Foto

Darbu saraksts

Recenzija par Kriša Salmaņa personālizstādi „100 grāmatas, ko nevajag paspēt izlasīt”

Ieva Lejasmeijere
15/12/2014

Foto: Ansis Starks

Žests, ar kādu Kriša Salmaņa izstāde noraida vajadzības izteiksmi un jābūtības, ir pieklājīgs un cienījams, bet noteikts un pārliecināts. Arī kluss un neuzbāzīgs. Taisni liekas – nu, ko es te ar tiem saviem vārdiem un teikumiem vēl bāzīšos. Šī nu tiešām ir izstāde, kur tikai jāpaņem acis rokās, un viss ir skaidrs. Nezinu, kur lai paņem ausis, jo ir arī jāklausās.

Es gribētu, lai tekstu, tāpat kā līmējumu pēdas betonā, varētu noslīpēt un putekļus nemanot paņemt līdzi, pielipušus zābaku zolēm, līdz ar to māksla kā sēņu sporām liekot izsēties pilsētā. Pieņemsim, ka šo tekstu pēc izlasīšanas var izdrukāt, iemest krāsnī vai labāk – papīra smalcinātājā un vērot, kā nāk laukā tās smukās meditatīvās strēmeles. Tās tad var lietot par grāmatzīmēm vai taisīt papīra lellēm matus, vai... Redzat – darba pilnas rokas. Ir TIK daudz ko darīt!

Lai neapjuktu neaptveramajā darīšanu un visa kā cita pārpilnajā pasaulē, labu nodomu un slikta mārketinga vadīti, palīgā nāk visādi padomi, pretī nāk visādi ieteikumi, un vēl šis tas nāk talkā. Nu, jūs jau zināt, kas notiek tālāk. Tālāk gribas izslēgt un aizvērt, un mukt. Īpaši ‘šajā pirmssvētku laikā’, kad jāatceras par ģimeniskajām, kristīgajām un vēl visādām vērtībām, jāatceras uzrakstīt dāvanu sarakstu, iepirkumu sarakstu, Jaunā gada apņemšanos sarakstu un vēl beidzot izlasīt sen nopirkto Umberto Eko grāmatu par sarakstiem mākslā.

Patiesībā jau ar Salmaņa izstādi ir līdzīgi kā ar Eko sarakstu grāmatu – var to nemaz nelasīt (neskatīties), jo mierina un darbojas arī tikai nosaukums. Tādā ziņā kāda skatītāja pareizi pārspriedusi ar kim? asistentēm – ir vai nav nosaukums uzskatāms par astoto izstādes darbu. Liekas ticami, ka tieši tā arī ir, nosaukums ir astotais darbs. Tātad – „100 grāmatas, ko nevajag paspēt izlasīt”. Pret angliski lasošajiem nosaukums ir mazliet skarbāks – 100 Books You Need Not Read Before You Die. Nekādu grāmatu gan izstādē nav. Ir simfonijas, skūpsti, varavīksne, pilnmēness, fotogrāfija, žurnālu izgriezumi ar modelēm un dīvains akrila krāsas izcilnis. To gan nesapratu pat ar asistentes skaidrojumu. Īsti nepatika arī darbs ar modelēm. Vispār nav tā, ka ienīstu jaunas slaidas sievietes vai viņu attēlus, bet „Nepabeigtā animācija” tiešām nepielēca. Tie ir rūpīgi un regulāri lielā aplī kārtoti, no žurnāliem izgriezti attēli ar modelēm uz mēles, kas sper soli. To varbūt uzreiz tā nevarot redzēt, bet, ja ieskatās, modeles visa apļa gaitā it kā pasper vienu soli laikam ar labo kāju. Lūk, pierakstu – jāaiziet vēlreiz, jāapskatās kārtīgāk.

Kaut kādā ziņā arī devītais izstādes darbs rodas turpat uz vietas, sarunās ar izstādes asistentēm, kuras laipni, sakarīgi un kvalificēti pastāsta par darbiem, par autora iecerēm un konceptiem. Var, protams, arī neko neklausīties un kaifot vienatnē, bet man ļoti patīk tāds serviss, ka uzreiz ir ar ko parunāt vai vismaz kam uzsmaidīt sajūsmā un teikt, ka šo gan gribētu mājās pie sienas. Jo prieku labās izstādēs grūti un pat kaut kā bēdīgi paturēt pie sevis. Asistentes ir arī lielisks papildinājums A4 lapām, par kurām dzirdēts daudz neiecietīgu mākslinieku un skatītāju iebildumu. Man, tātad, patīk gan apdrukātās A4 lapas, gan asistentes. Īsti neticu, ka māksla ir pati par sevi, bez autora, skatītāja (vienalga, kritiķa, vēsturnieka vai asistenta) skatījuma.

Vispār šai izstādē ir divi darbi, kurus gribētu mājās pie sienas. Vienu nebūtu grūti citēt, kopēt vai, kā lai pieklājīgāk nosauc to, ka darbs „Piemirstā varavīksne” būtu uzkrāsojams uz jebkuras citas sienas. Ja vien atrastos piemērota telpa ar nelielu paralēlskaldņa formas kolonnu, kuras vienā plaknē pašā apakšā no grīdas līdz grīdai uzvilkts neliels lociņš. Uzreiz šķiet, ka tas ir melns, tad šķiet, ka melns ar krāsainām maliņām, un, tikai vēlreiz izlasot norādi anotācijā, pamazām skaidrojas, kas īsti ir tas, ko redzu: „Zīmējums, kas rodas, kad aizmirsts, vai sarkanais ir varavīksnes loka ārmalā vai iekšmalā.” Izrādās, ka tad vajag varavīksni ietūcīt divās dimensijās un pagriezt šķērsgriezumā. Un uzzīmēt, protams. Par mākslas darbu, kuru gribētu pie sienas ar autora parakstu, to padara koncepts. (Šeit izlaidīšu atkāpi par to, ka Krišs Salmanis sevi par konceptuālistu neuzskatot un ka man vienalga.)

Otrs darbs, kuru gribētos kaut kur pie tās pašas sienas un ko nekādi neviens nevarētu nokopēt, ir apaļā projekcija „100 pilnmēneši”. Tā ir 7,06 minūšu cilpa, kurā diezgan ātri mijas kadri no visādām filmām (laikam jau simt). Kadros pa visu projekciju – pilns mēness ar vēja dzītām mākoņu svēdrām, gubām un vispār kaut kādiem dūmainiem padebešiem, ar pūču ūjināšanu, ar cikāžu sisināšanu, suņu rejām, ar gaudošanu (vilkaču, vilkaču! – uzreiz skaidrs, kaut gan es, piemēram, nekad neesmu dzirdējusi, kā gaudo vilkatis), ar ļoti līdzīgu bū bū, proti, baisīgu mūziku vai drīzāk skaņu efektiem, vienvārdsakot, ar kino klišejām. Un ar tādu kā absurdu poēziju, kur vārdi no vienas filmas saiet kopā ar vārdiem no nākamās filmas, līdz veidojas kaut kas tāds kā it's beautiful like a woman rising from a grave1, kam pievērsa uzmanību izstādes asistente, vai vienkārši pareizajā šausmeņu intonācijā one of these stories2..., vai vienkārši strange3... Ja klišejas iebliež vēl pirms anotācijas izlasīšanas, var sajusties īpaši lepni un laimīgi, jo tik smieklīgi tomēr tas viss. Bet darbojas vienalga, tāpat kā kaķēni.

Vēl viens brīnišķīgs darbs, ko gan nevar pielikt pie sienas, bet var ielikt aploksnē, ja vien ir iespēja 12 collu skaņu platē ierakstīt visas 104 Franča Jozefa Haidna simfonijas un tad tās atskaņot. Asistentes stāstīja: „Pāris dienas pēc atklāšanas bija Jānis Taurens ienācis, lai parādītu izstādi ģimenei, un teica, lai nododu Salmanim, ka atklāšanā viņš esot noklausījies visu Haidna plati no sākuma līdz beigām un nākamajā dienā viņam iekaisa auss tā, ka gāja uz aptieku pēc pilieniem. Pārāk iespaidīgi tomēr noklausīties visas 104 simfonijas, pie tam vienlaicīgi.” Te vairs nebija nekāda aizkustinājuma, bet vienkārši katarse kaut kāda, kad no briesmīgi mokošā un skaļā trokšņa uz beigām sāk atdalīties kāds skaņdarbs, tad to paliek aizvien mazāk un mazāk, līdz atskan visgarākās simfonijas beigas – tīras, skaidras un skaistas.

Darbu „1 000 000 skūpstu” gan nevar ne vēlēties, ne iedomāties ne pie kādas citas sienas, jo tas ir pavisam citāds. Tā sauktajā darba tehniskajā aprakstā teikts, ka tā vienkārši ir „miljons reižu noskūpstīta fotogrāfija”, un tā arī ir – diezgan augstu pie sienas uz neliela paliktnīša redzam baltu papīra taisnstūrīti. Attēls pagriezts pret sienu. Arī šo darbu nav iespējams atkārtot, ja vien neesat gatavi pielūgt kādu, mīlēt kādu un skūpstīt viņa fotogrāfiju miljons reižu. Kaut kas tāds visiem negadās, un šis darbs tiešām ir pietiekami augstu, lai, nelasot A4 un nerunājot ar asistentēm, tam mierīgi paietu garām, neapgrūtinot visumā jauko un jautro noskaņu, jo tur augšā tomēr novietots kaut kāds smagums vai svars, vai kas tamlīdzīgs, ko vēl bez prāta spēlēm un aizkustinājumiem mēdz darīt laba laikmetīgā māksla.

Manā galvā, kur satiekas viss kaut kas, šai Salmaņa izstādei pievienojās vēl desmitais, šoreiz tiešām viņa paša darbs „Viena diena” no izstādes Ingredients, kas notika pagājušā gada pavasarī Rīgas Mākslas telpā. Tās bija uz sabūvētajām izstādes sienām šur un tur salīmētas „17 instrukcijas uz piezīmju lapiņām”. Atgādinājumi „..no rīta ar kečupu pielipināt mazu makaroniņu pie vaiga. Atstāt līdz vakaram”; „..uzrakstīt vēstuli ar pildspalvu uz papīra, atrast pasta nodaļu, nosūtīt”; „..meklēt kašķi ar katru pretimnācēju, pēdējā brīdī pārdomāt”; „..dot vārdu katram ēdiena kumosam, pirms to likt mutē”; „..būt savā miesā ieslodzītam Elvisam”. Bez attēliem un objektiem darāmā saraksts atkal uzņem ātrumu, un atliek tikai atvērt kādu ziņu portālu, lai uzmanību pievērstu baneris „20 filmas, kas jānoskatās katrai sievietei”. Turpinājums diemžēl vienmēr seko. Kamēr izglābj „Rīgas Laika” decembra numura vāks: „Kurš vainīgs?/ – Neviens nav vainīgs./ Ko darīt? – Neko nevajag darīt./ Kam būt? – Nekam nevajag būt.” 

1 skaista kā sieviete, kas ceļas no kapa
2 viens no tiem stāstiem
3 savādi

Kriša Salmaņa personālizstāde „100 grāmatas, ko nevajag paspēt izlasīt” kim? Laikmetīgās mākslas centrā apskatāma no 21. novembra līdz 24. decembrim.