Izstādes „Rudens 2014. Melnie suņi” publicitātes attēls

Katram savs 4

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
07/01/2015

Pagājušā gada beigas šauram vietējās ‘mākslas dzīves’ interesentu lokam paliks atmiņā ar kārtējā Purvīša balvas nominantu astotnieka nosaukšanu un ar jezgu, ko šī nosaukšana izraisīja kādā mazā pulciņā. Tas nav nekas neparasts: kur vien ir kāda žūrija, kāds ‘eksperts’, kāds kaut kādai atzinībai izvirzāmais, tūdaļ pat uzrodas arī skandāla aizmetņi. Un ir pilnīgi vienalga, vai balva nosaukta Purvīša, Nobela vai pampelmūža vārdā.

Komēdija „Sievu kari ar Belcebulu” varbūt nav nedz veiksmīgākais, nedz populārākais Annas Brigaderes darbs. Vēl vairāk – luga drīzāk atgādina diletantisku n-tās pakāpes nolējumu no Aristofāna „Līsistrates”. Aristofāna komēdijā sievietes, lai pārtrauktu bezjēdzīgo Peloponēsas karu, nolemj laupīt vīriešiem seksuālos priekus. Brigadere savām varonēm liek rīkoties līdzīgi, varbūt ne tik atklāti, tikai mērķis cits – sievietes tādējādi cer piespiest vīriešus beigt pļēgurot. Kā vienā, tā otrā dramaturģiskajā sacerējumā sievietes vienojas, un beigas ir laimīgas.

Dažbrīd šķiet, ka arī mūsu laikos dažādas interešu grupas (piemēram, ‘mākslas zinātnieces’) nemitējas karot, tiesa gan ne ar Belcebulu, lai kas tas ik reizes arī nebūtu, bet cita ar citu. Te vietā citējums no Brigaderes komēdijas:

Made kaitināta
Ahā! Šļūc ari šās rindā, kā šķūtīs! Trumpene un Vazdiķene atkal pilnas niknuma kā bumbas. Dūres pa gaisu vien. Nu jūs ko piedzīvosat.

Bebrene
Kas tad šīm abām?

Made
Abām bodītes. Vienai nēģi, kāposti, veģi, tabaka un citas labas lietas; otrai tāpat. Un durvis pret durvīm. Tad varat domāt, kāds tur kuru reiz ģiltštoks. Ek, kā man luste!1

Man tomēr citādāk: luste vairāk nevis no sievu kariem, bet no kāda izstādes apmeklējuma. Biju aizgājis uz Latvijas Mākslinieku savienības galeriju, kur līdz pat 6. februārim varēs apskatīt 39. ikgadējo vizuālās mākslas izstādi „Rudens 2014. Melnie suņi”. Izstādes anotācijā teikts, ka „tēma ir parafrāze par šo laikmetu, kad vājums sacenšas ar mākslas vitalitāti un spēku. /../ Izstādes tematika provocēja radošo inteliģenci uz atklāsmi mākslinieciskās izpausmēs.”

Par radošo inteliģenci labāk nerunāsim, bet uzreiz jāsaka, ka melno suņu jautājums man iesākumā bija neskaidrs. Nu jā, ir dažādi nostāsti, leģendas, kas, piemēram, Arturu Konanu Doilu savulaik rosināja rakstīt par Bāskervilu suni.

Ar melnu suni dažkārt salīdzināta depresīva vientulība. Kas zina, varbūt izstādes kuratores Ieva Smiļģe un Māra Uzuliņa būs „Delfu” sadaļā „Viņa” izlasījušas, ka depresiju ar melnu suni salīdzinājis sers Vinstons Čērčils.

Tomēr Čērčils, lai cik sējumu viņš nebūtu sarakstījis, lai kādas asprātības nebūtu bārstījis lēdijai Astorai, nav melnā suņa ‘izgudrotājs’. Jau 1779. gada 27. oktobrī  Semjuels Džonsons vēstulē Džeimsam Bosvelam deva padomus, kā turēt melno suni pa gabalu2. Pagāja daži gadi, un 1783. gada 28. jūnijā Dr. Džonsons vēstulē misis Hesterei Treilai rakstīja tā: „Es ceru pretoties šim melnajam sunim un reiz to aizdzīt projām, taču man ir laupīti visi, kas mēdza man palīdzēt. Kad uzceļos, manas brokastis norit vientulībā, un melnais suns gaida, lai ar viņu dalos; no brokastīm līdz pusdienām tas vienā laidā rej, vienīgi Dr. Broklsbijs uz brīdi liek tam paiet tālāk… Tad beidzot pienāk nakts, un pēc dažām nemiera un apjukuma pilnām stundām atkal ir klāt vientulības diena. Kas gan spētu padzīt melno suni no tādas dzīves kā šī?”

Ej nu sazini, varbūt izstādes veidotāji vēlējušies akcentēt tieši vientulību. Re – trīs piemēri. Elmāra Mageramova, Mārītes Klušas, savā ziņā arī Otto Zitmaņa darbos skatītāju patiešām uzrunā skumjas, līdzsvarota vientulība un attiecīgi – eksaltēta depresija. Un tie nav vienīgie tādi.

Tomēr visvisādu darbu Daugavmalas nama izstādes zālē un kambarīšos ir daudz (bagātīgs „ģiltštoks”). Normāla meinstrīma un pliekana salonisma līdzāspastāvēšana ar dažādiem, pa lielākai daļai apšaubāmiem mēģinājumiem ‘eksperimentēt’, ko vēl uzbudinošāku padara radikāli haotiskais, klaji antiestētiskais iekārtojums un mērķtiecīgi izpostītā apgaismojuma sistēma. Tas viss kopā rada kaut ko dīvainu – rupji sakot, ir panākts pavirša bardaka iespaids. „Rudens 2014”, šķiet, grib izkliegt visai pasaulei niknu naidu un aizvainojumu un darīt to, sēžot kādas īstenībā vai sapņos reiz bijušas godības atkritumu izgāztuvē.

Kāpēc tā? Varbūt ir vietā uzdziedāt Jāzepa Vītola „Karaļmeitu”. Atceraties Raiņa dzejas rindas? „Melnais suns pa laikam norūc, paceļ galvu, // Tālu augšā juzdams asins smaku. // Viņā niknā dienā, asins šaltēm šļācot, // Celsies augšā pils un karaļmeita.” Tad redz, kur melnā suņa noslēpums! Kāds tur Čērčils, kāds Dr. Džonsons! Vaina ir postā, kādā nonākusi citkārt spožā un bieži arī pelnītā saulē mirdzējusī Latvijas Mākslinieku savienība ar abiem kombinātiem, un tai līdzi – latviešu māksla kā tāda. Par to skaidru norādi sniedz Latvijas Mākslinieku savienības prezidents, tēlnieks Igors Dobičins savā Jaungada uzrunā, kas atrodama Mākslinieku savienības interneta mājaslapā.

Dobičins raksta: „Mākslas identifikācijas katalizators determinējas situacionismam līdzīgā tendencē. Tēze, ka māksla ir sava laika centienu un sirdsapziņas spogulis ir aktīvisma kultūras revolūcijas ideja, kas sašaurina izteiksmes līdzekļus, idejas vēstījumu skaidrības vārdā. Mākslas polifunkcionālisms ‘eksaltējies’ no relaksācijas līdz pedagoģijai un medicīnai, bet novecojusī ģenerācija producē sev atbilstošus stagnējošus sanitārā humānisma izstrādājumus.

Pēdējā divdesmitgadē mainījies mākslas patērētājs, mainījies mākslas veidu un darbu skaits un klāsts. Valsts pasūtījuma mērķis nav uzkrāt mākslas darbus, veidot to uzskaiti kolekcijās, bet gan reducējas uz atsevišķu izpausmju fragmentāru atbalstu un norobežojas no nozīmīgu objektu radīšanas pilsētvidē. Privātkolekcijām veidojoties, nomainījās mākslas uzstādījumi un prioritātes – no objektīvi radošiem meklējumiem uz konstatējoši pilsoniskiem uzstādījumiem ar reflektējošu raksturu.

Novēlu vājumā vērsto narcisma skatu aizmirst un rast spēku piecelties!”

Jā, melnais suns norūc. Tomēr nepārspīlēsim „situacionisma” nozīmi. Jāpatur prātā, ka tēlniekiem izsenis ir kareivīgs temperaments. Daudzi vēl labi atceras sendienu Mākslinieku savienības kongresus, kur tēlnieki un tēlnieces kāpa tribīnē, lai ar nāvējošiem zibeņiem šaustītu cits citu un allaž valdošo netaisnību. Jā, tolaik cīņai bija nopietni finansiāli iemesli: katram taču gribējās par pieklājīgu atlīdzību uztaisīt kādu Ļeņina pieminekli vai vismaz bareljefu čekankas tehnikā kādam rūpnīcas klubam plašajā PSRS. Bet ne tikai tas. Tēlnieki kaut kādā ziņā līdzinās Olimpa dievu kalējam Hēfaistam: viņu ikdiena paiet ‘vulkāna krāterī’ – troksnī, putekļos, dūmos, bieži vien zem klajas debess, starp akmens atlūzām un robustām ģipša figūrām, no kurām spraucas laukā armatūras dzelži.

Tādu pārlaicīgu tēlnieku ikdienas ainu es redzēju arī Gaujas ielā 5, LMS radošajā kvartālā „Kombināts „MĀKSLA””, kur bija solīts Rudens izstādes turpinājums. Ja godīgi, es tur nekādu izstādi neatradu. Viens vīrs atslēdza angāru, kur bija kaut kādi elementi no 2013. gada izstādes, putekļi un krēslaini kakti, vēl brīdi pastaigāju ārtelpā starp lūžņiem, krāvumiem un akmeņiem, pārgāju viņā pusē, kur siltajā gadalaikā, kā dzirdēts, „pie vīna glāzes” notiekot Brasalona. Un sapratu, ka Rudens izstādi esmu apmeklējis ar „vājumā vērstu narcisma skatu”. Suum cuique.

*

2006. gadā Itālijas pasts, kā jau ierasts, emitēja daudz skaistu pastmarku. Bija pasta vērtszīmes, veltītas Sv. Ignācijam Lojolam, Sv. Gregoram Lielajam, Kolumbam, Lukīno Viskonti, bija arī gleznotāja Andrea Mantenjas un Mondragones ikonas godam darinātās. Bet 20. aprīlī tika izlaista pastmarka – veltījums agrās Renesanses gleznotājam Džentilem da Fabriāno. Uz tās reproducēta meistara darinātā glezna „Pazemības Dievmāte” (Madonna dell'Umiltà).

Gan jau šī pastmarka ir arī kāda Latvijas filatēlista kolekcijā. Tomēr, lai kā arī daudzu prātus nebūtu skārušas vēsmas par „mākslas darbu mehāniskās reproducēšanas laikmetā”, tik un tā ir tāda lieta kā oriģināls. Sevišķi, ja runa ir par svētgleznu jeb ikonu, par objektu, kas darināts nevis pārkopēšanai un drukāšanai uz iepirkumu maisiņiem, T-krekliem un pastmarkām, bet gan, lai tā priekšā nodotos kādai īpašai garīgai praksei (sauksim to par adorāciju). Akvīnas Toms par to izteicies šādi: „…svētbilžu kults netiek vērsts uz svētbildēm kā tādām, it kā tās būtu kaut kas pašas par sevi: šajā kultā raugās uz attēlu, kas ved pie cilvēktapušā Dieva. Raugoties attēlā, mūsu skatiens neapstājas pie šī attēla, bet vēršas pie tā, kas attēlots” (KBK 2132).

Līdz 25. janvārim Džentiles da Fabriāno „Pazemības Dievmāte”, kas ikdienā glabājas San Mateo Nacionālajā muzejā Pizā, Itālijā, ir sastopama Mākslas muzejā „Rīgas Birža”. Meklējiet to pastāvīgajā Vakareiropas mākslas ekspozīcijā.

*

Agrākais zināmais melnā suņa pieminējums datēts ar 856. gadu pēc Kristus dzimšanas, kad Francijā tas pēkšņi materializējās kādā baznīcā, neraugoties uz to, ka durvis bija cieši aizvērtas. Suns tekalēja pa baznīcas vidusjomu šurpu un turpu, it kā kādu meklēdams, un dievnamā pēkšņi kļuva tumšs. Neko neatradis, suns tikpat negaidīti, kā uzradies, atkal pazuda.

Lai jaunais rūpju gads ikvienam no mums atnes gaismu. Un lai šī gaisma padzen no mūsu siržu, prātu un dvēseļu baznīcām Belcebulu, melno suni.

1Anna Brigadere. Rakstu devītais sējums. Lugas. 2. iespiedums. - R.: Valtera un Rapas akc. sab. izdevums, 1936. – 278.,279. lpp.
2James Boswell. Life of Johnson. Edited by R. W. Chapman. Oxford University Press, 1991, p 1042.

 

sado mazo - 08.01.2015 22:56
Aiz Daugavas siliņâ
Divi melni suņi rēja,
Nedrīksteju drīzi jāt,
Ne iemauktu skandinàt.
m b - 07.01.2015 12:49
m b - 07.01.2015 12:49
dum spiro spero
Plūdonis Banga - 07.01.2015 11:48
Vells, izrādās, ka kāds patiešām var izveidot jēgpilnu un saturīgu tekstu par vizuālo mākslu.
Nē, es nedomāju Dobičinu, kua pērle "Mākslas identifikācijas katalizators determinējas situacionismam līdzīgā tendencē." ir jāliek zelta aforismu krātuvē.