Krista un Reinis Dzudzilo. „Dzimšana”. Foto: Kristīne Madjare

Slepenās lietas 7

Pastaiga pa izstādēm

Pēteris Bankovskis
22/01/2015

Dažbrīd šķiet, ka regulāru mākslas izstāžu apmeklēšanu vislabāk raksturo ar skumju humoru* pārfrazēts visiem zināmais izteikums no Jūlija Cēzara 46. gada vēstules Romas Senātam: Venī vidī oblīvīscī**. Bet citreiz atkal savādāk – ienāk prātā, ka, kas zina, varbūt redzētais, pamanītais kaut ko iespaido, kaut kādus nospiedumus atstāj skatītāja garīgā ‘es’ reljefā. Ej nu sazini!

Droši zināt var tikai to, ka tas – redzes tvērumu formveidojošā ietekme – ir noslēpums, gluži tāpat kā gandrīz viss šajā pasaulē, ja šim ‘visam’ pievēršas ar kaut vai kādu nopietnību. Noslēpumainība, slepenas lietas ir visur, kur vien pagriezies. Ne velti pagājušajā sestdienā FOX šefs Gerijs Ņūmens pastāstīja žurnālistiem, ka uzsāktas sarunas par populārā seriāla X-Files jaunām sezonām. Atkal varēsim sekot Foksa Maldera un Danas Skalijas piedzīvojumiem, mēģinot saprast kādu nieku no visuresošās slepenības.

Slepenība patiešām ir visur, arī Latvijā. Kāpēc gan citādi tik sarežģīti būtu dabūt pielaidi valsts noslēpumam. Visi zinām, ka šis noslēpums ir: patiešām apbrīnojami un noslēpumaini, ka un kāpēc valsts pastāv, ja no tās ik gadus uz neatgriešanos bēg projām daudzi tūkstoši pavalstnieku. Taču tie, kuriem ir pielaide šim noslēpumam, zina, ka tas ir veiksmes stāsts.

Stāsts, protams, ir šifrēts. Mums ir ‘pasaules līmeņa’ kvantu šifrēšanas speciālisti, un droši vien viņu ieteikts ir Latvijas veiksmes stāsta šābrīža kulminācijas – prezidentūras ES Padomē – ‘introits’. Ja kāds vēl nezina, tas ir tāds īpaši iezīmēts celiņš Briselē, Eiropas Padomes Justus Lipsius*** ēkā; pa šo celiņu, sekojot norādēm, eirobirokrāti var uzdancot latviešu tautas deju „Spriguleits”. Ja pareizi izdanco, var uzzināt, par ko maijā, slepeni sabraukuši Austrijas Interalpen-Hotel Tyrol, noslēpumaini spriedīs Bilderbergas grupas 63. ikgadējās sanāksmes dalībnieki. Ja izdanco nepareizi, tad var nonākt izstādē, kas veidota no Eiropas Parlamenta īpašumā esošas latviešu mākslas darbu kolekcijas (19. janvārī izstādi atklāja mūsu kultūras ministre Dace Melbārde). Man ir noslēpums, kā un pa kuru laiku EP īpašumā ir nonākusi vesela latviešu mākslas kolekcija un kādi darbi tajā ietilpst. Bet izstāde paliek izstāde.


„Dizaina manifestācija”. Ķeblītis Bloom, RIGA ChAIR™. 2011. Publicitātes foto

Vēl noslēpumaināka man šķiet 12. janvārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklātā Latvijas laikmetīgā dizaina izstāžu cikla „Dizaina manifestācija” pirmā izstāde „Reputācija”. Tā iekārtota LNB ātrijā. Lasu:Gaismas pils šobrīd ir Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē norišu galvenā vieta, tāpēc drošības apsvērumu dēļ tur reālus dizaina priekšmetus ienest nedrīkst. // Šī Latvijas dizaina izstāde fotogrāfijās apmeklētājiem būs pieejama no vasaras vidus, tikmēr to aplūkot lemts tikai prezidentūras viesiem”. Kad pirms pāris dienām iegriezos bibliotēkā, mēģināju no apmeklētājiem atļautā trešā stāva augstumiem pāri margām saskatīt kaut ko, kas norādītu uz minēto izstādi. Nekā. Pa tukšo ātriju dīki aizsoļoja viens vienīgs vīrs, tad pazuda arī tas. Droši vien citreiz, kad sarodas prezidentūras viesi, viss notiek: viesi, sastājušies pie dizaina priekšmetu fotogrāfijām, novērtē Latvijas dizaina veiksmes stāstu un spodrina tā reputāciju.

Iemesls, kādēļ gāju uz bibliotēku, bija tāds – vēlējos apskatīt LNB un Borisa un Ināras Teterevu fonda organizētā 12 izstāžu cikla „Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture” ceturto izstādi ar Imanta Lancmaņa gleznām un Aigara Bikšes darbiem. Šai un arī iepriekšējām cikla izstādēm ir būtisks trūkums: grāmatas un katalogi par māksliniekiem aplūkojami aizslēgtos stikla skapjos. Pasākums taču notiek bibliotēkā, gribētos pēc eksponēto darbu apskatīšanas pasēdēt, paskatīties katalogus, no kuriem daži ir senāk izdoti, citi paredzēti kādām ārzemēs notikušām izstādēm, tāpēc nekad neredzēti. Bet nekā.

 
Meitene ar koka kāju. 2013. gads. Bronza. Foto: Normunds Brasliņš

Imanta Lancmaņa gleznas ir sešas: sešdesmito gadu beigu klusā daba un 1971. gada Suvorova ielas skats, kā arī četru gleznu cikls par Kalētu muižas klēti. Visi darbi labi pazīstami, bet tos aplūkot aizvien no jauna ir prieks. Aigars Bikše izstādījis bronzā atlietu „Sievieti ar koka kāju”, šis tēls tagad uz kādu laiku būs viņa vizītkarte. Vēl tur ir ozolkokā griezta neiztīta dāvana vai pasta paciņa un no sakņu un nopostītas muižas ķieģeļu šķembu kaudzes izlienošs bronzas ķēms, kas simboliski ataino mākslinieka vēlmi domāt par 1905. gada revolūcijas traģiku.


Imants Lancmanis. Suvorova iela. Publicitātes attēls

Imanta Lancmaņa Kalētu muižas cikls ir svarīgs. Gleznotājs, izmantojot simtu gadu gaitā aprobētus tehniskos, tēlveides un stāstījuma paņēmienus, pārliecinoši un argumentēti gleznieciski runā par laiku un par sevi laikā. Iztēlē un domās notiekošajos laika nogriežņos mākslinieks nevairās iegleznot pats sevi kā tēlu un ‘laikazoba’ dinamisko norišu izpratnes sākumu un galu. Šādi izprasta un augstvērtīgi izpildīta vēsturiskā glezniecība nepavisam nav anahronisms, drīzāk tā ir noslēpums, neraugoties uz to, ka viss līdz sīkumam šķiet izstāstīts.

ARHĪVS: Pils Gūsteknis. Intervija ar Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani


Krista un Reinis Dzudzilo. „Dzimšana”. Foto: Kristīne Madjare

Tā arī simtiem lappušu biezs deviņpadsmitā gadsimta klasiķa romāns ir noslēpumains, katrreiz to pārlasot, atklājas aizvien kas jauns un nepamanīts vai nesaprasts, savukārt mūsdienu radošie mēģinājumi bieži vien, lai cik mīklaina vai samudžināta arī nebūtu to ‘koncepcija’, realitātē nav nekas vairāk kā muļķīgi nieki. Tāds man šķiet lietuviešu Ugņa Gelguda un Neringas Černauskaites priekšnesums Laikmetīgās mākslas centra kim? pirmajā stāvā. Citādāk ir otrajā stāvā, kur ar teātri saistītie mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo uzbūvējuši elementāru, varbūt pat banālu, bet emocionāli iedarbīgu un iespaidīgu ‘lielo jautājumu’ teātri. Ieejot tumšajā telpā, nosacīti uzkāpjot uz skatuves, izstādes apmeklētājs kļūst par režisoru un aktieri pašā elementārākajā, fundamentālākajā dzīves drāmā, kāda vien iedomājama. Vispirms ir „Dzimšana” – kakts, kurā, muguru pret ienācēju pagriezis, stāv mazs zēns tādā kā pusdebilā pozā. Pieejot tuvāk, var redzēt, ka bērnam ir vecīga muļķa sejas vaibsti. Bērns, kurā jau projicējas pieaugušā cilvēka maldu un grēku, un neziņas pilnā dzīve, homunkuls, ko radām ‘radošajā’ iztēlē tehnoloģiskajā, piesārņotajā pasaulē, metafora, kas klejo pa kultūras telpu gan laikā, gan telpā. Tad ir „Mūžība” – otrs kakts, kur vienā sienā pavērts logs, uz palodzes novītušu puķu pušķis, bet uz otras sienas tā paša loga projekcija ēnā, kur loga spraišļi pašsaprotami izskatās kā krusts. Un abas nosacītās darbības vietas vieno „Nāve” – Arvo Perta skaņdarbs Cantus in memoriam Benjamin Britten. Tāda ir skatuve, ko uzbūvējuši abi jaunie mākslinieki. Tur varam labi pasēdēt tumsā uz soliņa un patēlot sev, ka kaut ko sajēdzam no mūžības, bezgalības, tumsas un citām visnoslēpumainākajām slepenajām lietām.

ARHĪVS: Foto reportāža: kim? jaunā izstāžu cikla atklāšana


Krista un Reinis Dzudzilo. „Mūžība”. Foto: Kristīne Madjare

„Arsenālā” vēl aizvien var apskatīt Elitas Ansones sarūpēto grandiozo izstādi „Saules sistēmas perspektīva”. Tā nu reiz ir vieta, kur kaut ko sev atradīs gan astroloģijas un astronomijas cienītājs, gan kristietis, gan ufoloģijas piekritējs. Noslēpumu un dīvainību tur netrūkst, bet netrūkst arī skaistu vai vismaz uz pārdomām vedinošu darbu. Bet „Arsenāla” augšstāva zālītē, t.s. Radošajā darbnīcā, apskatāma Ilzes Strekavinas gleznu izstāde. Gleznas, ko pazīstu un atceros jau gadu desmitiem, tādas pašas izskatās arī tagad. Sen atpakaļ, kad man nekas īpašs nešķita mētāšanās ar dažādiem apzīmējumiem un epitetiem, es Strekavinas darbiem piedēvēju atsvešinātu intelektuālismu. Tagad tas izklausās muļķīgi. Ekspresīvie žesti un triepieni, ‘dziļdomīgie’ darbu nosaukumi drīzāk var liecināt par gleznu autores emocionālu, dažbrīd varbūt pat izmisīgu vēlmi vaicāt, saprast, nevis par vēsu intelektuālu komentāru. Vienīgais jaunais darbs – 2014. gadā darinātā „Galvas aprite” – šo no sirds dziļumiem izskanošo vēlmi saprast galvā (prātā) notiekošo, noslēpumaino, neizskaidrojamo apliecina. 

*Tādai, man šķiet, ir jābūt skatītāja attieksmei pret skatāmo, nevis „allaž nīgrai”, kādu man grib piedēvēt Aiga Dzalbe.
**Atnācu, redzēju, aizmirsu.
***Justus Lipsius vai Joose Lips (1547–1606) bija flāmu filologs un humānists, sava laikmeta publiskais intelektuālis, konjunktūrists, kurš prata izlocīties līdzi visiem vējiem.

Anna Mark - 24.01.2015 11:59
https://www.youtube.com/watch?v=A3yWq5Z5RIw#t=37
Kronītis Visam - 23.01.2015 00:20
Ļoti labs teksts
m b - 22.01.2015 20:44
Smieklīgi.
Apakasi Aberže - 22.01.2015 17:09
Sankas par ieteikumu Jums. Nolikšu to citādāk. Jebkas pie Arvo Perta mūzikas izskatās vai nu banāls vai "iegūst nozīmi". Pēteris Bankovskis ir vainīgākais pie tā, ka uz to izstādi neiešu, jo nespēja radīt intrigu, FC.
m b - 22.01.2015 13:54
Aberže Apaksi, iesaku Jums vispirms pagodināt izstādi ar savu Klātbūtni un tad izteikt spriedumus par banalitātēm.
Aberže Apakasi - 22.01.2015 13:25
Vispār apskats izdevies.Paldies.
Bet Arvo Perta muzika var izglābt jebkuru banalitāti.
Aberže Apakasi - 22.01.2015 13:15
Kapēc "drīzāk tā ir noslēpums, neraugoties uz to, ka viss līdz sīkumam šķiet izstāstīts"? why?