Kristians Brekte. Darbs no izstādes „Beigts nav miris”. Foto: Mārtiņš Otto

Velovakte, tumša nakte 1

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
10/12/2014

Vienurīt, ejot uz darbu, nez kāpēc sāku skaitīt velosipēdus – gan ar braucējiem, gan stāvvietās vai, kur nu pagadās, novietotos. No Vērmanes dārza līdz Vanšu tiltam sanāca sešpadsmit. Nākamajā rītā skaitīju atkal, jau iepriekš minot, vai atkal būs sešpadsmit. Bija! Trešajā reizē jau parādījās interese: kādi velosipēdi redzami visbiežāk – fiksīši, MTB, parasti pilsētas braucamie. Vai arī: kas min pedāļus – puisis, meitene, velokurjers, kāds padzīvojis amatnieks vai būvstrādnieks. Tā dienu no dienas. Pamazām uzradās profesionālas šaubas: vai ir godīgi ik reizes pieskaitīt iepriekš paredzamos, vienmēr vienā un tajā pašā vietā pieslēgtos, acīmredzot neizmantotos velosipēdus; vai velokurjeri nebūtu liekami iekavās kā īpaša kategorija utt. Augot pieredzei, auga arī nemiers. Jau izejot no mājām, skatiens šaudījās uz visām pusēm, negribējās palaist garām kādu nepieskaitītu, turklāt tramīgumu vēl papildināja bažas par to, vai, līdz darbavietai aizejot, būšu pamanījis un saskaitījis obligātos sešpadsmit. Tā pagāja vairāki mēneši, līdz reiz, ienācis darba kabinetā un ierasti apsēdies pie datora, attapos, ka pa ceļam neesmu skaitījis. Velovakte* bija beigusies. Vienkārši, nestresojot, neatstājot pēc sevis nekādas pēdas.

Tā ar visu. Mēs piepūstiem vaigiem darāmies, kārpāmies, līdz pēkšņi saprotam, ka tas viss ir beidzies, pazudis, neatstājot nekādas pēdas. Jūs teiksiet, ka pēc ballītes vismaz paliek netīru trauku kalns un pievemti kakti? Taču to mēs negribam, tāpēc labāk svinam svešā teritorijā, piemēram, tā vietā, lai gatavotos nopietnām svinībām savā sirdī, līksmojam un izklaidējamies ‘publiskajā telpā’. Izejam ielās, kur no Egila Medņa izstrādātās vizuālās platformas „svētku un piemiņas dienu komunicēšanai Rīgas publiskajā telpā 2014. gadā” mums kāds anonīms sauc: „Baltus un priecīgus svētkus!” Nesaka jau, kas tie par svētkiem, nepaskaidro, kāpēc tiem jābūt baltiem un priecīgiem. Jo negribas tos pievemtos kaktus, negribas dzirdēt kāda nejauši ieklīduša musulmaņa vai paštecināta brastiņticīgā pārmetumus par kristīgo Ziemassvētku gaidīšanu. Patiesi, patiesi, otrreizējā atnākšana ir tuvu. Piebildīsim – kā allaž.


Jānis Kalniņš. Klusā daba ar ābola mizu. 2014

Un mākslas izstādes, kas, cita citu nomainot, griež savu dažādām vajadzībām domāto karuseli, – kas paliek no tām? Cik tad ilgs laiks pagājis, kad galerijā „Daugava” varēja aplūkot Jāņa Murovska no dabas tik ļoti atsvešinātās sietspiedes ainavas? Tikai dažas nedēļas, bet no izstādes atmiņā palicis vien mākslinieka paraksts „muris”, kas tik labi iekļāvās tobrīd aktuālajās pārrunās par Kārļa Skalbes „Kaķīša dzirnavām”. Tagad „Daugavā” ir Jāņa Kalniņa darbu ekspozīcija „Klusā dzīve” – daži viegli barokāli ziedu gleznojumi, pāris ainaviski žanrisku skicējumu un pasīka izmēra kluso dabu kolekcija ar ogām, zivi, āboliem, kādu dadža lapu. Smalki izstrādāti redzējumi ‘mazo holandiešu’ garā, autoram tik svarīgi un mīļi, ka, lai labāk ar tiem kontaktētos, viņš pat perspektīvu ir pagāzis uz priekšu – tā, lai attēlotie elementi drusciņ it kā panāktos pretī šaipus gleznas plaknei.


Irēna Lūse un Dita Lūse. Publicitātes attēls

Alksnāja ieliņas pretējā pusē – galerijā „Bastejs” – darbus izlikušas labi pazīstamā Irēna Lūse un viņas meita Dita Lūse. Māte, kas nereti skatītājiem stāstījusi, izmantojot pasteliskas, bet vienlaikus dinamiskas figūras, šoreiz vairāk nodevusies sajūtām, ko viņai gadiem ilgi sniedz tikpat kā dzimtā Saunaga (varbūt tomēr Košraga?) ainaviskais piedzīvojums. Dzidrs, nedaudz smeldzīgs, gaistošs. Dita Lūse arī runā (glezno) par gaistošo, bet pavisam citādāk. Viņu patlaban nodarbina Vakareiropas citkārtējās garīgās intensitātes arhitektoniskie un dekoratīvie palīglīdzekļi. Viņa vēro un mēģina caur sajūtām interpretēt daudzas paaudzes notikušas klātbūtnes ēnas uz katedrāļu mozaīkas grīdām, klosteru krusteju kolonādēm, telpiskumā, kam par spīti pašu cilvēku sīkmanīgajam ‘progresam’ un tā blaknēm joprojām piemīt pārpasaulīgā, transcendentālā dimensija.


Jānis Filipovičs. Publicitātes attēls

Pavisam citā – reālpolitiski uzlādētā, ironiskā vidē skatītājs nonāk, uzbraucot Alberta ielas nama 7. stāvā, kur Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā savu pirmo (!) personālizstādi sarīkojis Jānis Filipovičs. Ar šo uzvārdu pirmoreiz sastapos jau pasen kaut kādā jocīgā izstādē lidostā. Filipovičs tur bija izlicis zāģīti, kam zobi bija izvīlēti ‘klasiskā’ Rīgas silueta formā. Stāsta, ka tagad zāģītis esot nopirkts. Ofisa galerijā toties ir četri īsti bišu stropi. Vienā zum Saeima (saime). Iesperot pa stropa sānu ar lielo bungu pedāli, Saeima sāk nikni dūkt, atskan dažādu darba bišu, tranu un pašas rudās mātes balsis. Jālavās projām, pirms izlido spiets. Taču pie nākamā stropa nav drošāk. Stropā sēdošie uz mums, kas pārāk daudz gribam zināt, pa skreju mērķē ar piecām bisēm. Tāds, redz, bišu strops. Ja nu esam tik iedomīgi, ka paši sagribam ielidot stropā, tad iespēja ir, tikai šoreiz skreja ir pavisam maziņa – kā šautuves mērķa centrs. Ja netrāpīsi, ieskriesi cietā sienā un būsi beigts. No ceturtā stropa mākslinieks ir izgatavojis suņu būdu. Tur viss skaidrs. Jānis Filipovičs, nenoliedzami asprātīgs un prasmīgs mākslinieks, patīkami pārsteidz arī ar to, ka dzīvo savu privāto dzīvi un, šķiet, nemaz nelaužas par varītēm nemitīgi rīkot izstādes, grozīties uz ‘scēnas’ vai kā citādi izpausties.


Ilze Raudiņa-Grīnvalde. Bailes. 2014

Televīzija un visi citi reklāmu mehānismi pašlaik nemitīgi atgādina, ka ir brīnumu laiks. Muļķīgs, pat stulbs atgādinājums, jo brīnumu laiks ir vienmēr, jautājums tikai, vai brīnums paredzēts man, un, ja ir, vai es spēju pamanīt, ka tas ir brīnums. Ilze Raudiņa-Grīnvalde, kuras gleznas apskatāmas galerijā „Māksla XO”, kā izskatās, dzīvo nemitīgā brīnumu pasaulē, kur apveidi ir citādāki, atspulgi – negaidīti, bet cilvēku attiecības ar savu pasauli tādas, par kādām gadījies lasīt tikai Klaiva Steipla Lūisa triloģijā par Perelandru. Gleznotājas savādi bērnišķīgo glezniecisko skatījumu par kaut ko viņai personiski nopietnu padara enerģijas lauki, kas aptver koku zarotnes.


Miķelis Fišers. „Netaisnība”

Ja kāds ir lasījis minēto Lūisa fantāziju, tad zinās, ka galvenajam varonim Elvinam Rensomam tur, kā jau pienākas, ir spēcīgs pretinieks. Kosmiskās, kreacionistiskās un citādas cīņas nodarbina vienu no savdabīgākajiem tagadnes Latvijas māksliniekiem Miķeli Fišeru jau kopš darbības sākuma. Grūti pateikt, kāpēc viņam tas viss šķiet svarīgi, bet pārējiem māksliniekiem – ne tik ļoti. Kaut ko šajā ziņā, iespējams, var saprast, palasot tepat Arterritory.com Fišera un Ingas Šteimanes sarunu. Kaut ko var saprast arī, nokāpjot Medicīnas muzeja pagrabā, kur Miķelis Fišers, saucot, staigājot pa oglēm un darinot vēstījumus kokgriezuma tehnikā, apcer netaisnību. Netaisnību, kas caurauž kā vēsturi, tā stāstus, kā pārliecību par to, ka tev ir kaut kādi uzskati, tā skumjo atziņu, ka šie uzskati uzskatāmi neatklājas pat tev pašam. „Subjektīvā modulācija” – teiktu Inga Šteimane. Bet tie kokgriezumi, pat ja attēli kādam var likties nepatīkami vai, piedodiet, bezjēdzīgi, ir skaisti tik un tā – kā japāņu lakas kastītes, kurās kāds Indiana Džonss var paglabāt visvisādas relikvijas.


Kristians Brekte. Beigts nav miris

Un Kristians Brekte. Ja es būtu jauns un dedzīgs Katoļu akcijas biedrs, sacīsim, Francijā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, es dotos uz viņa jaunāko darbu izstādi galerijā „Alma” ar benzīnkannu rokā, aplietu visu tur redzamo ar benzīnu un aizdedzinātu. Daudziem jo daudziem Brektes darbi nav tikai ekstravaganta provokācija, bet gan zaimošanas akts. Tad kāpēc mākslinieks tā rīkojas un kāpēc, kā liecina atsauksmju grāmatiņa, viņam ir gana daudz apjūsmotāju, tostarp jaunu meiteņu? Izstādē „Beigts nav miris” sevišķi spilgti izpaužas Brektes konfrontācija ar institucionalizētu Baznīcu un demonstratīva koķetēšana ar sātanismu. Man šķiet, ka viens viņa degsmes skaidrojums varētu būt gara radniecība ar tiem, kas Teitoburgas mežā pulcējas pie Hermannsdenkmal. Tie ir ļaudis, kas joprojām nevar piedot Germanikam, ka tas sakāva Armīnija čerusku armiju, tā atriebjoties ģermāņiem par Vāra leģionu iznīcināšanu. Kristiana Brektes darbībā var sajust tādu kā pagāniskos ziemeļu mežos mītoša karotāja mežonību. Tā viņš vēršas pret civilizēto un, kā viņam šķiet, izlaidībā grimstošo dienvidu civilizāciju. Kā to izstādē redzam, purvaina meža staignājā ar zobenu rokā. Diemžēl šī purvainā, tumšā meža izgarojumi ir indīgi.

* Velovakte – vārds darināts, iedvesmojoties no Jāņa Elsberga jaundarinājuma ‘vilcienvakte’. Tā dzejnieks un tulkotājs bija latviskojis Ērvina Velša romāna Trainspotting nosaukumu (R., Vēja suņa klasika, 2005). Velšs vilcienvakti piemin garāmejot, bet pasaulē šāda entuziastu ņemšanās, vērojot, skaitot, klasificējot u.tml. garāmbraucošos vilcienus, ir samērā izplatīta. Protams, neiesaistītie vilcienvakti uzskata par absolūti idiotisku laika nosišanas veidu.

Bare Ilivš - 14.12.2014 23:06
Who cares