Kadrs no filmas „Leviatāns”

Aprīt Leviatānu 3

Dmitrijs Komms
26/01/2015

Foto: kadri no filmas, publicitātes attēli

Pēdējā laikā kā aksioma skan apgalvojums, ka Andreja Zvjaginceva jaunā filma „Leviatāns” ir kļuvis par savdabīgu sociālkulturālu fenomenu, pateicoties Krievijas sabiedrības vētrainajai reakcijai. Tomēr pamatojums šādam apgalvojumam ir visai apšaubāms. Tas balstās uz aktīvu filmas apspriešanu divsimt intelektuāļu lokā feisbukā, tiek uzkurināts ar odiozā kultūras ministra un dažnedažādu pareizticīgo aktīvistu paziņojumiem, kā arī „Leviatānam” piešķirto prestižo balvu „Zelta globuss” – Holivudā akreditētās ārzemju preses asociācijas prēmiju.

Populārās kultūras darbi – kino, televīzijas seriāli, popkoncerti – patiešām var daudz pastāstīt par sabiedrību, kurā radīti, bet tikai tādā gadījumā, ja tiem šajā sabiedrībā ir masu panākumi. Fransuā Trifo rakstīja: „Kad filmai ir lieli komerciāli panākumi, tā jāvērtē nevis mākslas, bet gan sociālās psiholoģijas kategorijās. No šāda viedokļa raugoties, tādas filmas kā „Matrikss” vai „Zvaigžņu kari”, kas bauda fenomenālu popularitāti un rada pašas savu mitoloģiju, var daudz pastāstīt par amerikāņu sabiedrības kolektīvo bezapziņu, kurpretī, piemēram, Džima Džārmuša filmas runā tikai par režisora Džima Džārmuša pasaules redzējumu. Kas, protams, nemazina to māksliniecisko vērtību. Džārmuša filmas ir mākslas darbi. „Zvaigžņu kari” – sociālkultūras fenomens.

Krievijā nav filmu, kas tādā līmenī akumulētu publikas uzmanību. Kas arī ir sava veida sociāla diagnoze: Krievijas sociums ir sašķelts, atomizēts un tam nav nekādu vienojošu mītu (pat valsts propagandas izvērstais impērisko ambīciju uzplaiksnījums patiesībā ir tās pašas propagandas pārspīlējums un, ja ticam sociologiem, jau noriet ekonomisko problēmu spiediena ietekmē). Kičīgais kariņš no 2013. gada kases grāvēja „Staļingrada” vai kaut kāds Filipa Kirkorova koncerts par Krievijas sabiedrības problēmām pētniekam var pateikt daudz vairāk nekā „Leviatāns”, kuru sabiedrība nav skatījusies un diez vai to darīs, pat ja kaut kad šī filma nonāks uz lielajiem ekrāniem. Vienkārši tāpēc, ka parasts skatītājs divas stundas ilgu ārthausa drāmu spēj nosēdēt tikai tad, ja tam pielikts revolveris pie deniņiem.

Tomēr nevar ignorēt režisora Zvjaginceva acīmredzamo vēlmi šādu sociālo diagnozi noteikt. Krievijas kinematogrāfisti vispār ir ļoti iecienījuši uzstādīt diagnozes sabiedrībai – acīmredzot tas ir smagais sociālistiskā reālisma mantojums, kad kino tika uzskatīts par masu audzināšanas ieroci, – un dara to jau kādus gadus trīsdesmit – kopš „Mazās Veras”. Laika ziņā jaunākie šādas diagnostikas paraugi – Alekseja Germana „Grūti būt Dievam” un Jurija Bikova „Muļķis”. Turklāt diagnozes ar daudzveidību neizceļas: tās visas fiksē kultūras slāņa izzušanu, tautas pārvēršanos par mežoņiem, sociālo struktūru primitīvismu. Tomēr, neraugoties uz diezgan vienveidīgo vērtējumu, Krievijas kultūra tā arī nav sākusi izstrādāt antivielas, kas palīdzētu sociālajam organismam atlabt no slimības un kļūt par šķērsli mežonībai un barbarismam. Visa diagnostika notiek augstprātīgi atsvešinātā manierē, kā pasakā par Buratīno: „Pacients ir drīzāk miris nekā dzīvs”. Diagnoze noteikta, bet ārstēšana netiek piedāvāta, jo gadījums laikam ir bezcerīgs. Bet pa to laiku ‘pacients’, kas nemaz nezina, ka viņam laiks posties uz morgu, balso ar savu rubli par amerikāņu filmām, kas sludina humānistisku cilvēka kā saprātīgas radības uztveri – būtnes, kas ir saprātīga, izglītojama, apveltīta ar brīvu gribu un spējīga mainīt tai apkārtesošo sabiedrību. Var teikt, ka Krievijas sociums līdzinās smagi slimam cilvēkam, kurš nodarbojas ar amatierisku pašārstēšanos, jo speciālisti jau sen viņam atmetuši ar roku.

Šajā sociālā pesimisma un mizantropijas laukā „Leviatāns” izskatās diezgan mērens, pat konservatīvs. Tajā nav „Grūti būt Dievam” radikālisma, kas atklāti mēģina skatītājos izraisīt fizioloģisku riebumu pret ekrānā notiekošo. Nav arī uz satīru un grotesku norādošā „Muļķa” publicistiskā asuma. Andreja Zvjaginceva filma pēc saviem vēstīšanas paņēmieniem ir tradicionāla, un tai piemīt diezgan augsta (pēc ārthausa mērauklas) tehniskā kvalitāte.

„Leviatāna” sižets var šķist kā radīts melnai komēdijai brāļu Koenu garā. Darbība izvēršas provinciālā ziemeļu pilsētiņā, kur autoatslēdznieks Nikolajs (Aleksejs Serebrjakovs) nesekmīgi cīnās nevis ar vienkārši korumpētu, bet atklāti bandītisku varu, kas, pārkāpjot jebkādus likumus, grib viņam atņemt zemes gabalu ar māju, par to samaksājot smieklīgi mazu kompensāciju. Pamatpersonāži ir mērs–gangsteris, advokāts–šantažētājs, pops–liekulis, sieva–laulības pārkāpēja, Ceļu policijas priekšnieks–alkoholiķis, un arī pats Nikolajs ar īpašu intelektu vai pat attapību nav apveltīts, visas filmas laikā pasakot tikai vienu saprātīgu frāzi finālā: „Es neko nesaprotu”. Tas taču ir „Vienkārši asinis” (Blood Simple, 1984) vai „Fargo” (1996). Bet, saprotams, „Leviatāns” nav melnā komēdija. Ar humora izjūtu mūsdienu krievu režisoriem vispār ir problēmas; rādās, ka to vienkārši amputē jau Vgikā (Krievijas valsts kinematogrāfijas universitāte), aizstājot ar pieķeršanos bibliskajām alūzijām katrā izdevīgā gadījumā. Un šajā aspektā filmā viss ir kārtībā: protams, ir stāsts par Ījabu, ko atgādina vietējais cienīgtēvs, no ekrāna regulāri skan tādas frāzes kā „vai tu tici Dievam?”, „kas ir grēks?”, „kad tu pēdējo reizi biji grēksūdzē?”, pusaudži dzer alu pussagruvušā baznīcā (pamēģiniet tikai neievērot – simbols te režisoram ir, simbols!), un vientulīgā krastā balo milzīgs vaļa skelets, kas izpilda briesmoņa titullomu.

Turklāt vienīgais, kuru patiesi interesē augstāko spēku viedoklis, ir bandītiskais pilsētas priekšnieks (Romans Madjanovs). Tomēr viņa dievs nav vis Jēzus, bet gan kāds, kas līdzinās Pērkontēvam, ar spēku un slavu apveltītam pagānu elkam, kuram regulāri jāziedo upuri apmaiņā pret aizgādnību un varu. Tas ir snaipera precizitātes cienīgs novērojums. Sociāli atpazīstamu tipāžu ziņā „Leviatāns”, neapšaubāmi, ir veiksmīgs; tieši atpazīstamība radījusi daudz kaislīgu filmas piekritēju, kas tajā saskatījuši ‘dzīves patiesību’ un sociālo kritiku. Tomēr sociālās kritikas kinematogrāfā daudz nozīmīgāka loma par personāžu un apstākļu atpazīstamību ir filozofiskajai un ētiskajai pozīcijai, ar kādu šī kritika tiek īstenota. Patiesībā atpazīstamība te ne tuvu nav svarīgākā. Cilvēks var ieraudzīt sevi spogulī, nošausmināties – un sākt sacerēt spoguļu aizlieguma likumu (mūsu vara apmēram tā arī dara). Vai arī viņš vienkārši var nokrist ceļos un iesaukties: „Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”. Tikai tad, ja valdošais ir priekšstats par cilvēku kā rīcības subjektu, aktoru, kas veido sabiedrību un ir spējīgs tajā kaut ko arī mainīt, atpazīstamība var tikt uztverta kā sociālā kritika. Šī starp rindām lasāmā domāšanas tipa nosaukums ir ‘humānisms’, tieši par to maksā naudu mūsu skatītāji, kad iet uz amerikāņu kino. Un tieši tā nav filmā „Leviatāns”.

Būtībā Zvjagincevs samudžina lietu, reālas sociālās problēmas pārnesot metafizisku spekulāciju telpā, un tāpēc šīs problēmas principā kļūst neatrisināmas. Ja sociālā netaisnīguma iemesls ir ‘dieva novēršanās’ vai kaut kas tamlīdzīgs – tad cilvēks ir bezspēcīgs, nav vērts arī censties kaut ko uzsākt. No racionālas, cēļonsakarībās balstītas loģikas viedokļa nav iespējams saskatīt saistību starp mēra bandītiskajiem izlēcieniem un galvenā varoņa sievas neuzticību, tomēr Zvjaginceva prāta konstruētajā pasaulē, aiz daudznozīmīgu pusvārdu un mājienu plīvura aizslēpta, šī saikne ir nojaušama. Tur vispār viss ir saistīts ar visu – augstāko sfēru līmenī, acīmredzot. Iedomājieties, ka esat sasirdzis ar gripu. Vai jums ir lielas izredzes atveseļoties, ja uzskatāt, ka slimību izraisījis planētu stāvoklis debesjumā? Viduslaiku dziednieki visā nopietnībā apsprieda, ar kādu ziedi jāapziež ievainojumu radījušais duncis, lai brūce ātrāk sadzītu; ievainotajam šādā situācijā var tikai izteikt līdzjūtību.

Protams, māksliniekam ir tiesības uz jebkādiem vispārinājumiem un metaforām. Bet šādā gadījumā nevajag to dēvēt par sociālas kritikas darbu. Zvjaginceva uzmācīgā vēlme tukšā vietā radīt līdzību stāstu filmā nogalina sociālo kritiku, savukārt detaļu sadzīviskais patiesums kaitē stāsta alegoriskumam. Sanāk nevis Leviatāns, bet Grūdmūsvelcjūs, kura divas galvas neizpratnē raugās viena uz otru un nevar sadalīt savu kopējo neveiklo ķermeni.

Man iebildīs, ka sabiedrības, un īpaši – baznīcas, kritiku var realizēt arī ārpus humānisma paradigmas – piemēram, no evaņģēliskās kristietības viedokļa. Tas ir tiesa, ka Krievijā ar tās mūžīgo humānisma ideju vājumu baznīcas kritika nereti notiek, plivinot ‘attīrīšanās un vienkāršošanas’ karogu (kurpretī Eiropas tradīcijās kopš Voltēra un Didro laikiem ar ‘antiklerikāliem mākslas darbiem’ tomēr tika saprasts kas cits). Bet „Leviatānā” nekā tamlīdzīga nav. Agrīnie kristieši, balstoties uz Evaņģēliju un nevis baznīcas dogmām, nesa revolucionāro pasaules pārveidošanas ideju, kas pamatojās jaunos ētikas principos, kurus viņi sludināja aktīvi, dažkārt pat agresīvi, ielaužoties pagānu tempļos, zaimojot ‘elkus’ un nebīstoties laicīgās atmaksas. Līdzīgu pašaizliedzību izrādīja protestantu reformatori un krievu vecticībnieki. Un pat nerunāju par to, ka grūtsirdību jebkurš kristietis uzskata par nāves grēku. Zvjaginceva radītajā pamestības telpā pesimisms burtiski virmo gaisā un nekāda aktivitāte nav iespējama pēc definīcijas; tur valda nevis kristietības gars, bet tieši pagānisma fatālisms, nevis Dievs, bet Liktenis, nepielūdzams un nesaudzīgs – kā grieķu traģēdijās. „Leviatāns” brīžiem arī līdzinās grieķu traģēdijai – šāda izjūta rodas, pateicoties episkajām ainavām, kuras uzfilmējis operators Mihails Kričmans. Tomēr dialogu ainas sagrauj traģisma izjūtu. Nepietiek ar to, ka valdnieka Edipa vietu ieņēmis kolektīvais Ivans Čonkins, arī kadra uzņemšanas izsmalcinātība kaut kur pazūd, tās vietā rādot bez mazākās izdomas izveidotas ‘runājošu ļaužu fotogrāfijas’.

Par „Leviatāna” estētikas paraugu var kalpot otrais dialogs starp pilsētas priekšnieku un garīdznieku. Aina ilgst gandrīz trīs minūtes. Visu šo laiku tiek saglabāts kopējais plāns no ceturtās sienas pozīcijas. Nekustīga kamera. Minimums kustību kadrā (pa brīdim kāds no personāžiem novelk ar roku pa galdu). Ar tādām pašām sekmēm skatītājs varētu klausīties radioteātri, skatoties uz aktieru fotogrāfiju. Protams, tā nav pieredzes bagātā un talantīgā operatora Mihaila Kričmana vaina. Kad režisoram šāds dialogu inscenējums šķiet pieļaujams, operators ir bezspēcīgs. Pat ja viņa uzvārds būtu nevis Kričmans, bet Urusevskis.

Interesanti ir arī tas, ka reālie Nikolaja prototipi daudz vairāk līdzinājušies traģēdijas varoņiem. Piemēram, jau pēc filmas iznākšanas plašu publicitāti izpelnījās slepkavība, kas Kirovskā – pilsētā, kur norisinājās „Leviatāna” uzņemšana –, bija notikusi 2009. gadā: netaisnīgu tiesu līdz izmisumam novestais biznesmenis nošāvis mēru un viņa vietnieku un izdarījis pašnāvību. Amerikāņu Bulldozer Man Mārvins Hīmeijers, kura stāsts iedvesmojis „Leviatāna” radītājus, tieši tāpat vīlies panākt taisnīgu tiesu cīņā ar pilsētas varu, vienkārši iekāpa buldozerā un sāka ārdīt mājas savā pilsētiņā. Ja filmā būtu izmantota jebkura no šāda atrisinājuma iespējām, lente patiešām varētu tikt uzskatīta par sociālo kritiku un saturētu nepārprotamu mājienu atsaldētajiem varas pārstāvjiem – negrūdiet mūs grēkā, ar labu prasām. Bet Zvjagincevs un producents Aleksandrs Rodņanskis vai nu nobijās, vai vienkārši nolēma upurēt reālismu viņiem dārgās alegorijas labā. Tas – papildinājumā pie daudz piesauktā ‘dzīves patiesības’ jautājuma.

Tomēr upuris nebija pilnīgi veltīgs. „Leviatāna” finālā rodas pārsteidzoši varena metafora, kas uz visu filmā notikušo liek paraudzīties citādi. Tas ir spilgts risinājums, un tam no sirds aplaudēju. Tiesa gan, manuprāt, tas ir vairāk ironisks nekā atvieglojošs. Piemēram, krietnie katoļi Žannu d’Arku vispirms sadedzināja sārtā, bet pēc tam viņas nāvessoda vietā Ruānā uzcēla katedrāli. Vai tas bija ļoti antiklerikāli? Nē, bet te jaušama vēstures ļaunā ironija, ka baznīca pati rada savus mocekļus. Nav grūti iztēloties notikumu attīstību, kur nelaimīgais Nikolajs tiek attaisnots (pēc nāves), iecelts nevainīgo mocekļu kārtā un viņa pīšļi tagad glabājas tajā pašā baznīcā... Ak, šķiet, es netīšām izdomāju sižetu filmai, kas ir daudz antiklerikālāka nekā „Leviatāns”.

Tas, kas man – atšķirībā no vairākuma Krievijas kritiķu – traucē pieņemt „Leviatānu”, ir fakts, ka šī filma cenšas pārvilkt krustu nevis pār valsti vai baznīcu, bet gan cilvēku kā tādu. Un tā ir mākslinieciska kļūda. Tam, kurš grib runāt vispārcilvēciskās līdzībās, vismaz reizi pa reizei jāpalūkojas tālāk par savu depresiju – uz cilvēku pasauli. Un šajā pasaulē var sabrukt valstis (mēs visi to vienreiz esam pieredzējuši), izmirt reliģijas, bet cilvēks nepazūd nekad. Romas impērija sabruka, bet tās iemītnieki neizkūpēja gaisā, viņi turpināja dzīvot uz tās pašas zemes, sajaucās ar ienākušajiem barbariem, dažkārt pārņemot viņu ieražas, tomēr biežāk nododot tiem savējās. Pēc dažiem gadu simtiem gotu pēcteči vairs nelepojās, ka uzveikuši romiešus, – viņi paši bija kļuvuši par romiešiem un radīja augstas raudzes kultūru, kas bija daudz ietekmīgāka par Senajā Romā eksistējušo. „Dzīve atkal ir uzvarējusi zinātnei nezināmā veidā.” Tā notiek vienmēr, un nav nekāda pamata uzskatīt, ka šoreiz atgadīsies izņēmums likumā.

Pat visbaisākajā sociālajā katastrofā vienmēr kāds izglābjas. Izdzīvojušie rosās pa drupām, no jauna uzceļ savas mājas, laiž pasaulē bērnus, rada mākslas darbus. Bet ko Leviatāns? Šie izdzīvojušie viņu aiz bada var vienkārši aprīt. Un pēc tam ilgi brīnīties: kāpēc šis nejēdzīgais monstrs viņiem kādreiz šķitis tik baismīgs un visvarens? Starp citu, tieši par to būtu vērts uzņemt filmu.

ARHĪVS: Ditas Rietumas filmu izlase: Leviatāns

normunds kozlovs - 04.02.2015 23:30
skat tēmā Leviatāna un Dejojošās tumsā paralēles http://mi3ch.livejournal.com/2819377.html#comments
normunds kozlovs - 04.02.2015 23:24
no sirds novēlu cien. kritiķim atsegt tēmu atbilstoši viņa ideoloģiskiem priekšstatiem komandā ar operatoru Urusevski
p.s.bet komentatoram Plūdonim Bangam ieguglēt "aktoru teorija"
Plūdonis Banga - 26.01.2015 15:03
Ja kāds nezin, ko nozīmē vārds "aktors", šeit ir skaidrojums no LZA terminu datubāzes:
Definīcija: Animēts interaktīvs multimediāls objekts, ko izmanto multimediālā lietotnē.

Un šeit teikums ar šo vārdu ( kaut kur vidusdaļā):

Tikai tad, ja valdošais ir priekšstats par cilvēku kā rīcības subjektu, aktoru, kas veido sabiedrību un ir spējīgs tajā kaut ko arī mainīt, atpazīstamība var tikt uztverta kā sociālā kritika


Definīcija: Animēts interaktīvs multimediāls objekts, ko izmanto multimediālā lietotnē.