Tagadnes cilvēks
Pastaiga pa izstādēm
Pēteris Bankovskis
11/02/2015
Kopš jaunības gadiem, kad, kā daudzi, visā nopietnībā lasīju Frīdriha Nīčes „Tā runāja Zaratustra”, prātā palikušas dažas rindiņas no Viļa Plūdoņa 20. gadsimta sākumā veiktā, visnotaļ poētiskā tulkojuma, no nodaļas, ko Plūdons nosaucis „Par kultūras zemi”, bet kas Nīčes oriģinālā saukta Vom Lande der Bildung. Vai jūtat atšķirību starp ‘kultūras zemi’ un ‘izglītības zemi’? Kāpēc Plūdonim tā vajadzēja? Paviršības dēļ? Vai varbūt Nīče izglītībā iekļāva kultūru, bet Plūdons rīkojās pretēji? Iespējams, ka „Zalkša” loka dekadentu vidē dienasgaismu ieraudzījušais „Zaratustras” tulkojums, pēc būtības salīdzināts ar vācvalodīgo oriģinālu, varētu daudz ko pastāstīt par gara procesiem, kas norisinājās un joprojām norisinās latviskajā sociālpolitiskajā, intelektuālajā un sadzīves domāšanā. Bet atstāsim šo jautājumu loku kādam pētniekam un nedaudz ielūkosimies pašā Plūdoņa tekstā:
„Laiku laiki melšas cits pret citu jūsu galvās; un visu laiku sapņojumi un pļāpājumi bija tuvāk īstenībai nekā jūsu nomods!
Neauglīgi jūs esat: tālab jums trūkst ticības. Bet kam vajadzīgs radīt, tam arī pastāvīgi bijuši savi nozīmīgi sapņi un zvaigžņu zīmes – un viņš ir ticībai ticējis! –
Pusviru vārti jūs esat, pie kuriem kaprači gaida. Un tā ir jūsu īstenība: „viss ir cienīgs bojā iet”.
Ak, kā jūs stāvat tur, jūs neauglīgie, tik izdēdējuši! Un dažs labs no jums ir nopratis to arī pats.
Un viņš sacīja: „liekas, ka Dievs, kamēr es gulēju, man ko slepen noņēmis? Patiesi, lai būtu ko darināt no tā sievu!
Dīvains ir manu ribu kalsnums!” tā teicis ir jau dažs labs tagadnes cilvēks.”*
Darbs no Lily’s Pool
Šķiet, netrūkst aktīvu darbinieku un darbinieču, kam šā brīža Latvijas mākslas dzīve visā spožumā atklājas Latvijas prezidentūras ES Padomē „publiskās diplomātijas un kultūras programmā”. Jau kādu laiku tiem nedaudzajiem ņujorkiešiem, kuri zina, ka kaut kur atrodas Eiropas Savienība un tās priekšpostenis Latvija, ir iespēja aiziet uz Art in General un pasēdēt pie kim? Laikmetīgās mākslas centra sarūpētā Lilijas baseina (vai dīķa). Arī mēs, pakaļpalicēji, caur Facebook un Instagram varam dažbrīd paskatīties, kā Evitai Vasiļjevai, Armandam Zelčam, Ievai Kraulei, Kasparam Groševam, Darjai Meļņikovai, Mikam Mitrēvicam un Kristīnei Kursišai tur gājis ar ‘publisko diplomātiju’.
Aleksejs Naumovs. Helsinki
Tomēr ne visi diplomātiskie pasākumi ir tik labi publiski dokumentēti. Piemēram, par latviešu mākslas diplomāta Nr. 1 – Mākslas akadēmijas rektora Alekseja Naumova – gleznošanu plenērā, piedaloties valsts prezidenta Andra Bērziņa nesenajā Somijas apciemojumā, ziņas ir trūcīgākas. Internetā atradu tikai vienu fotoattēlu, kurā redzams, kā rektors lidmašīnā rāda svaigo studiju, kurā veikli tvēris Somijas skarbo, bet mums tuvo dabu.
„Saules vedējs”
Maldās tie, kas uzskata, ka mākslas vēsturi veido tikai likteņa vētras un laika zoba kodienus izturējušie artefakti. Esam taču lasījuši par senās Grieķijas glezniecību (Apellesu u.c.), lai gan saglabājies nav nekas. Mūsdienās šādā veidā mākslas vēsturi pārraksta ne tikai dažādu nokrāsu un kalibra ‘konceptuālisti’, ‘akcionisti’ u.tml., bet arī tēlnieki – smilšu vai ledus skulptūru meistari. Rau, 1. februārī tādi plūdoniskā Nīčes sapratēji („viss ir cienīgs bojā iet”) Kārlis Īle un Maija Puncule vēstnieka Jura Audariņa vadībā Kanādas pilsētā Otavā atklāja ledus skulptūru „Saules vedējs”. Tas, protams, ir ES prezidentūras publiskās diplomātijas projekts, jo arī tālajā mežcirtēju zemē Kanādā der iegaumēt, ka Latvija šobrīd ir prezidējošā valsts. Diplomātiju mēs parasti saprotam metaforiski, piemēram, kā Trojas zirgu, taču šoreiz vienkāršie kanādieši var gulēt mierīgi, jo zirgs, kas rotāts ar latviešu rakstu zīmēm, izkusīs un pazudīs. Kā tur bija Nīčes tulkotājam Plūdonim? – „Te viņš bija, te viņš zuda, // Sidrabkaltais mēnestiņš.”
Inta Ruka. No sērijas “Mani lauku ļaudis”. Agita un Andis Rutkastes.
Balvi, Latvija. 1992. (fragments) Sudraba želatīna kopija. 39x37,7 cm.
ABLV Bank kolekcija Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam
Tomēr ne visas ribas ir tik kalsnas kā Otavā, un patlaban arī Jelgavā dabas elementiem pakļautās. Labi tas vai slikti, bet nu jau vairākus gadsimtus ‘pasaule’ sevi nevar iztēloties bez muzejiem. Nedaudz īsāku laika sprīdi par iztēlošanās priekšnoteikumu ir atzīts arī ‘laikmetīgās mākslas muzejs’. Latvijā tāda vēl nav, tomēr daudzi zina, ka kolekcija maz pamazām top. Un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā sadarbībā ar Borisa un Ināras Teterevu fondu iekārtota jau piektā no divpadsmit izstādēm „Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture”. Šīs izstādes parasti (arī šoreiz) nav lielas, tajās aplūkojami darbi no topošā muzeja krājumiem, kaut kas speciāli jaunradīts, kā arī grāmatas un citas publikācijas par izstādīto darbu autoriem. Šoreiz LNB 4. stāvā var paskatīties Egona Spura un Intas Rukas izcilos fotodarbus un ‘Drustu politiķa’ Kaspara Podnieka darinātu piena savākšanas trepīti un piena kannu, kuras dibenā ievietots video attēls (mana apmeklējuma laikā video nedarbojās). Egona Spura proletāriskās Rīgas attēlojumi un Intas Rukas vienkāršo, nabadzīgo laucinieku portretējumi ir noskaņām bagāti; ja kāds vēlas, tam šie attēli var izsaukt dažādas estētiskas, kultūrvēsturiskas, antropoloģiskas un vēl visādas pārdomas. Tā kā bibliotēku pārsvarā apmeklē inteliģenti cilvēki, izstādes rāmais patoss tiem atgādinās, ka fotogrāfijai kā radošas pašizpausmes veidam arī ir sava, sacīsim, stabila, vieta ‘vizuālo mākslu’ buķetē. Tas jāatgādina vēl un vēl, jo, ja palasām dažu labu komentāru, piemēram, interneta izdevumā „Foto Kvartāls” vai ja maļam pa galvu domu, ka mūsdienās ar viedtālruni vai (kāda starpība!) superdārgu spoguļkameru nefotografē tikai debilie, tad par mākslu ‘kontemplēt’ prāts nenesas. Par ‘pusviru vārtiem’ gan.
Edvards Grūbe izstādes „Gaismas lauks” atklāšanā. Foto: Kristīne Madjare
Tomēr ar vārtiem arī nav tik vienkārši. Jo kaprači gaida ne tikai ‘radošā gara’ tukšības, bet gluži neglābjami un likumsakarīgi – ikvienu no mums. Un pretsvarā tad kā apliecinātājs Plūdoņa atdzejotais Nīče: „Bet kam vajadzīgs radīt, tam arī pastāvīgi bijuši savi nozīmīgi sapņi un zvaigžņu zīmes”. Edvarda Grūbes gleznu izstāde galerijā „Māksla XO” stāsta par mākslinieka zvaigžņu zīmēm pārliecinoši. Grūbe ‘prātā stāv’ ar plašu atvēzienu, fiziski (krāsas uzlicienā, faktūrā) spēcīgu materialitātes apliecinājumu, vienalga, vai gleznots kāds stūris, logs, durvis, kāds priekšmets vai apveids. Tagad, šķiet, tas viss aizmests projām, izdzīvots, un gleznota tikai telpa (varbūt ainava). Telpa ar savu vilkmi, bet bez laika klātbūtnes.
Dace Lielā. Pavasaris. 2014. Audekls/akrils, 150x200
Pavisam citādāk ir Daces Lielās jaunāko gleznu izstādē galerijā „Daugava” iepretī Anatomikumam. Sestdien tur apmeklētāji čumēja un mudžēja, no skatītāju pozām un sejas izteiksmēm varēja manīt, ka redzētais redzošajām un redzošajiem ir vajadzīgs, pievilcīgs, piesaistošs. Apmeklētāji, protams, bija tagadnes, mūsu laika cilvēki. No tā var izdarīt vienkāršu secinājumu – Daces Lielās gleznas ir laikmetīga māksla. Bet kā tas var būt, ja māksliniece gluži klasiskā, akadēmiskā garā – virtuozi, gluži vai juvelieriski smalki strādājot ar otu, rada ainaviskas ilūzijas, gleznieciski interpretē mitrāja, pārmitru meža stūrīšu reālijas: koku stumbrus, ūdens lāmas, zaru tīklojumu, lapotnes dažādās bioloģiskās eksistences stadijās, slīdoša saules stara vai rēnas pretgaismas apspīdētus vides elementus? Otas raksts, kas, piebāžot degunu tuvāk audeklam, uzrāda vilnīšus, kleksīšus, apļveida steidzīgus soļus precīzā koloristiskā dejā, pakāpjoties atpakaļ, izgaist vieglā dūmakā, atmosfēriski mīkstinot, ‘dabiskojot’ kopskatu. Skatītājs apzinās šo savu iespēju pārvaldīt kustību no gleznieciskā saskatīšanas uz dabas tēla sajušanu. Skatītājs ir it kā valdnieks pār šo garīgo (un fizisko) kustību, bet vienlaikus arī apzināti ļaujas gleznas, šī divdimensiju šķituma, manipulācijai ar sevi. Tāpēc jau ‘parasti’ cilvēki, kas nav un nekad nebūs kolekcionāri, kritiķi, kuratori, grib redzēt, uzlūkot, pa laikam arī dabūt savā īpašumā gleznas. Šīs savādās saspēles dēļ. Asociācijas, konotācijas, pārdomas nāk pēc tam, bet nav obligātas.
* Alle Zeiten schwätzen wider einander in euren Geistern; und aller Zeiten Träume und Geschwätz waren wirklicher noch als euer Wachsein ist!
Unfruchtbare seid ihr: darum fehlt es euch an Glauben. Aber wer schaffen musste, der hatte auch immer seine Wahr-Träume und Stern-Zeichen – und glaubte an Glauben! –
Halboffne Thore seid ihr, an denen Todtengräber warten. Und das ist eure Wirklichkeit: „Alles ist werth, dass es zu Grunde geht.”
Ach, wie ihr mir dasteht, ihr Unfruchtbaren, wie mager in den Rippen! Und Mancher von euch hatte wohl dessen selber ein Einsehen.
Und er sprach: „es hat wohl da ein Gott, als ich schlief, mir heimlich Etwas entwendet? Wahrlich, genug, sich ein Weibchen daraus zu bilden!
Wundersam ist die Armuth meiner Rippen!” also sprach schon mancher Gegenwärtige.
(Friedrich Wilhelm Nietzsche: Also sprach Zarathustra, Kapitel 47: Vom Lande der Bildung)
