Fragments no Gintera Krumholca skulptūras “Mārtiņš”. 2011. Foto: Renārs Derrings

Norauj galvu 1

Vilnis Vējš
28/10/2011 

Gintera Krumholca izstāde “MAYDAY!” galerijā “Māksla XO” atvērta līdz 15. novembrim.

Ar potenciālo kritiķi Ginters Krumholcs (1980) izdara to pašu, ko ar savu varoni darbā “Balstīts uz patiesiem notikumiem” (2009) – proti, norauj galvu, atsedzot visu, kas tur ir iekšā (precīzāk – ka iekšā nekā nav), sasit lupatu lēveros un piedevām nogāž atmuguriskā kritienā. Tas māksliniekam izdodas divu iemeslu dēļ: pirmkārt, Krumholca skulptūru pamatelements ir cilvēka figūra, viņa pieeja – reālistiska, pat naturālistiska, kas nodrošina tūlītēju, fascinējošu iespaidu. Otrkārt, viņa skulptūras demonstrē kvalitāti, ar ko mūsdienu kritika lāga nezin, ko iesākt: talantu vai, šaurāk precizējot, dabas dotas spējas attēlot dabu mākslas darbā tā, ka mēs to spējam iztēloties kā dzīvu, tikai sastingušu. Tēlnieka darbos izpaužas gan dabas dāvanas, gan izkoptas amata prasmes. Kritiķim tas ir neērti, jo gan spējas, gan māku var viegli pamanīt tradicionālos mākslas žanros – portretā, figūrā, ainavā, it īpaši, ja vairāki mākslinieki sacenšas dabas attēlošanā gluži kā skolas uzdevumos. 


Izstādes atklāšanas viesi meklē norauto galvu darbā “Balstīts uz patiesiem notikumiem” . 2009. Foto: Renārs Derrings

Ne velti apdāvinātības vērtēšana kā rituāls saglabājusies, piemēram, Mākslas akadēmijas iestājeksāmenos. Bet par to izteikties ir pieņemts tikai pagājušo gadsimtu mantojuma sakarā, kamēr laikmetīga mākslas kritika sargās tādu kritēriju pat izvirzīt – jo modernisma un avangarda prakses ir iedibinājušas alternatīvu izpratni par talantu, saistot to vairāk ar spējām iztēloties, uzdrošināties, demonstrēt oriģinālu redzējumu un to pārdomāti piedāvāt skatītājam. Šīs īpašības atklājas ne vairs mākslas un dabas, bet tikai mākslas un mākslas salīdzinājumā, ko tad papilnam izmanto mūsdienu mākslas kritiķi, kas sevi pozicionē lielā mērā kā pretstatu senās mākslas pētniekiem. Neatbildot gan, kā klasificēt mākslu, kas top mūsdienās un demonstrē tās pašas ārkārtīgi reti sastopamās un tādēļ vien vērtīgās mākslinieku spējas attēlot. Gintera Krumholca izstāde dod pietiekamu pamatu arī laikmetīgai kontekstualizācijai, bet par to nedaudz vēlāk, jo vispirms man šķiet svarīgi uzsvērt, ka personu ar īpašām spējām mazā kultūrā nekad nav par daudz un kultūras, nevis personas, problēma ir to novērtēt.

Redziet, pirms nedēļas man nācās piedalīties diskusijā, kuras nosaukumā bija ietverti vārdi “slimība” un “mākslas kritika”, kas, neatkarīgi no iniciatoru gribas, radīja iespaidu, ka mākslas kritika nav gluži vesela jeb normālā stāvoklī, un likumsakarīgi izvirzīja jautājumu, kāds tad būtu šis iespējamais normālais jeb veselīgais stāvoklis. Auditorijā valdīja diezgan prasīga gaisotne, un, kā tas jauniem ļaudīm raksturīgs, vēlēšanās atrast risinājumu uz līdzenas vietas. Kā tādu runātāji piedāvāja prasību kritikai kļūt “reflektējošai” atšķirībā no, jādomā, neveselās “aprakstošās”. Izskanēja arī aicinājumi, lai arī ne tieši formulēti, saukt lietas īstajos vārdos un nosodīt kaitīgu un nevēlamu mākslu, tādu, kas neder reflektēšanai. Bet tika atzīts, ka tas nav pa spēkam pārāk mīkstčaulīgiem, pat korumpētiem kritiķiem, kas pazīst māksliniekus un apelē vien pie personiskiem “patīk” un “nepatīk”. Turklāt bija noprotams, ka tomēr daudz gaidītāks un diskusijas cienīgāks publikai liktos pēdējais spriedums.

Konkrēti, rakstot šo recenziju, atkal nevaru iepriecināt – man izstāde “MAYDAY!” patīk, lai gan autoru personiski nepazīstu, vēl vairāk, manuprāt, tieši patika ir izšķirošais arguments, kā dēļ vispār vērts apmainīties domām par mākslu. Un, lai pārietu pie domām jeb daudzinātās refleksijas, es vēlētos uzstāt, ka aprakstīšanai ir nozīme, tai nevar tik viegli pārlēkt pāri – uzreiz pie daudz atraktīvākās interpretēšanas un kontektualizēšanas fāzes, lai pēdējā nekļūtu par patvaļīgu spriedelēšanu. Jo mākslas darbs, kas pabeigtā veidā pārstāv arī darbību, lai kā mums to gribētos, nerunā vārdos un teikumos, bet atklājas kā komplekss tēls, un tā apraksts ir pirmais nepieciešamais solis redzes pieredžu salīdzināšanā. Kuram vēlējuma izteiksmē būtu jāpievieno arī plašāka skatīšanās pieredze un, manā ieskatā, arī izpratne par māksliniecisku praksi, lai tās kopā, jau izstāstītā veidā, kļūtu par sarunas tēmu. >>