Foto

“Can’t go on, Must go on”

Juriāns Benšops
24/11/2014

Foto: Johannes Säre

Izstāde Can't Go On, Must Go On
Kunstihoone, Tallina
Līdz 2014. gada 30. novembrim

Seši mākslinieki no Igaunijas – visi darbojas glezniecības jomā – apvienojušies šajā grupas izstādē, kuras nosaukums ir citāts no Semjuela Beketa romāna “Nenosaucamais” (Unnamable). Šie vārdi, ko varētu tulkot „nespēju turpināt – man jāturpina”, šajā kontekstā šķiet attiecināti uz situāciju, kādā atrodas vesela paaudze jauno gleznotāju: tik daudz kas jau paveikts un ir tik daudz iemeslu vairs negleznot – un tomēr šie mākslinieki turpina strādāt šajā ‘vecajā’ tehnikā (vai strādāt ar to), gluži vienkārši tāpēc, ka viņiem tas jādara. Kādu pieeju viņi izvēlas?


Mihkels Iluss 

Daļa no darbiem tiecas paplašināt izpratni par tradicionālo audeklu. Mihkels Iluss (Mihkel Ilus), kurš kopā ar Elīnu Kardu (Elin Kard) ir arī izstādes kurators, izstāda 14 koka rāmjus, kas piekārti divās rindās, veidojot kaut ko līdzīgu lielai skulptūrai. Uz dažiem patiešām uzvilkts īsts audekls, taču daudz skaidrāk tie nolasāmi kā demontētas gleznas, atklājot mūsu skatienam koka ‘skeletu’, kurš parasti ir paslēpts, bet tagad funkcionē kā pamatne krāsām. Tajā pašā telpā skatāms Kristi Kongi (Kristi Kongi) triptihs. Darbs, kas atgādina abstraktu krāsu eksploziju, patiesībā ir reālistisks mākslinieces darbnīcas sienas attēlojums ar krāsu traipiem, daudzkrāsainiem taisnstūriem un izmēģinājuma paraudziņiem jaunām gleznām. Glezna izpletusies telpā, pieņemot krāsainu koka kolonnu formu. Šādi kļuvis iespējams arī iziet gleznai cauri. Gan Ilusa, gan Kongi darbos telpa kļūst par kaut ko fizisku un reālu, nevis vienkārši iztēlotu uz audekla plakanās virsmas.


Mihkela Maripū 

Mihkela Maripū (Mihkel Maripuu) darbs sakņojas interesē par anonīmu tēlainību. Maripū ņem un pārveido internetā atrastus motīvus, palielinot līdz monumentāliem mērogiem un pasniedzot vai nu kā digitālas izdrukas, vai gif projekcijas uz sienas. Lai gan darbu tēlainība un pasniegšanas veids vēl joprojām sasaucas ar glezniecību un šī žanra estētiku, krāsa kā tāda tajos nav izmantota.


Anna Škodenko

Anna Škodenko (Anna Shkodenko) uzbūvējusi tumšu telpu, kas sastāv no diviem maziem gaiteņiem, kuros skatītājs var apsēsties kādā no krēsliem un aplūkot pastkartītes lieluma gleznu pie pretējās sienas. Katra no tām atgādina nekonkrētu, abstrahētu melnbaltu ainavu. Instalācijas nosaukums – „Cietumnieka kino” – ir atsauce uz tēliem, ko pēc ilga laika, kas pavadīts tumsā un bez jebkādiem vizuāliem stimuliem, sāk radīt cilvēka prāts. Škodenko pieskaras iztēlojamā un vizuāli atveidojamā robežām. Un viņa meklē gleznošanas tehniku, kas pēc iespējas pietuvotos šim efektam – izmantojot sniegainu skatu foto negatīvus kā piemērus, no kā gleznot, un alumīniju kā slidenu pamatni, uz kura to darīt.


Katrin Koskaru

Katrīnu Koskaru (Katrin Koskaru) jau daudzus gadus vilina militāras būves un arhitektūra. Tas aizsācies mākslinieces bērnībā, kas pavadīta Tartu – pilsētā, kas padomju okupācijas laikos bija slēgta un ārzemju tūristiem nepieejama pilsēta. Mākslinieci nodarbina tas, kā mēs tiekam novēroti – arī mūsdienās, un šī tēma, lai gan tā netiek konkrēti aplūkota, tomēr atstāj iespaidu uz viņas darbiem. Būtiska ir arī Koskaru izmantoto materiālu vēsture, un grūti saprast, vai izstādē skatāmos darbus vajadzētu saukt par gleznām, vai vienkārši par ‘audumiem’.


Marts Vainre

Marts Vainre (Mart Vainre) skatītājam piedāvā dubultdarbu, kas iekārtots divās līdzās novietotās telpās. Pirmajā – tumšajā istabā – viņš izvietojis izstāžu telpas maketu. Ielūkojoties pa mākslīgi apgaismotās miniatūras logiem, jūs ieraudzīsiet pie sienas mazu glezniņu – abstrakti ekspresīvu krāsu triepienu kompozīciju. Izejot no tumšās istabas ar maketu, jūs nonāksiet otrā telpā un ieraudzīsiet tieši to pašu izstāžu zāli, nu jau dabiskā lielumā – turklāt pa logiem šoreiz ieplūst dienasgaisma. Pie dibensienas atkal skatāma glezna – ļoti līdzīga miniatūrai. Tikai šajā gadījumā tā ir nevis spontāni uzgleznota, bet gan rūpīgi izstrādāta mazās glezniņas kopija lielākā mērogā. Vainres darbs trāpīgi norāda uz kādu būtisku šīs izstādes aspektu – un uz to, kā glezniecība tiek uzlūkota 21. gadsimta sākumā. Viņa makets izskatās kā skaistas, taču neaizsniedzamas atmiņas par aizgājušu laikmetu. Šodien tādi ekspresīvi žesti glezniecībā visdrīzāk parādīsies kā pagātnes fakta atkārtojums vai citāts, vai arī ar apziņu, ka tā ir tikai viena no iespējamām stilistiskām pieejām, nevis gleznieciskā ‘patiesība’. Šķiet, ka klāt nācis papildus refleksijas līmenis. Varētu arī sacīt, ka akcents pārvirzījies uz mākslas uztveri pastarpinātā veidā. Šim pašam uztveres inscenējumam, tikai atšķirīgos veidos, pievēršas arī Škodenko un Kongi darbi.

Šajā izstādē Koskaru šķiet vienīgā, kas savu interesi par glezniecību kā mediju apvieno ar personīgāku pieeju – varētu pat teikt, neapzinātu saturu. Viņas darbā jūtamas eksistenciālas bažas, lai gan uz tām nav iespējams precīzi norādīt kā uz skaidri noformulētu tēmu. Koskaru arī ir vienīgā no māksliniekiem, kurai jau pāri 30 – pārējie vēl ir divdesmitgadnieki. Tāpat viņa jau pirms daudziem gadiem no Igaunijas pārcēlusies uz dzīvi Londonā, kamēr pārējie izstādes dalībnieki strādā Tallinā.

Izstādes pirmajā daļā, kur skatāmi Kongi, Ilusa un Maripū darbi, uzmanības centrā, šķiet, ir mēģinājumi nospraust šim medijam jaunas formas robežas. Lai gan šo mākslinieku centieni ir patiesi, var rasties jautājums – ko jaunu viņiem ir izdevies atrast? Apgriezt mediju ar kājām gaisā vai izgriezt no iekšpuses uz āru – tas var radīt jaunu brīvības sajūtu. Taču ar to vien nepietiek, lai darbs piesaistītu, īpaši ņemot vērā faktu, ka šādus eksperimentus pirms viņiem izmēģinājuši jau daudzi citi mākslinieki. Kur šajos darbos ir katra mākslinieka ‘es’? Ja viņu meklējumi ietu vēl dažus soļus tālāk un novestu pie, iespējams, vēl radikālākām izvēlēm, tie aizsniegtos jau līdz daudz dziļākam līmenim nekā vienkārša kosmētiskā operācija glezniecības sejas vaibstu atsvaidzināšanai.

Izstādē vērojamā estētiska daudzveidība, un mākslinieku atšķirīgā pieeja glezniecībai to padara par visā visumā pozitīvu notikumu. Te netrūkst zinātkāres gara un brīvdomības; izstādes iekārtojums ļauj skatītājam pilnībā nodoties katras atsevišķās mākslinieciskās pozīcijas izbaudīšanai. Dažas dienas pirms tās atklāšanas kļuva zināms, ka Tallinas Mākslas nama (Kunstihoone) direktora postenis drīzumā atbrīvosies. Var tikai cerēt, ka Mākslas nama nākotni iezīmēs tieši tādas izstādes kā šī. Tā rada priekšstatu par to, kurp virzās jaunākās paaudzes igauņu mākslinieki un kādi ir viņu daudzveidīgo interešu saskarsmes punkti.

www.kunstihoone.ee