Ir grūti turēt sveci aukstā novembra lietū*
Izstāžu apskats
Pēteris Bankovskis
25/11/2014
Kad aizvadīta i katoļu, i luterāņu Mirušo piemiņas diena un tuvojas noslēgumam arī pagānu Veļu mēnesis, ir vērts paraudzīties apkārt bez liekas jūsmas, bet arī bez bailēm un nepatikas. No Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas krustojuma ir pazuduši Aigara Bikšes „Iznireļi”, ļaujot saviem pirmtēliem atgriezties Šķīstītavā. Pie Nacionālās bibliotēkas uzstādīta Ojāra Pētersona izlolota oranža vāze. Tai trūkst vienas ceturtdaļas: šis defekts ironiskā kārtā simbolizē postu, ko jaunajai un labi apmeklētajai bibliotēkai turpmāko vairāk nekā pusgadu nodarīs Latvijas prezidentūra ES. Bet „Lielā vāze” ir netverami dialoģiskās attiecībās ar Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura „Kluso dabu” – LU Botāniskajā dārzā jau kādu laiciņu skumstošo trusi/zaķi à la Jeff Koons. Piebildīsim, ka Pētersona „Vāze” novietota stratēģiski pareizi: stāvot pie tās, var raudzīties gan uz Dzelzceļa muzeju, ar ko kuratorei Helēnai Demakovai noteikti saistās daudz atmiņu, gan uz Uzvaras bulvāra un Raņķa dambja stūri, kur šīs pašas kuratores uzraudzībā reiz (tālajā 1995. gadā) Gatis Blunavs pacēla uz pakaļkājām tramvaja vagonu. Jā, tās visas tādas pārdomu un atmiņu lietas, ko vislabāk apcerēt, pasēžot uz soliņa (‘lavočkas’). Šādu iespēju mums turpmāk nodrošinās Ēriks Božis, kurš (atkal jau Helēnas Demakovas vadīts) uzstādījis glītus soliņus Bastejkalna virsotnē.
ORLAN. 2000.g. Publicitātes attēls
Atnāca un aizgāja nebūtībā, iespējams, lielākais galvaspilsētas masu pasākums „Staro Rīga”. Ar mākslu tam tikpat daudz kopīga kā smilšu un ledus skulptūru festivāliem, atrakciju parkiem u.tml., bet nauda tur apgrozās, un ‘tautai’ ir, uz ko paskatīties. Šogad sagadījās, ka tajā burzmā patrāpījās franču savādniece ORLAN. Viņa, starp citu, ir dažā ziņā interesants fenomens. Pirms pāris gadsimtiem persona ar tamlīdzīgām iekšējām vētrām un dziņām atrastos vai nu La Maison de Chareton, vai arī uzstātos kāda gadatirgus frīkšovā. Mūsdienās, kad par frīkšovu ir pārtapusi visa sabiedriskā, tostarp mākslas dzīve, ORLAN sagaida, ka to it visur uzņems kā VIP. Un viņas gaidas piepildās. Tiesa, jāpiekrīt Stellai Pelšei, kura 20. novembra „Kultūras Dienā” izteica aizdomas, ka Rīgas publikai tā drīzāk ir iepazīšanās, ne dievināta elka satikšana.
Visā šajā rudenīgajā jezgā daudzi noteikti nav pamanījuši, ka pašā Rīgas centrā, Raiņa bulvārī 7, namā, kur atradās ASV vēstniecība un tad uz īsu brīdi pavīdēja Okupācijas muzejs, kāds uzņēmums Art Expo izveidojis „Rīgas mūsdienu mākslas centru”. Latvijas Sabiedriskie mediji jau 6. novembrī vēstīja, ka tur esot divas izstādes, „kurās skatāmi Marka Šagāla un trīs franču mākslinieku Andrē Derēna, Raula Difī un Žana Karzū oriģināldarbi. Izstādes tapušas, pateicoties franču uzņēmumam Amiencom, kas palīdzēja atvest mākslas darbus no Francijas privātkolekcijām”. Tā kā ēka ir valsts īpašums, jādomā, ka valsts nopietni ķērusies pie kultūrpolitikas, šo darbu uzsākot ar Francijas – Mistral helikopteru bāzes kuģu speciālistes – mākslas bagātību tuvināšanu latviešu tautai. Piebildīsim, īpašā veidā – izīrējot telpas.
Tiesa, lai šo veidu izprastu, būtu jāatrod kāda ‘tārpeja’, pa kuru no viena mākslas Visuma, kur galvenokārt runā latviski, varētu brīvi pārvietoties uz paralēlo Visumu, kur sarunas pārsvarā noris krieviski. Zinātne par paralēlajiem Visumiem un praktiski izmantojamām tārpejām pagaidām izsakās skeptiski (Kristofers Nolans ar šobrīd aktuālo filmu Interstellar zinātnei ir pāris soļus priekšā). Tāda paralēlā Visuma parādība ir arī Chaikovsky Art Studio Mākslas telpas atklāšana gandrīz vai blakus Kultūras ministrijai – Andreja Pumpura ielā 5. Lasām, ka Aleksandrs un Viola Čaikovski jau daudzus gadus dzīvo starp Latviju, Itāliju, Ameriku un Krieviju, savu dzīves pieredzi, iespaidus un jūtas iemiesojot gleznās. Bet noteikti nav daudz latviski runājošo mākslas interesentu, kas jelkad par Čaikovskiem būtu dzirdējuši.
Vija Celmiņa. Zvaigznājs – Učello. 1983. Foto: Vija Celmiņa. Publicitātes foto
Ja reiz ierunājāmies par paralēlajiem Visumiem, noteikti jāpiemin grandiozā, Elitas Ansones sarūpētā izstāde „Saules sistēmas perspektīva” LNMM izstāžu zālē „Arsenāls”. Pasākumu pavadošais teksts sākas tā: „Izstāde tiecas parādīt mūžsenos cilvēka centienus izprast sevi attiecībā pret Universu”. Aplūkojami daudzu pazīstamu un ne tik ļoti pazīstamu mākslinieku darbi ‘par tēmu’. Par šo notikumu noteikti izteiksies ne viens vien apskatnieks vai apskatniece. Un sastapsies ar milzu grūtībām, jo, sākot spriest par tā vai cita mākslas darba un tā autora veiksmi, tam cenšoties „izprast sevi attiecībā pret Universu”, pats izstādes apspriedējs itin viegli var nonākt verbālas ‘caurejas’, pseidofilozofiskas spekulācijas vai juceklīgas stomīšanās situācijā. Bet izstāde būs apskatāma līdz pat nākamā gada 25. janvārim, tā ka potenciāliem rakstītājiem laika diezgan. Lai pasākumu padarītu interesantāku, atsaukšos te uz rīdziniekiem tik dārgo un labi pazīstamo Imanuelu Kantu. Atcerēsimies, iespējams, pašu populārāko un visbiežāk citēto (ja neskaita „kategorisko imperatīvu”) vietu no „Praktiskā prāta kritikas” (Tulkojis Rihards Kūlis, R.: Zvaigzne, 1988, 180. lpp): „Divas lietas pilda dvēseli ar vienmēr jaunu un pieaugošu apbrīnu un godbijību, jo biežāk un ilgstošāk domas pie tām kavējas: zvaigžņotā debess pār mani un morālais likums manī.”** Tomēr tālāk Kants norāda, ka apbrīna un godbijība ir labas lietas, taču tās nevar aizstāt izpētes trūkumu. Un arī ar izpēti var sanākt visvisādi: „Pasaules vērošana sākās ar vislieliskāko skatu, kādu vien jebkad var sniegt cilvēka jutekļi un kādam vien mūsu sapratne spēj jebkad izsekot visā tā plašajā apjomā, un beidzās – ar zvaigžņu tulkošanu” (181. lpp). Tā arī „Arsenāla” izstādē: tur atradīsim gan godīgus centienus vismaz kaut ko saprast par savu vietu Visumā vai kādā privātā makrokosmā, gan tiecību pretī daždažādām maldu mācībām, Kants teiktu: jūsmošanu un māņticību.
Publicitātes attēls
Kēnigsbergas filozofs raksta, ka „tā notiek ar visiem vēl raupjajiem mēģinājumiem, kuros darba lielākā daļa ir atkarīga no prāta lietojuma”. Par šo vārdu pareizību viegli pārliecināties, uzkāpjot „Arsenāla” augšstāva Radošajā darbnīcā, kur grupa Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 4. kursa studentu, pildot mācību uzdevumu, iekārtojuši izstādi „Mākslas galaktika”. Redzams, ka studentes (un viens students) pazīst heliocentrisko Saules sistēmas uzbūves teoriju, tomēr, spriežot pēc izstādes nosaukuma, Saules sistēmu identificē ar galaktiku. Ja tā, tad sanāk, ka, novietojot centrā Vilhelmu Purvīti kā latviešu mākslas Sauli, tiek norādīts, ka Purvītis un ap to riņķojošā māksla ir arī visas galaktikas centrs. Paldies Dievam, ka tā nav, jo mūsu galaktikas centrā, kā liecina mūsdienu astronomi, ir liels melnais caurums. Savukārt Saule (un Purvītis) ar visu savu planetāro sistēmu atrodas tālu projām no centra – perifērijā. Lai kā arī nebūtu, studentu centienus līdzdomājot pildīt mājasdarbus allaž ir jāvērtē augstu. Un labi, ja studenti, līdzīgi kā cilvēks t.s. Flammariona gravīrā, pabāžot galvu viņpus zemajām debesīm, saskata kaut ko, kas liek izjust apbrīnu un godbijību.
Maijas Tabakas un Maijas Kurševas izstāde. Foto: Latvijas Nacionālā bibliotēka
Kosmiskās noskaņās jādodas arī uz „Lielās vāzes” sakarā jau minēto Latvijas Nacionālo bibliotēku. Daudzinātā Gaismas pils, kā katram bulvārpreses lasītājam labi zināms, patiesībā nav nekāda bibliotēka, bet gan īpašs radiolokācijas punkts citplanētiešu ziņojumu uztveršanai. Māksliniekus arī itin viegli var noturēt par tādiem lokatoriem – no kurienes gan citādi viņos izsenis dzimtu visvisādi, pa laikam gluži neparasti tēli. Un tieši šajās nedēļās LNB 4. stāvā ir neliela izstāde divām tādām citplanētiešu sarunbiedrenēm: Maijai Tabakai un Maijai Kurševai. Tabakas tēli allaž pārsteidz ar kādu vārdos neizsakāmu īpašību, ko pazīstam no neskaitāmām sci fi kinofilmām – redzami it kā reāli cilvēki, nereti pat ‘sabiedrībā pazīstamas personas’, bet aizvien ir kāda nianse, kas padara nemierīgu. Un skatītājs saprot, ka viss nav tik vienkārši, kā izskatās. Ar Maiju Kurševu varbūt ir pretēji.
Reičela Meisone. Listening Dolls. Publicitātes attēls
Vienkārši nav arī ar Krišu Salmani, kura jaunākie darbi novietoti kim? Laikmetīgās mākslas centra pirmajā stāvā. Novietoti jau gan ir, bet vai kārtīgi apskatāmi? Salmanis nu reiz ir tas gadījums, kad atkal jārunā par diviem paralēliem Visumiem: vienā mājo mākslinieks, citā – izstādes apmeklētājs. Bez paskaidrojuma neviens nesapratīs, ka skaņuplatē cita uz citas ierakstītas visas Haidna simfonijas, ka augstu pie griestiem uz plauktiņa novietots kvadrātiņš ir ar mugurpusi pret skatītāju pagriezta fotogrāfija, ko it kā esot skūpstījuši tūkstošiem reižu. Un tā joprojām. Tāda ‘tīra’ konceptuālisma gadījumā katrreiz nākas prātot ne tik daudz par mākslinieka koncepciju un viņa/viņas pārdomām (tur nereti sanāk apjomīga un pa laikam nopietna un saturīga literatūra), cik par tādiem dīvainiem cikliem. Bieži dzirdēts, ka mūsdienu cilvēks maz lasa, bet aizvien vairāk informācijas iegūst no attēliem (apmēram tā, kā analfabētisks zemnieks viduslaiku baznīcā). Tomēr konceptuālā māksla, kur bieži nekas būtisks nav redzams, liek, gribi to vai negribi, vai nu atgriezties pie lasītprasmes, vai arī sākt no jauna cienīt ‘reālistiskus’ attēlus.
Līdzīgi jādomā, paskatoties arī kim? otrajā stāvā ievietotās divu amerikāņu mākslinieču darbu ekspozīcijas. Sāras Grīnbergeres–Rafertijas darbi ir no tiem, kur nekā ar interesi apskatāma nav, atliek palasīt, ko viņa ar to visu domājusi (liekas, ne pārāk daudz). Reičela Meisone ir citādāka: viņai patīk ņemties un knibināties ar lellītēm, bildītēm, spogulīšiem, patīk, ņemoties ar to visu, iztēloties sevi kā politisku aktīvisti, patīk, cik var spriest, kritiski izturēties pret popkultūru, būt feministiski noskaņotai. Tāds apmēram kokteilis, ko Spīķeros var smalki malkot kritiskā diskursa gaisotnē līdz pat Ziemassvētkiem.
Publicitātes attēls
Galīgi nesmalks toties var izvērsties Latvijas Mākslinieku savienības galerijas apmeklējums. Tur ir izstāde ARTRANZIT. Četri Maskavas mākslinieki tur ar saviem darbiem it kā pārstāv pagātni, tagadni un nākotni. Jevgēņijs Romaško piedāvā Francijas skatus tādā īsti krieviska sociālistiskā reālisma stilistikā, visnotaļ kvalitatīvā izpildījumā. Viņa kolekcija atsauc atmiņā gadus trīsdesmit senu pagātni, kad arī dažs Latvijas otas meistars labi kotējās PSRS Mākslas akadēmijas aprindās, kur šādi ainavu gleznotāji bija jo biezā slānī. Ivans Koļesņikovs un Sergejs Deņisovs jau padsmit gadus uzstājas kā duets. Viņi sevi uzskata par aktuāliem māksliniekiem un domā, ka ir konceptuālisti. Gleznu triptihos redzam pa divām sievietēm, kam pa vidu meitenīte, un pa diviem vīriešiem, kam pa vidu puika. Ja nelasa paskaidrojumu, saprast, kāpēc tas tā salikts, nevar. Kad palasa, izrādās, ka autori protestē pret samērā nesen pieņemto likumu, kas aizliedz Krievijas bāreņus adoptēt ārzemniekiem, kā arī pret to, ka Krievijā viendzimuma pāriem nav nekādu tiesību, tostarp, nav tiesību adoptēt bērnus. Koļesņikova/Deņisova gleznas un ‘koncepcija’ ir tipisks krieviem iecienīto opozīcijas virtuves sarunu piemērs – šī ievirze, tāpat kā dvēseliska ainavu glezniecība, Krievijas mākslā nekad neizsīkst jau kopš peredvižņiku laikiem. Melnais caurums (atvainojos, „Melnais kvadrāts”!), „Ļetatļins” un citas tamlīdzīgas izdarības jau divdesmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs iezīmēja krievu mākslu kā utopijas meklējumu vietu. Vēlīnā sociālisma stagnējošajos gados uzradās t. s. papīra arhitekti – arhitektūras profesionāļi, kas neko paliekošu neprojektēja, bet veidoja utopiskus projektus. Diplomētais arhitekts Konstantīns Hudjakovs, kura 3D ‘datorgleznas’ apskatāmas Mākslinieku namā, veido izstādes nākotnes dimensiju. Jēgas šiem objektiem varbūt nav nekādas, bet var apbrīnot autora pacietību un aizrautību. Izstāde ARTRANZIT ir interesanta ar to, ka tajā vientiesība organiski sadzīvo ar brašu pretenciozitāti. Taču, izejot caur maskaviešu izstādi, nonākat tumšā šķirbā vai koridorā, kur, gluži kā pamestas šausmu mājas bēniņos, sakarinātas vairākas gleznas no Mākslinieku savienības kolekcijas. Tie ir dažādi savulaik populāru latviešu gleznotāju darināti portreti. Sajūta, starp tiem nonākot, ir kā greizo spoguļu valstībā.
* 'Cause nothin' lasts forever
And we both know hearts can change
And it's hard to hold a candle
In the cold November rain.
(Guns N' Roses, November Rain)
** Zwei Dinge erfüllen das Gemüt mit immer neuer und zunehmender Bewunderung und Ehrfurcht, je öfter und anhaltender sich das Nachdenken damit beschäftigt: Der bestirnte Himmel über mir, und das moralische Gesetz in mir. (Kant, Immanuel: Critik der practischen Vernunft. Riga, bei Johann Friedrich Hartknoch, 1788, S. 288.)
