Foto

No jēgas atbrīvotie

Margarita Zieda

Margaritas Ziedas recenzija par „Donu Žuanu” Berlīnes Komiskajā operā


08/12/2014

Volfganga Amadeja Mocarta „Dona Žuana” iestudējums Herberta Friča režijā Berlīnes Komiskajā operā bija Vācijas kultūras dzīves gada gaidītāko notikumu pašā augšgalā. Lai arī pirmizrāde notika stipri tuvu gada izskaņai – Pirmajā Adventē, tā labi iederējās šajā tumšajā laikā. Jo Herberta Friča pasaule ir gaismas un krāsu pielieta, un cilvēku eksistencei tajā piemīt tāds enerģijas un dzīvelīguma grāds, kāds jau gadiem un gadu desmitiem uz vācu skatuvēm (un ne tikai uz tām) nav pieredzēts.


„Dons Žuans” Berlīnes Komiskajā operā. Foto: Monika Rittershaus

Bet gaidīts šis notikums bija arī tāpēc, ka likās – varbūt te pavērsies kāds principiāli jauns ceļš operu iestudēšanas praksē. Jo mākslas parādība Herberts Fričs ne pavisam neiekļaujas vācu režijas teātra kanonā, kas no operas interpreta, pirmkārt, paģērē domu darbu – mūsdienīga koncepta izstrādi attiecībā uz simts un divsimts gadus atpakaļ radītām partitūrām un šo intelektuālo pārdomu pārliecinošu skatuvisko realizāciju. Herberts Fričs šo uzdevumu vispār atceļ, intelektuālas interpretācijas un sociālpolitiskas kontekstualizācijas vietā liekot atbrīvotu spēles garu, kas sakņojas itāļu tautas teātra improvizētās spēles prieka tradīcijā commedia dell´ arte un divdesmitā gadsimta dadaistiskajos jēgas spridzināšanas vingrinājumos. Un šis viņa piedāvājums ir guvis milzu piekrišanu ne tikai masu skatītāju, bet ar prasīgākās publikas daļas un vācu kritikas rindās.

Herberts Fričs šodien ir kulta režisors Vācijā. Vispieprasītākais jaunais režisors, par kuru plēšas visi teātri un nu jau arī opernami. Tikmēr pats Fričs režisora profesiju sev atklāja, tuvojoties savas dzīves sešdesmitajam gadu slieksnim, nonācis dziļā krīzē pēc ilgām un panākumiem bagātām aktiera gaitām Franka Kastorfa vadītajā Berlīnes teātrī Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz. Dekonstruktīvās teātra mākslas šodien jau leģendārie skatuves dēļi no viņa tik ilgi bija pieprasījuši jukšanu prātā un plānprātīgu skatuvisko eksistenci, ka vienā brīdī viņš savu izžmiegtā citrona stāvokli vairs nevēlējās turpināt attīstīt līdz baisām konsekvencēm sev pašam.


„Dons Žuans” Berlīnes Komiskajā operā. Foto: Monika Rittershaus

Neskatoties uz savu pirmā varoņa statusu, Fričs aizgāja no teātra. Vēlāk par viņu bija dzirdams, ka provincē viņš ķibina mazus režijas darbiņus, bet neviens neko nebija redzējis. Līdz tur ieradās Theatertreffen žūrija, kas ik gadu izraugās desmit ievērības vērtākos darbus Vācijā, Austrijā un Šveicē, un izvēlējās uzreiz veselas divas Friča izrādes. Divi no desmit ievērības vērtākajiem darbiem 2011. gada Theatertreffen, ko paši praktiķi dēvē par teātra olimpiskajām spēlēm, bija Herberta Friča radīti, turklāt abi klasikas iestudējumi. Henrika Ibsena „Noras” izvēli Friča režijā žūrija motivēja ar to, ka šis spilgtais teātra murgs visiem citiem šodienas Ibsena iestudējumiem liek izskatīties vecišķiem un samocītiem. Līdz nāvei nodrillēto psiholoģisko teātri Fričs atrisināja psihodēliski šausminošā un smieklīgā spoku vilciena braucienam līdzīgā estētikā. Cita starpā uzsverot arī to, ka Friča izrādēm piemīt neparasta intensitātes enerģija, kam ne tuvu nelīdzinās neviens cits mūsdienu teātra darbs. Un jau tas vien esot pietiekams iemesls, lai tās izceltu kā uzmanības vērtas.

Friča teātris ir antipsiholoģisks, akrobātisks, izteikti fizisks, ķermenisks, no jēgas atbrīvots, un skatītājam tas piedāvā paaugstinātas intensitātes pieredzi. Pats režisors intervijās neslēpj, ka narkotiku lietošana jaunībā ir atstājusi vielu pārdomām attiecībā uz apziņas paplašināšanas iespējām teātrī. Cilvēciskā eksistence šī režisora izrādēs ir ekscentriska, pilna gegiem, jokiem, absurda un mēmā kino reminiscencēm.

Kā šīm kvalitātēm veicās, satiekoties ar Mocarta „Donu Žuanu”? Ar operu, kas tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem izaicinājumiem jebkuram režisoram? Lai gan no pirmā acu uzmetiena tās bufonādiskā atraisītība ir kā radīta Friča teātra pasaulei.

Pats Mocarts savu operu apzīmēja drama giocoso. Tas ir īpašs operas tips, kurā smiekli savienojas ar traģisko, komēdijā iezīmējot dramatiskas plaisas.

Un lai arī Fričs nebeidz apgalvot, ka arī par traģisko var un vajag runāt smieklu valodā, viņa otrā debija operas mākslā izvērsās krietni sarežģītāka par pirmo. Stingri ņemot, Herberta Friča debija operā notika pērnā gada pavasarī, Cīrihē inscenējot mūsdienu ungāru komponista Pētera Etveša operu „Trīs māsas” – darbu, kas atvērts visdažādākajiem lasījuma veidiem. Tomēr par īsto debiju tiek saukts tieši „Dona Žuana” iestudējums, pasaules operteātru repertuāra klasikas vienība ar dzelžainu struktūru un 227 gadu iestudēšanas vēsturi.


„Dons Žuans” Berlīnes Komiskajā operā. Foto: Monika Rittershaus

Friča izrāde sākas klusumā uz pilnīgi atkailinātas skatuves. Atveroties sarkanajam samta priekškaram, skatam neatklājas neviena efektīga bilde, ir tikai tukšs teātris. Līdz tajā saskrien koši ģērbta cilvēciņu grupa, saplēš traukus un aizskrien. Šajās šķembās un lauskās tad arī sāk skanēt Mocarta mūzika. Nē, ne operas uvertīra, bet dona Žuana kalpa Leporello groteskās šķendēšanās mūzika, kas seko aiz tās. Sāpes, kurās caur uvertīru atveras Mocarta radītā pasaule, Friča pasaulei nav vajadzīgas, un viņam ir izdevies pārliecināt ungāru diriģentu Henriku Nanasi to atskaņot kādu ceturtdaļstundu vēlāk, noņemot tai pirmo sajūtu intensitāti un galvenais – noņemot tai pasaules sajūtas mērogu. Pasaules, kurā ir izļodzījusies kārtība, likumi un tikumi, kurā kaut kas tik brutāli ir sagājis šķērsām, ka tā pat vairs nebrēc, bet tikai raud pēc taisnīguma.

Friču šīs asaras, kā saka, nekustina, viņš šo Mocarta operu izjūt kā bufonādi ar morāles kaulaino pirkstu, kas izrādes finālā vārda burtiskā nozīmē nolaižas no debesīm, norādot uz sīko, žēlīgo blondīnu ar sarkano ‘betmena’ muti – Friča un Gintera Papendelli izveidoto artistiski grotesko donu Žuanu.

Un dziedātāji šajā izrādē ir apbrīnas vērti. Gan Ērikas Rūsas atveidotā donna Anna, gan Adriana Stūpera spēlētais don Otavio, gan Almas Sadē skatuviski izveidotā Cerlīna, gan Filipa Meierhefera groteski darinātais Mazeto. Un apbrīnojami viņi ir tieši spējā savienot dziedāšanu ar virtuozajām ķermeniskās izpausmes maiņām, veicot to fantastiskā kvalitātē, kas grūti iedomājama jebkurā citā opernamā. Berlīnes Komiskā opera žurnāla Opernwelt piecdesmit starptautisko kritiķu aptaujā pērnsezon ar lielāko balsu vairākumu tika atzīta par Gada teātri Eiropā.

Herberts Fričs ir arī savu izrāžu scenogrāfs. No pilnīga tukšuma „Dona Žuana” telpa attīstās melnu gigantisku mežģīņu rakstu labirintā, kas darbojas te kā grotesks, te kā jutekliski meditatīvs fons.

Tomēr skatuviskās trīsarpus stundas vienā brīdī kļūst vienmuļas, aizritot asprātīgākā un mazāk asprātīgā joku plēšanā, bet nespējot pārvērsties tajā brīnumā, kas labākajās Friča izrādēs piedāvāja radikāli citu – atbrīvotu no intelekta, tomēr dzīvu un fascinējošu pasauli.

Ar Friča muzikālo dzirdi šajā izrādē notiek paradoksālas lietas. No vienas puses šī režisora skatuviskā domāšana uzrādās kā izteikti muzikāla, visas viņa idejas ir attīstījušās, izaugušas no Mocarta mūzikas. Un tajā pašā laikā Fričs kategoriski nedzird šajā mūzikā ierakstīto drāmu. Nedzird vai negrib dzirdēt. Katrā ziņā viņš to ignorē. Un zaudē pats.

Mocarta opera Friča piedāvātajai pasaules ainai neatbilst. Un Fričs šīm neatbilstībām nav meklējis savus risinājumus, būvējot negaidītus tiltus un savienojot nesavienojamo, bet izrīkojies pavisam bērnišķīgi – vai nu tās vienkārši ignorējis vai izsvītrojis vispār.


„Dons Žuans” Berlīnes Komiskajā operā. Foto: Monika Rittershaus

Izrādes beigās pamatīgi tika izsvilpts ne tikai režisors, bet arī ungāru diriģents Henriks Nanasi, kurš bija pilnībā pakļāvies Friča noteikumiem, izteikti dinamizējot orķestra atskaņojumu, bet mūzikai galu galā kļūstot par skatuvisko norišu fonu, pat nemēģinot doties spēkpilnā, radošā sazobē ar Friča dīvainajām, no jēgas, jūtām un psiholoģijas atbrīvotajām cilvēku eksistencēm. Pat nemēģinot lielajā klaunādē ļaut sadzirdēt trūkstošās cilvēciskās stīgas. Un „Dona Žuana” oriģinālā versija jau nebeidzas ar izvirtuļa paraušanu ellē, bet ar visu viņa pavesto sieviešu un viņu draugu un līgavaiņu kopīgu dziedāšanu, kurā vairs nav saklausāma ne harmonija, ne uzticēšanās. Mocarts neraksta priecīgas salabšanas noslēgumu, bet sapostītu attiecību turpināšanos. Režisors visu Mocarta finālu svītro. Herberta Friča ķēmu pasaule ir bez sāpēm. Tie ir tēli, kuriem var nozāģēt rokas, kājas, galvas un sirdis, vienalga nesāpēs, un tie dzīvos tikpat muļķīgi, cik dzīvojuši. Līdz vienā brīdī skatītājs pats sāk sajusties kā muļķu teātrī vai kā masu izklaides dalībnieks. Un tieši panākumus pie masām šai izrādei pareģoja Berlīnes avīzes jau nākamajā dienā pēc pirmizrādes.

Par to patiesībā ir ļoti žēl. Tikmēr Friča skaistāko un pārliecinošāko piedāvājumu mūsdienu cilvēkam joprojām var meklēt un atrast pusstundas gājienā no Komiskās operas – viņa dzimtajā Volksbühne teātrī Rozas Luksemburgas laukumā, kur joprojām tiek izrādīts šī režisora pirms trijiem gadiem radītais „Murmel Murmel” – Berlīnes absolūtā kulta izrāde, kas veidota pēc šveiciešu fluxus mākslinieka, mūziķa, dizainera, arhitekta, kinorežisora Dītera Rota lugas. Šis teksts sarakstīts 1974. gadā uz brūna papīra, ir 176 lappušu biezs un sastāv no viena vienīga vārda – Murmel. Tā saucas gan darbojošās personas, gan viņu sacītais, grafiski izkārtots dažnedažādos variantos. Herberts Fričs šo Dītera Rota tekstu salīdzina ar Stīva Raiha, Marka Rotko, Kazimira Maļēviča un citu supremātistu darbiem. Tikai viņa rīcībā līdzās krāsai, skaņai, tīrajai formai, abstraktajai struktūrai ir vēl arī cilvēks. Un tas, ko viņš esot mēģinājis izveidot, ir kaut kas, kas nemaz nav iespējams – proti, radīt bezpriekšmetu teātri no cilvēkiem ar miesu un asinīm. Aktieris šajā izrādē ir grandiozs vārda meistars, attīstot visniansētākos monologus, dialogus un kora sadziedāšanos. Un vienlaikus tie ir totālie gumijas cilvēki, jebkādos ornamentos pārtapt spējīgi akrobāti. Režisors uzskata, ka teātris ir alternatīva spēkstacija, kas ražo pati savu enerģiju, kurai nav skaidrojuma vai kādas noteiktas jēgas: „Teātris ir īpaša enerģija. Saviem aktieriem es saku: mēs radām staru lielgabalus, kuru lādiņu mēs raidām skatītājos, un iedarbojamies uz viņiem tā, ka viņi pēc izrādes vairs nezina, kā atrast ceļu uz mājām.”

www.komische-oper-berlin.de