes komponenti, laikmetīgās mākslas “laikmetīguma” indi. Kaut kā ir sajūta, ka tas Kaselāns gluži vienkārši ir talantīgs.


Annas Heinrihsones miniatūra “Vilma”. 2015. Audekls/eļļa, 27x22 cm

Talantīgu mākslinieku nav mazums arī tepat Latvijā. Par to, ka talanti var būt dažādi, iespējams pārliecināties, piemēram, galerijā “Māksla XO”, kur dziļākajā – tumšajā – istabā apskatāma miniatūrdarbu izstāde (darbu garākā mala nedrīkst pārsniegt 30 cm). Darbu ir krietns skaits, absolūti visvairāk ir glezniņu. Starp autoriem var minēt Normundu Brasliņu, Arturu Bērziņu, Kasparu Zariņu, Ievu Iltneri, Helēnu un Ivaru Heinrihsonus un daudzus citus. Atšķirībā no lielāku formātu darbu izstādēm, kurās ar saviem ienākumiem apmierināts ierindas skatītājs parasti neierodas ar domu kaut ko nopirkt, miniatūru izstādē, iespējams, ir citādāk, jo cenas ir, tā teikt, “patērētājam draudzīgākas”. Tiesa, uzrodas cita problēma – kā saprast, kurš mākslinieks spēj būt vienlīdz pats (autentisks), atraisīts, māksliniecisks un radošs tiklab sev ierastajos formātos, kā arī mazā glezniņā vai skulpturālā nieciņā. Skaidrs, ka ne jau katram tas ir pa spēkam.


Gintera Krumholca darbs Purvīša Balvas 2015 izstādē

Toties tiem astoņiem, kuri tika nominēti 2015. gada Purvīša balvai un tagad reprezentabli izstādījušies izstāžu zālē “Arsenāls”, pa spēkam ir bijis vismaz sarīkot tādu personālizstādi vai kaut ko tai pielīdzināmu, ka to pamanījuši eksperti un žūrijas. Purvīša balvas nominantu izstāde ir labi apmeklēta un diezin vai apmeklētības galvenais iemesls ir tas, ka cilvēki nav vīžojuši savulaik apskatīt katru izstādi atsevišķi. Jā, arī tas, jo nav taču nekur noteikts, ka visiem par varītēm būtu jādrāžas uz visām izstādēm un, nedod, Dievs, to atklāšanām. Tomēr publikas intereses galvenie iemesli ir divi citi. Pirmais, sliktais, ir uzbāzīgā reklāma (“sabiedrisko attiecību” aktivitātes vai kā nu katrs sauc šo agresīvo kņadu, kas mūsdienās pavada itin visu). Tas, ka cilvēks metas uz izstādi reklāmas iespaidā, liecina par cilvēka vājumu. Par stiprumu toties liecina otrais, labais, izstādes apmeklēšanas iemesls, proti, vēlme pašam savām acīm paskatīties, kādas kopsakarības veido, kādu vēstījumu pauž mākslinieki un darbi, ko par izciliem atzinuši kādi, kas sevi pozicionē kā eksperti. Bet pieņemsim, ka es – skatītājs – būšu stiprs un patstāvīgs domāšanā, izprātošu, ka, Arsenālā, rau, patlaban vērojama tāda vai citāda divdesmit pirmā gadsimta pirmā ceturkšņa vidus tendence, zīme vai norāde. Tad ko man ar šo prātojumu darīt?

Es zinu – palaist to kā papīra pūķi debesīs un vērot, kā tas pamazām kļūst aizvien mazāks un mazāks, līdz saplūst ar visu iepriekšējo un nākamo cilvēces paaudžu burkšķoņu, murdoņu, čukstiem un žāvām.

* Konkursa jautājums – ko varētu nozīmēt šī frāze.